Mek­lē­jot at­šķi­rī­go

© F64

«Tāpat kā dau­dzi jūr­mal­nie­ki, arī ma­na mam­ma, sa­vu­laik dzī­vo­jot Slo­kā, va­sa­ras se­zo­nā mā­jas pir­mo stā­vu iz­ī­rē­ja at­pūt­nie­kiem, bet pa­ti ar ģi­me­ni dzī­vo­ja ot­ra­jā stā­vā.

Šo mo­de­li ie­dzī­vi­nā­jām arī ta­gad, vies­nī­cu, res­to­rā­nu un sa­vu pri­vā­to dzī­ves tel­pu ie­kār­to­jot zem vie­na jum­ta,» stās­ta Il­ze Kik­ste-Zan­de­re, vies­nī­cas&res­to­rā­na MaMa līdz­īpaš­nie­ce.

Vi­ņas ģi­me­ne pirms kriet­na lai­ka Ma­jo­ros ie­gā­dā­ju­sies ne­lie­lu ze­mes ga­ba­lu ar di­vām ēkām. Vie­nu no tām re­no­vē­ju­ši, bet ot­ru no­jau­ku­ši, jo tā bi­ju­si avā­ri­jas stā­vok­lī. «Mājai, ko re­no­vē­jām, no ār­pu­ses va­ja­dzē­ja ie­de­rē­ties Jūr­ma­lai rak­stu­rī­ga­jā ar­hi­tek­tū­rā, tās ko­pē­jā sti­lā, sa­vu­kārt iekš­tel­pas bi­ja ab­so­lū­ti mū­su zi­ņā. Iz­do­mā­jām, ka jā­pa­nāk efekts, lai, at­ve­rot ār­dur­vis, ras­tos pār­stei­gums par ie­rau­dzī­to. Dau­dzi mū­su ap­mek­lē­tā­ji ir pēc tam tei­ku­ši, ka vi­ņiem šķi­tis – iekš­tel­pas būs ie­tu­rē­tas tā­dā pa­šā sti­lis­ti­kā kā mā­jas fa­sā­de, būs se­nat­nīgs in­ter­jers, bet re­a­li­tā­tē sa­sta­pu­šies ar ko ci­tu,» at­klāj Il­ze Kik­ste-Zan­de­re un pie­bilst, ka ģi­me­nes (vi­ņas mam­ma un mā­sa ir līdz­īpaš­nie­ces) ie­ce­rē­to pro­jek­tu pa­lī­dzē­ju­ši re­a­li­zēt ar­hi­tekts Ai­vars Pē­ter­sons un in­ter­je­ra di­zai­ne­re Ini­ta Plē­su­ma. «Gribējām iz­vei­dot kaut ko īpa­šu, tā­pēc pa­stip­ri­nā­tu uz­ma­nī­bu pie­vēr­sām vi­sam, kas sais­tīts ar in­ter­je­ra di­zai­nu. Diez­gan daudz im­pul­su esam gu­vu­šas ce­ļo­jot. Do­do­ties ša­jos brau­cie­nos, īpa­ši vē­rī­gi ap­ska­tī­jām pub­lis­ko tel­pu ie­kār­to­ju­mu, kā­di di­zai­na kni­fi ta­jās iz­man­to­ti. Mūs spē­cī­gi ie­spai­do­ja pa­saul­sla­ve­nā di­zai­ne­ra Fi­li­pa Star­ka vei­kums. Bū­da­mas vi­ņa ta­lan­ta ie­spai­dā, pie res­to­rā­na gries­tiem stip­ri­nā­jām spo­gu­ļu gru­pas, bet pie vies­nī­cu nu­mu­ri­ņu gries­tiem – glez­nas, sa­vu­kārt res­to­rā­na krēs­li ir ap­vilk­ti ar au­du­mu, uz ku­ra uz­dru­kāts mū­su mī­lu­ļa – Dže­ka Ra­se­la šķir­nes ter­je­ra – fo­to. Sa­vu­kārt Las­ve­ga­sā no­ska­tī­jām ide­ju, ka vie­nā tel­pas sie­nā var iz­vei­dot vai­rā­kus pa­dzi­ļi­nā­ju­mus, ku­ros ie­vie­tot zie­du, tā plak­ni pār­vēr­šot par spilg­tu de­ko­ra­tī­vu ele­men­tu. Do­mā­ju, ka za­ļa zā­lī­te uz tu­a­le­tes gries­tiem arī ir ga­na ori­ģi­nāls ri­si­nā­jums.»

Tā kā ze­mes ga­bals ir ne­liels, bū­ve ne­va­rē­ja ples­ties pla­šu­mā, tai bi­ja jā­aug uz aug­šu. Mā­jas vie­nā spār­nā pir­ma­jā stā­vā at­ro­das res­to­rāns un ka­fej­nī­ca, bet ot­rā spār­nā – da­ļa ģi­me­nes mā­jokļa: dzī­vo­ja­mā is­ta­ba, kas ap­vie­no­ta ar vir­tu­vi, van­nas is­ta­ba un Il­zes mā­tes is­ta­ba. Sa­vu­kārt ot­ra­jā stā­vā un man­sar­dā iz­kār­to­ti sep­ti­ņi vies­nī­cas nu­mu­ri, kā arī ģi­me­nes lo­cek­ļu gu­ļam­is­ta­bas. 

***

«Ideja par ro­žu sie­nas iz­vei­do­ša­nu mums dzi­ma kā­dā no vies­nī­cām Las­ve­ga­sā, kur re­dzē­jām kaut ko lī­dzī­gu, ti­kai ša­jā vie­tā priekš­ro­ku bi­ja de­vu­ši or­hi­de­jām,» at­ce­ras Il­ze un tur­pi­not iz­stās­ta, ka sie­na esot no mar­mo­ra.

«Šo ma­te­ri­ā­lu iz­man­to­jām arī vai­rā­kām gal­da vir­smām, pa­kā­pie­niem, kas jā­no­kāpj, ie­nā­kot res­to­rā­nā un do­do­ties uz vies­nī­cu. Mar­mo­ru iz­vē­lē­jā­mies tā­pēc, ka mar­mors ir res­to­rā­nu un arī vies­nī­cu kla­si­ka.» Uguns­dro­šī­bas dēļ grez­na­jos sveč­tu­ros lie­kot ne­vis sve­ces, bet ābo­lus, kas esot viens no MaMa sim­bo­liem. Spilgts in­ter­je­ra ak­cents tel­pā ir ar au­du­mu tap­sē­tie de­ko­ri pie sie­nas un uz gries­tiem.

Mā­jas pir­ma­jā stā­vā ie­kār­to­ta ģi­me­nes dzī­vo­ja­mā is­ta­ba, kas ap­vie­no­ta ar vir­tu­ves zo­nu. Kā at­zīst Il­ze Kik­ste-Zan­de­re, tel­pas in­ter­jers esot vien­kāršs un prak­tisks. «Ja ir māj­dzīv­nie­ki, ma­zi bēr­ni un aiz dur­vīm Jūr­ma­las smil­tis, ie­kār­to­ju­mam jā­būt mak­si­mā­li funk­ci­o­nā­lam. Tā­pēc uz grī­das ir flī­zes, bet dī­vā­ni ir no ādas, ne­vis ap­vilk­ti ar au­du­mu,» no­rā­da jau­nā sie­vie­te. Vi­ņa at­klāj, ka glez­na esot māk­sli­nie­ka Ai­va­ra Vi­lipsō­na darbs. «Mātei ļo­ti pa­tīk vi­ņa glez­nas,» sa­ka Il­ze un pie­me­ti­na, ka sa­vu­kārt stāv­lam­pa un pā­ris krēs­li esot man­to­ti no vec­ve­cā­kiem.

Sti­li­zēts ka­mīns un dzī­vas uguns lies­mas te­le­vi­zo­rā virs ka­mī­na, daudz mīk­sto mē­be­ļu, kas ir da­žā­das for­mas un sti­la, ra­da mā­jī­gu vi­di, ku­rā gri­bas ie­grimt, aiz­mir­stot par skre­jo­šo ik­die­nu. «Lai tel­pai pie­šķir­tu vēl lie­lā­ku mā­jī­gu­ma efek­tu, iz­vē­lē­jā­mies da­bis­ko ko­ka dē­ļu grī­du,» no­rā­da jau­nā sie­vie­te.

CITĀDI. «Restorānos pie sie­nām mēdz ka­ri­nāt glez­nas. Mēs iz­vē­lē­jā­mies ci­tu ce­ļu – daudz iz­man­to­jām vieg­lus, gai­sī­gus aiz­ka­rus, kas tel­pai pie­šķir svi­nī­gu iz­ska­tu un ko­pā ar spo­gu­ļiem to vi­zu­ā­li pa­pla­ši­na, pa­sū­tī­jām dī­vā­nu ar ap­jo­mī­gu, pol­ste­rē­tu at­zvelt­ni, kas stiep­jas vi­sā sie­nas ga­ru­mā un ir gan de­ko­ra­tī­va, gan funk­ci­o­nā­la, pie sie­nām stip­ri­nā­jām spo­gu­ļus grez­nos rām­jos, kā arī krēs­lus ap­vil­kām ar au­du­mu, uz ku­ra uz­dru­kāts mū­su mī­lu­ļa – Dže­ka Ra­se­la šķir­nes ter­je­ra – fo­to,» stās­ta Il­ze Kik­ste-Zan­de­re un at­klāj, ka gan­drīz vi­sas mē­be­les tai­sī­tas Lie­tu­vā pēc in­di­vi­du­ā­la pa­sū­tī­ju­ma. «Viņu pie­dā­vā­jums bi­ja in­te­re­san­tāks, tur­klāt par mums iz­de­vī­gā­ku sa­mak­su.»

DIVI VIENĀ. Augš­stā­vā, lai ie­gū­tu pla­šu­ma iz­jū­tu, sie­nām iz­man­tots stikls. Dro­šī­bas ap­svē­ru­mu dēļ stik­la sie­nas pa­pil­di­nā­tas ar ko­ka kon­struk­ci­jām. «Iepriekš uz plauk­tiem, kas sa­da­la šo plak­ni, li­kām telp­au­gus, ta­ču tie ne­spē­ja iz­tu­rēt kar­stu­mu, kas ša­jā tel­pā ir va­sa­rā. Ta­gad za­ļo­jo­šos au­gus esam aiz­stā­ju­šas ar da­žā­diem de­ko­ra­tī­viem priekš­me­tiem,» skaid­ro Il­ze Kik­ste-Zan­de­re.

«Gaišos to­ņos ie­tu­rē­ta tel­pa no­ska­ņo po­zi­tī­vi,» ir pār­lie­ci­nā­ta jau­nā sie­vie­te. Ēr­tais ādas zvil­nis un no ne­rū­sē­jo­ša me­tā­la da­ri­nā­tie krēs­li un galds no­ska­tī­ti ka­ta­lo­gā, kas pie­dā­vā Vā­ci­jā ra­žo­tas pre­ces, sa­vu­kārt dī­vāns ir lie­tu­vie­šu mē­beļ­nie­ku ro­ku darbs. «Mēs ņē­mām vē­rā in­ter­je­ra di­zai­ne­res ie­tei­ku­mu un uz grī­das klā­jām li­no­le­ju, ne­vis mīk­sto se­gu­mu. Ta­gad dau­dzi cieš no aler­ģi­jas, bet pa­klā­jos mēdz ie­pe­ri­nā­ties da­žā­di aler­gē­ni.»

Gai­te­ņa abos ga­los uz sie­nas un gries­tiem lī­mē­ti pla­kā­ti ar da­to­riz­dru­kām. Uz vie­na at­tē­lo­ta Ie­va ar grē­ka aug­li ābo­lu ro­kā, uz ot­ra – Ādams. «Šā­du ri­si­nā­ju­mu mums ie­tei­ca fo­to­grāfs Val­dis Ošiņš. In­ter­ne­tā ie­gā­dā­jā­mies uz­dru­kā­ja­mo at­tē­lu, bet pla­kā­tu pa­sū­tī­jām darb­nī­cā.»

Ja ro­das vē­lē­ša­nās pār­la­pot avī­zes, žur­nā­lus vai kā­du grā­ma­tu, šim no­lū­kam ir ie­rī­kots stū­rī­tis, kur var ēr­ti un mie­rī­gi to iz­da­rīt. Tā ie­kār­to­ša­nai iz­man­tots ērts, mūs­die­nīgs krēsls uz ri­ten­ti­ņiem un ne­liels, sti­li­zēts galds ar mar­mo­ra vir­smu.

ZIEDOŠI GRIESTI. Tu­a­le­te ar zie­do­šu pļa­vu uz gries­tiem (iz­man­to­ta māk­slī­gā zā­lī­te un māk­slī­gas pļa­vas pu­ķes) un as­kē­tis­kiem ap­gais­mes ķer­me­ņiem (co­ko­lā ie­skrū­vē­tas spul­dzes) šķiet ki­čī­ga un ro­ta­ļī­ga.

Lai ven­ti­lā­ci­jas ie­rī­ci pa­da­rī­tu par de­ko­ra­tī­vu ele­men­tu, tā no­krā­so­ta bal­tā krā­sā, uz tās no­vie­tots vei­do­jums no ģip­ša, bet pi­ra­mī­das no­bei­gu­mā lik­ta vā­ze ar zie­diem.

Šā­da kom­po­zī­ci­ja tel­pā iz­ska­tās efek­tī­gi.

Lai vi­zu­ā­li pa­pla­ši­nā­tu ne­lie­lo tel­pu, kur at­ro­das iz­liet­ne, pie sie­nām stip­ri­nā­ti spo­gu­ļi. Tie no­seg­ti ar de­ko­riem, kas tai­sī­ti no līm­plē­ves. «To da­rī­jām prak­tis­ku ap­svē­ru­mu dēļ, lai uz spo­gu­ļa ne­bū­tu pa­ma­nā­ma kat­ra ūdens lā­se.»

MANSARDS. Lai mak­si­mā­li iz­man­to­tu tel­pu man­sar­dā, ko­pā ar lie­tu­vie­šu gald­nie­kiem at­rasts funk­ci­o­nāls ri­si­nā­jums – gul­tas galv­ga­lim pie­stip­ri­nā­ta gal­da vir­sma. Uz tās var no­vie­tot da­to­ru un arī iz­man­tot gais­mek­ļu stip­ri­nā­ju­mam. Mūs­die­nī­gi di­zai­nē­tais so­liņš (tas pa­sū­tīts no Vā­ci­jas, iz­man­to­jot ka­ta­lo­gu) var kal­pot arī par nakts­gal­di­ņu. Ie­tek­mē­jo­ties no pa­saul­sla­ve­nā di­zai­ne­ra Fi­li­pa Star­ka, pie gries­tiem stip­ri­nā­ta fo­to­grā­fi­ja ar zie­du mo­tī­vu.