Kurzemes pusē, Talsu novada Lubes pagasta Lāčos, atrodas daiļdārznieces Ilgas Pūsildes un viņas meitas tēlnieces Ditas Kalvānes ierīkotais dārzs, kur daudzie krāšņumaugi draudzīgi sadzīvo ar skulptūrām, ārstniecības augiem un garšaugiem.
Plašais dārzs pieejams arī apmeklētājiem, kas ir gatavi pa to doties aktīvā un izzinošā pastaigā, kuras laikā saimnieces viesus ar daudzveidīgajiem un krāšņajiem augiem iepazīstina arī caur smaržu un garšu pasauli.
Vairāk nekā simts gadu vecās mājas un tai piederīgās saimniecības ēkas Ilga Pūsilde esot iegādājusies pirms divdesmit gadiem. «Iepriekš mitām Stendē, kas ir netālu no šejienes. Gribējām paši savas mājas, kur varētu dzīvot un saimniekot, tāpēc meklējām, vai kaut kur netiek pārdots īpašums, kas atbilstu mūsu vēlmēm un vajadzībām,» stāsta māju saimniece.
Kad Ilga Pūsilde ar diviem pusaugu bērniem– meitu un dēlu– pārcēlusies uz jauno mājvietu, tur esot pavērusies diezgan drūma aina. Pēc remonta kliegusi māja, arī tās apkārtne ilgojusies pēc daudz rūpīgākas apsaimniekošanas, nekā pieredzēta iepriekš. «Kaut bija jālaiž bērni skolā, jāgādā gan par lopiem kūtī, gan jākopj tīrums un dārzs, es nevarēju iztikt bez savām puķēm. Tā ir mana un arī meitas vājība.» Ilga esot beigusi Bulduru dārzkopības tehnikumu, bet savulaik strādājusi Stendes selekcijas stacijā. «Divi gadi pagāja, kamēr novācām kultūrslāni jeb gružus, kas bija ilgu laiku krājušies ap māju, izcirtām krūmus, nojaucām būdiņas, kas bija saslietas. Tikai tad varējām ķerties pie dārza ierīkošanas. Tiesa, sākumā puķu dobju bija maz, dominēja kartupeļu un citu dārzeņu vagas, jo vajadzēja gādāt sev iztikšanu.»
Krūmi, koki un augi uz šo dārzu esot atceļojuši dažādi– gan noskatīti ceļmalās, gan mežā, gan iemainīti, gan pirkti, gan arī pašu izaudzēti no sēkliņām. «Reiz kādā vientuļā ceļmalā pamanījām skaistus kadiķīšus un eglītes. Tos izrakām un ar ķerru vairākus kilometrus vedām uz mājām,» atceras Lāču saimniece, piemetinot, ka meitas interešu lokā esot eksotiskie un ārstniecības augi. «Mūsu klimatiskie apstākļi nav īsti piemēroti to ziemošanai, taču daudziem noteikti šķiet saistoši aplūkot, kā izskatās olīvkoks, lauru koks, acteku cukuraugs vai pundurbanāns.»
Pēdējos piecus gadus Lāču saime dārzam pievēršot pastiprinātu uzmanību, to iekopjot arvien krāšņāku, saturīgāku un daudzveidīgāku.
Tēlnieces Chanel nr.5. «Daudzas dāmas varbūt sajūsminās par smaržām ChanelN°5. Mana smaržu pasaule ir dārzs,» par sevi saka tēlniece Dita Kalvāne– sieviete ar ļoti plašu interešu loku. Viņa aizraujas ne vien ar dārzkopību un tūrismu, bet arī glezno, ada un vērā ņemamā līmenī pieprot galdniecības darbus. «Kad klasesbiedres darbmācības stundās adīja un tamborēja, es izvēlējos apgūt galdnieka profesiju. Darbmācības kabinetā biju vienīgā meitene starp zēniem.
LAPENE. «Diezgan ilgu laiku dārzā nebija ne lapenītes, ne kādas citas nojumītes, kur varētu apsēsties, atvilkt elpu un arī papriecāties par dārzu. Liktenīgs gadījums pasteidzināja lapenītes jeb, kā mēs to saucam, pavarda būvi. Vētras laikā sagāzās šķūnis, un tā tikām pie šīfera, ko klāt uz lapenītes jumta. Lai nerēgotos šīfera fragmenti, tos noklājām ar sūnu. Būves karkasu jeb vainagu uzslēja kaimiņš,» skaidro Ilga. Gar vienu jaukā namiņa sānu vijas citronliāna, bet tā priekšā aug aktinīdija. «Kad ierodas ciemiņi vai arī tūristi, kas grib apskatīt mūsu dārzu, mēs viņus parasti lapenītē cienājam ar pašu vāktu zāļu tēju. Daudzi ir izrādījuši interesi par ābolu tēju, ko vārām no fermentētām ābeļu lapām.
PAVARDS. Šķiet, nav tāda darba, ko neprastu Lāču tagadējā saimniece Ilga Pūsilde. Viņa pati ir likusi grīdu mājā un līdzinājusi sienas, uzmūrējusi kamīnu un arī pavardu lapenē. «Izvaicāju meistarus, kā tas jādara, palasīju speciālo literatūru un ķēros pie darba. Pavarda mūrēšanai izmantoju laukakmeņus, saistvielu taisīju no mālūdens un cementa masas, no vairākiem sliežu fragmentiem un ratu rumbām veidoju pavarda karkasu, bet dūmeņa iekšpusi oderēju ar māla smilti un dakstiņiem. Šis mans mūrējums turas jau desmito gadu.
AR ZIEDOŠIEM BRUNČIEM. Šo skulptūru Dita dārzam esot veidojusi speciāli, zinot, ka to ieģērbs ziedošos brunčos. Lai augiem būtu, pie kā turēties, vijoties uz augšu, no metāla stieplēm veidots brunču karkass. «Skulptūru esmu novietojusi diezgan neveiksmīgā vietā, jo augiem tā lāga nepatīk. Esmu stādījusi gan efejas, gan puķuzirnīšus, gan arī bebru kārkliņus. Tagad skatīšos, ko darīs baltā sētvija.
Pastaigas pa šo dārzu nav dīkas, tomēr ik pa brīdim rodas vēlme piesēst uz dārzā novietotajiem baļķu soliņiem un nesteidzoties izbaudīt mātes un meitas radīto skaitumu.
Šajā dārzā līdzās D.Kalvānes veidotajām skulptūrām, kuras ietver krāšņumaugi, aplūkojami un pasmaržojami vairāk nekā simts dažādu ārstniecības augu un garšaugu. Mājas saimniekus un viesus priecē teju 20šķirņu piparmētras, četras dažādas kaķumētras, plūškoki, eksotiski augi– pasiflora, lakrica, eikalipts, vīģe, avokado, acteku cukuraugs, pundurbanāns, laura koks un olīvkoks, kā arī balti gurķi un zili kartupeļi.
Lāču tagadējās saimnieces zina teikt, ka vecais Lācis, māju pirmais saimnieks, zemesgabalu esot saņēmis dāvinājumā no cara par piedalīšanos krievu– turku karā. «Viņš bija namdaris, tāpēc prata pats saviem spēkiem kopā ar trim dēliem uzcelt šo māju un saimniecības ēkas,» stāsta Dita, bet viņas māte papildina meitas teikto, ka pirmais ieraksts mājas grāmatā esot datēts ar 1905.gadu. «Savā mūžā šī ēka ir pieredzējusi vairākus īpašniekus un līdz ar to pārmaiņas izskatā un apkārtnē. Tā ir viena no retajām māla kleķa mājām, kas ir saglabājusies līdz šodienai. Ja ēka paliktu bez jumta, tā drīz vien sabruktu.
Dārzā blakus košumkrūmiem un puķēm ir stādīti arī koki, kas šķietami vairāk iederas meža vidē, kā arī ārstniecības augi un garšaugi (piemēram, timiāns, dilles, salvija). «Kad mēs šeit sākām dzīvot, māju tuvumā bija tikai dažas liepas, jasmīnkrūms un viena liela priede. Bijām plikā laukumā,» atceras Dita. Viņa arī izstāsta, kāda ir viņas filozofija attiecībā uz dārza skulptūrām. «Tādos intīmos dārzos, kāds ir šis, jārada iespēja piekļūt skulptūrai, lai to aplūkotu tuvumā, pieglaustos un, ja ir vēlēšanās, pataustītu.
Ditas tēlniecības darbi topot no granīta, smilšakmens, šūnakmens, granīta, dolomīta, marmora un arī no baltā cementa.
Lai dārza dekoratīvie elementi harmoniski saderētu ar zaļojošajiem un ziedošajiem augiem, Dita rūpīgi meklē vietu katrai skulptūrai. Noliek to vienā vietā, tad otrā un, ja nepieciešams, arī trešajā, paskatās, vai ir labi, un tikai tad pieraksta pastāvīgajā dzīvesvietā. Viņa arī raugās, lai augi, kas ir ap mākslas darbu, to nenomāktu. «Tos augus, kas man šķiet nepiemēroti konkrētajai videi, izroku un pārstādu citur.» Attēlā redzamā skulptūra jūtas labi zilziedainå ložņu cekuliņa sabiedrībā.
Simtgadīgas priedes pakājē puķu dobē iecelts putnu pāris. «Daži no apmeklētājiem tos sauc par svilpauniekiem, bet citi atkal saskata līdzību ar pingvīniem,» nosmej putnu autore.
Mājas priekšā, kur iecerēts izveidot plašu terasi, patlaban saimnieko mīlētāju pārītis Ditas veidotas skulptūras.
Vasaras viducī mājiniekus un Lāču viesus priecēs ziedošas ūdensrozes(rozā, dzeltenas un baltas) piemājas dīķī, bet tuvākajā laikā ir iecerēts pabeigt strūklakuūdens tecēšot no tuvējās skulptūras klēpja. «Mums teica, ka ūdensrozēm jābūt dziļi iestādītām, bet mēs kādas kundzes mājās redzējām, ka ūdensrozes aug peļķītē. Un tām patika šī vieta, jo maija beigās jau bija pumpuros, gatavas ziedēt,» stāsta Ilga.
