Gaiši un saulaini

Pēc vairākiem tālajā Dienvidāfrikā pavadītiem gadiem Endija Rezgale ir atgriezusies Latvijā, lai šeit dzīvotu, studētu un pilnveidotu savu dziedātājas talantu.

Ar draugu atbalstu viņai ir izdevies atrast dzīvokli netālu no Rīgas centra. Viņas galvenā prasība esot bijusi, lai mājvieta būtu ieturēta gaišos toņos un tajā netrūktu saules gaismas. "Laikam jau pie tās esmu ļoti pieradusi, dzīvojot Dienvidāfrikā, kur saules netrūkst.".

"Atpakaļ uz Latviju mani atveda ne tikai ilgas pēc mājām, nostalģija, bet arī vēlme turpināt izglītošanos. Dienvidāfrikā man nebija iespēju studēt," stāsta jaunā sieviete. "Vēl spēcīgs impulss, kas lika man kravāt mantas, lai atgrieztos Latvijā, bija ērģelnieka Aivara Kalēja telefona zvans. Viņš bija dzirdējis manu uzstāšanos Latvijas Radio programmā Klasika, kuras laikā atskaņoja manis iedziedātas dziesmas. Pieredzējušais mūziķis uzskatīja, ka man ir liels balss potenciāls, tāpēc jāskolojas pie mūzikas pedagogiem. Viņa teiktais mani ļoti iespaidoja, nodomāju – cik tad var tikai dziedāt korporatīvos sarīkojumos Dienvidāfrikā."

Endija savā mūžā jau daudzkārt ir bijusi tālu prom no dzimtajām mājām. Vispirms no Salacgrīvas, kur dzimusi un augusi, devusies uz Murjāņu Sporta ģimnāziju, lai mācītos un trenētos vieglatlētikā. Tad pārcēlusies uz Rīgu, jo iestājās Latvijas Universitātē, lai apgūtu socioloģiju un vadībzinības. Vēlāk, kad ieguvusi stipendiju, lidojusi pāri okeānam uz Ameriku, lai studētu Vičitas universitātē un turpinātu trenēties tur. Pēc tam, sekojot savai mīlestībai, studiju biedram Fransuā, viņa devusies viņam līdzi uz Dienvidāfriku, kur dzīvojusi vīra ģimene, holandiešu izcelsmes ieceļotāji šajā kontinentā. "Atgriešanās pēc tik ilgiem prombūtnes gadiem nebija viegla. Pateicoties manu radu, draugu un labvēļu iedrošinājumiem, šo adaptēšanos varēju vieglāk pārdzīvot."

Patlaban Endija Rezgale dzīvo gaišā un saulainā divistabu dzīvoklī Rīgas centrā. To esot sameklējusi rajonā, kur iepriekš mitusi ar jaunības dienu draudzeni, kad atnākusi uz Rīgu studēt. "Man bija iespēja paust savas vēlmes, kādas krāsas un iekārtojumu šeit gribu redzēt. Teicu, ka interjerā vēlos gaišas krāsas. Un vēl man šķita svarīgi, lai tik nelielā dzīvoklī kā šis netiktu nojauktas sienas, kas atdala virtuvi no dzīvojamās istabas un virtuvi no priekšnama. Kaut to šobrīd ir populāri darīt, man pieņemamāks ir variants, ka virtuve ir nošķirta no dzīvojamās istabas."

"Meklējot sev mitekli Rīgā, mana galvenā vēlme bija, lai dzīvoklis būtu gaišs un saulains," apmierināti nosaka Endija Rezgale.

"Man tuvi ir gaiši un silti toņi, tāpēc galda servēšanai esmu iegādājusies dzeltenus paliktņus zem traukiem," stāsta Endija. "Ieturot maltīti, mēdzu iedegt sveci, jo tās liesma iedveš mieru. Arī puķēm piemīt liels spēks, tāpēc cenšos gādāt, lai to netrūktu manās mājās. Kad ir uzstāšanās, saņemu puķes no klausītājiem. Kaut šobrīd ir ekonomiskā krīze, cilvēki tomēr atlicina naudiņu, lai ar puķēm pateiktos savam iemīļotajam māksliniekam.".

"Ādas dīvāni ir ļoti praktiskas mēbeles, jo nav jāuztraucas, ja uz tā izlīst sula vai nokrīt ēdiens. Tad ir tikai jāpaņem drāniņa un nokritušais jānoslauka. Tiesa, karstā vasarā sēžot uz dīvāna, sanāk pielipt, jo svīst kājas. Bet arī tas nav nekas traģisks, jo var uzsegt pledu.".

DIGITĀLĀS. "Kaut pagaidām neprotu spēlēt klavieres, es šo mūzikas instrumentu (tas ir digitālais) iegādājos, jo apzinos, ka man ir jāapgūst notis un klavierspēle, lai varētu sevi pavadīt, nospēlēt melodiju, mācoties dziesmu. Klasiskajā mūzikā ir sevišķi svarīgi nodziedāt precīzi, nevis pustoni augstāk vai zemāk," norāda Endija Rezgale, sieviete ar debešķīgu balsi, kas ir skanējusi gan baznīcās, gan brīvā dabā, gan no skatuves.

MĀCĪBĀM. Plauktā blakus cita citai sarindotas grāmatas, kas Endijai nepieciešamas gan studijām maģistrantūrā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, gan arī skolojoties mūzikā. Pašmācības ceļā viņa ir apguvusi pasaulslavenus klasiskās mūzikas šedevrus, garīgo mūziku, pazīstamas melodijas no kinofilmām, krievu romances, afrikāņu ritmus un arī latviešu komponistu dziesmas; balss dotību dēļ jaunā sieviete tiek salīdzināta ar pasaulslaveno britu vokālisti Sāru Braitmenu. Endija atklāj, ka viņas lielais sapnis esot kļūt par operdziedātāju. Kad dzīvojusi Dienvidāfrikā, viņai pavīdējusi iespēja izglītoties pazīstamas operas mākslinieces meistarklasē, taču dažādu dzīves apstākļu dēļ to palaidusi garām, par ko tagad sāpot sirds. Tomēr viņa nepadodas, jo daudzi ar mūziku saistīti cilvēki ir teikuši, ka viņa nedrīkst izniekot savu Dieva doto talantu. Tagad Endija ir apņēmības pilna iemācīties spēlēt klavieres, kā arī pie profesionālas mūzikas pedagoģes slīpē savu dziedātprasmi.

LĪDZ GRIESTIEM. "Kad tapa virtuves iekārta, ieminējos, ka augšējie skapīši varētu sniegties līdz pat griestiem. Esmu novērojusi, ka gadījumos, ja tie ir zemāki, brīvā telpa, kas veidojas starp virsmu un griestiem, netiek lietderīgi izmantota. Parasti skapīšus nokrauj ar vāzēm, burkām, tukšām kastēm un citām nevajadzīgām lietām, uz kurām tikai krājas putekļi," savos novērojumos dalās jaunā sieviete.

***

Atmiņas par Dienvidāfriku

Septiņus gadus Endija Rezgale nodzīvoja Dienvidāfrikā – vispirms vīra (nu jau esot šķīrusies) vecāku fermā mazā ciematiņā Tabazimbi, bet pēc tam valsts galvaspilsētā Pretorijā. Kā viņa atzīst, šajā valstī esot sastapusies ar citu kultūru, citiem paradumiem un paražām, kā arī, mītot zem viena jumta ar vīra vecākiem, vajadzējis aprast, ka viņa ir ienācēja kāda mājās, nevis galvenā saimniece.

SAIMES GALDS. "Ovālas formas galds un krēsli ar sēdes daļu, kas pīta no ādas sloksnēm, ir ļoti raksturīgs interjera elements Dienvidāfrikas lauku videi, it sevišķi būriem, kuriem pieder arī mana bijušā vīra Fransuā ģimene," stāsta jaunā sieviete. "Galda galā sēdēja tēvs – ģimenes galva. Viņš bija tas, kurš pirms katras maltītes visu vārdā pateicās Dievam par dienišķo maizi, bet mēs, pārējie ģimenes locekļi, tajā brīdī sadevāmies rokās.".

Virtuvē atradusies arī no koka darināta masīva bufete, uz kuras greznojusies senā godība – no porcelāna darināti trauki kafijas, tējas, sāls un piparu uzglabāšanai, kā arī sudraba kafijas kannas.

GLUŽI KĀ MUZEJĀ. "Mana bijušā vīra vecākiem pieder ferma Dienvidāfrikā netālu no maza ciematiņa Tabazimbi. Viņi ir ieceļotāji no Holandes, tāpēc mājas iekārtojumam izmantotas holandiešiem raksturīgā interjera stila mēbeles, porcelāna vāzes un citas lietas, kas bija mantotas no vīra vecāku senčiem, kad viņi no Holandes pārcēlās uz dzīvi Dienvidāfrikā. Tā kā iepriekš antīkas mēbeles un citus senatnīgus priekšmetus tik lielā daudzumā biju redzējusi tikai muzejos, es bijušā vīra vecāku mājas nosaucu par muzeju. Šo apzīmējumu vēlāk sāka lietot arī pārējie ģimenes locekļi," atceras Endija.

VIESISTABA. Tā esot bijusi visgreznāk iekārtotā telpa mājā, kurā ikdienā ģimenes locekļi reti kad uzturējās, tajā tika uzņemti viesi un cienāti ar tēju, kafiju un našķiem. Uz grīdas – liels paklājs visā telpas apjomā un vairāki mazi vilnas paklāji mēbeļu grupu tuvumā, pie sienām – vienkārši mākslas darbi par tiem daudz greznākos rāmjos, vēl – antīkas mēbeles un daudz mākslīgo puķu pušķu.

Par senču zemi Holandi Fransuā tēvam un pārējiem ģimenes locekļiem atgādinājuši ar zilu krāsu apgleznotie porcelāna trauki un arī divi no porcelāna darinātie sieviešu krūšutēli, kas paredzēti rotaslietu novietošanai. Gluži vai gleznai līdzinās krustdūrienā izšūtie darbiņi, kas piestiprināti pie sienas. Šī rokdarbu tehnika, kas savulaik bija populāra arī Latvijā, esot izplatīta Dienvidāfrikas lauku sieviešu rokdarbos.