Kur mājoklī būt gleznai?

Pat tad, ja neesam mākslas darbu kolekcionāri, dzīves laikā tie pa kādam ienāk mūsu mājās?– dāvināti, iegādāti, atvesti no ceļojumiem. Tos gribam redzēt savā mājoklī pie sienas, taču ne vienmēr akvareļus, grafikas, eļļas gleznas, nelielus gobelēnus, mākslas foto, marmora vai cita materiāla skulptūras izdodas veiksmīgi izkārtot.

Tāpēc šķiet, ka telpā valda pārāk liels raibums, stilu, formu un krāsu dažādība.

Noteicējs– mājokļa saimnieks

Gan aptaujātie galeriju īpašnieki, gan mākslinieki atzīst, ka neesot striktu noteikumu, kā privātajā interjerā būtu pareizi izvietot gleznas un citus mākslas darbus. Katrs drīkst rīkoties tā, kā viņam patīk, ņemot vērā, kas ir viņa prioritātes. Viens viesistabā pie sienas goda vietā varbūt vēlas redzēt no vecmāmiņas mantotas gleznas, kurām, iespējams, nav lielas mākslinieciskas vērtības, toties ir emocionālais vēstījums. Savukārt otrs tajā pašā vietā liks kāda atzīta vecmeistara darbu vienu pašu, lai tas varētu izcelties. Toties vēl cits radīs īstu kiču, pie sienas blakus novietojot eļļas gleznu, akvareļus, fotogrāfijas, māla dekoratīvos šķīvjus un pat brieža ragus.

Tas ir individuālas gaumes jautājums. Jo galvenais arguments, izvēloties vietu mākslas darbam, lai mājokļa saimnieks šādā interjerā justos labi. Viņš ir galvenais noteicējs. Tiesa, iepriekš tomēr vajadzētu noskaidrot, kādu gaisotni ar šiem darbiem katrā telpā gribam radīt. "Esmu novērojusi, ka šeit, Latvijā, cilvēki pret gleznām izturas ar lielu pietāti. Pat ja tā nav augstā māksla, ir iegādāta no ielas māksliniekiem, glezna ir dzīva, jo to kāds gleznojis ar savu roku. Tāpēc latvieši nepērk, piemēram, franču dižgaru Anrī Matisa vai Pablo Pikaso darbu reprodukcijas, bet dod priekšroku dzīvām gleznām, oriģināldarbiem," savos novērojumos dalās gleznotāja un arī interjera dizaina speciāliste Linda Daņiļevska. "Pērkot gleznu, galvenā uzmanība jāpievērš nevis tam, cik populārs ir mākslinieks vai ko par viņa darbiem domā citi, bet gan jāpievērš uzmanība tam, kā es ar šo mākslas darbu varēšu sadzīvot."

To apliecina arī mākslas zinātniece, galerijas Daugava vadītāja Anda Treija. "Gleznai ir jābūt tādai, lai cilvēks, kas uzturas ar to vienā telpā, justos patīkami, viņam tā būtu saistoša. Uzskatu, ka ar mākslas darbiem ir tāpat kā ar mūziku: vienam patīk klausīties Emīla Dārziņa skaņdarbus, citam?– Listu vai Šopenu, bet vēl kāds aizraujas ar rokmūziku. Par to gan nevar būt runa, ka mākslas darbam būtu jāpiestāv pie tapetēm vai dzeltenā dīvāna."

Lai izceltos

Var jau salikt gleznas pie sienām, saskaņojot tās pēc izmēriem un krāsām. Bet tas būtu ļoti pavirši darīts, tāpēc, ka katram darbam, ja tas nav nopirkts tikai, lai aizpildītu tukšu laukumu uz sienas, ir kāds emocionāls vēstījums. Tāpēc ir svarīgi, lai glezna, akvarelis vai grafika būtu labi redzama, būtu atbilstoši izgaismota un tai netraucētu blakus esošie darbi. Jāņem vērā arī tas, cik liela ir telpa, kam tā kalpo, cik ilgi cilvēks tajā uzturas. Turklāt, ja nedzīvo viens, par mākslas darbu izkārtojumu vajadzētu vienoties visiem mājokļa iemītniekiem.

Lai gleznu būtu iespējams labi aplūkot, tai jābūt piestiprinātai nedaudz augstāk virs vidēja auguma cilvēka acu augstuma. "Acu skatienam ir jābūt vienā līmenī ar gleznas centru," zina teikt gleznotāja Linda Daņiļevska. "Septiņdesmitajos gados modē bija eļļas gleznas pie sienas stiprināt aptuveni divdesmit grādu leņķī, lai tās atšautos no sienas. Šādi tika radīts efekts, it kā glezna skatītos uz tevi. Mans ieteikums būtu gleznas pēc iespējas tuvāk likt pie sienas, jo tad darbs nemet ēnu, ir arī labāk aplūkojams."

Ja glezna ir ļoti krāsaina, var rīkoties divējādi, tai meklējot piemērotāko vietu. To var likt pie sienas, kas ir neitrālos toņos?(gaiši pelēkā, dzeltenā vai smilšu), vai arī ietekmēties no vecmeistara Vinsenta van Goga, tātad?– izmantot pretējos toņus?– sienas krāsojumu piemeklē prettonī gleznai. Piemēram, ja gleznā dominē oranžie toņi, to var likt uz zaļganas krāsas sienas, ja sarkanie toņi?– uz zili zaļas sienas. Ar to var paspēlēties. Tad glezna izcelsies. Var arī saskaņot sienas krāsu toņus ar gleznā dominējošām krāsām, piemēram, latviešiem tik mīļos brūnos, bēša un smilšu toņus.

Savukārt mākslas darbu izkārtojuma vienotības efektu var panākt, visiem objektiem uztaisot vienādus rāmjus.

Skaitam nav nozīmes

Linda Daņiļevska norāda– ja cilvēks labi jūtas tādā privātajā telpā, kur visas sienas ir noklātas ar gleznām, neviens viņam šādu prieku nevar liegt. "Manuprāt, tomēr labāk būtu veidot mākslas darbu grupas, piemēram, lielāka un mazāka izmēra eļļas gleznas grupēt ar senatnīgām ģimenes fotogrāfijām, tad ievērot nelielu distanci un kārtot vairākus akvareļus. Ja mājoklis ir pietiekami plašs, var veidot intīmo jeb atpūtas stūrīti, noliekot kafijas galdiņu un pāris mīkstus atpūtas krēslus, bet tiem aiz muguras pie sienas?– liela formāta gleznu, kas sniedzas gandrīz vai līdz grīdai."

Māksliniece saka– nav jāskumst, ja īpašumā ir tikai viens mākslas darbs. "To iespējams iekomponēt vidē tā, lai tas neizskatīto vientulīgs. Piemēram, novietot blakus no vecmāmiņas mantotu porcelāna vāzi vai stāvlampu ar greznu abažūru."

Gaismas faktors

Būtisks ir arī apgaismojums– tas gleznu var gan izcelt, gan arī mazināt iespēju to aplūkot visā tās krāšņumā. Pati ideālākā gaisma ir dabiskā?– no loga uz mākslas darbu no sāniem krītošā. "Ir nerakstīts likums (tas gan nav tāds, ko nedrīkstētu pārkāpt), ka mākslas darbiem vispiemērotākā siena ir nevis tā, kas pretim logam, bet gan sānu sienas.

Eļļas gleznu vai iestiklotu akvareli novietojot tieši pretī logam, tā tiešajos saules staros spīdēs, tāpēc būs redzamas gaismas spēles, nevis pats mākslas darbs. Arī starp diviem logiem gleznai nav pati ideālākā atrašanās vieta, jo šajā gadījumā spožie gaismas kūļi, kas ieplūst pa logu telpā, mākslas darbu atstās pustumsā.

Ja ir nepietiekams dabiskais apgaismojums, virs mākslas darba, lai to izceltu, var ierīkot speciālus apgaismes ķermeņus. Turklāt koncentrētā gaisma, kas izgaismo gleznu, atstāj pārējo telpu pustumsā. Līdz ar to telpa tiek optiski palielināta.

***

NODERĪGI

Nav striktu noteikumu, kas regulētu, kā privātajā interjerā būtu pareizi izvietot gleznas un citus mākslas darbus. Katrs drīkst rīkoties tā, kā viņam patīk, ņemot vērā, kas ir viņa prioritātes.

Bet– mākslas darbs vislabāk izcelsies, ja uz tā kritīs sānu gaisma.

Eļļas gleznu vai iestiklotu akvareli novietojot pretim logam, tie tiešajos saules staros spīdēs, tāpēc būs redzamas gaismas spēles, atspīdums, nevis pats mākslas darbs.

Izkārtojot privātajā interjerā mākslas darbus, var respektēt to, cik liela ir telpa, kam tā kalpo, cik ilgi cilvēks tajā uzturas.

Spilgtā tonalitātē ieturēta glezna izcelsies uz neitrālos toņos (gaiši pelēkā, dzeltenā vai smilšu) vai pretējos toņos krāsotas sienas.

Mākslas darbu izkārtojuma vienotības efektu var panākt, visiem objektiem uztaisot vienādus rāmjus.