Finka māja, kas atnāca pati
 
©F64

Gatis Pumpurs, benzīna uzpildes staciju tīkla Kurši degvielas uzpildes stacijas operators, un Elīna Saklaure, Valsts ieņēmumu dienesta speciāliste, pārvarot dažādas grūtības, līdz nepazīšanai ir pārvērtuši pirms 130 gadiem celtas koka mājas pirmo stāvu, kurā savulaik esot saimniekojis slavenais gaišreģis Eižens Finks.

Uzzinot šo faktu, mājokļa īpašnieks Gatis nolēmis telpas iekārtot tādā stilā, kāds varējis būt tad, kad tur uzturējies par latviešu Nostradamu dēvētais Finks, kā arī ierīkojis nelielu ekspozīciju par godu viņam.

"Šad un tad ir šķitis, ka mūs apciemo gaišreģa gars, palīdz mums. Mēs cenšamies sadzīvot," saka Elīna, bet Gatis, kurš ar šo mājokli saistīts daudz ilgāk nekā viņa otra pusīte, izstāsta kādu zīmīgu gadījumu, kas licis domāt, ka esot akceptēti kā šīs vēsturiskās mājvietas iemītnieki. "Konstatējis, ka Rīgā nav nevienas Finka piemiņas vietas, nolēmu to iekārtot (visi, kas to vēlas, šo māju var apskatīt vai pat noīrēt ballītes sarīkošanai. Tā ir iekļauta tūrisma firmas Jaunie rakursi apskates objektu sarakstā maršrutā pa Maskavas forštati). Kad Austrumu izpilddirekcijas pārstāvji ieradās novērtēt mūsu iekārtoto ekspozīciju, kas veltīta Finkam, sēdēju kā uz adatām, jo varēja būt tā, ka mūsu paveiktais netiek atbilstoši novērtēts. Brīdī, kad no sienas nokrita pie tās piestiprinātās personu fotogrāfijas, kurām Finks bija pareģojis nākotni vai portretējis, Elīna noteica: re, pats meistars arī ieradies. Komisija sarosījās un akceptēja mūsu ekspozīciju kā apskates vērtu."

Laika zoba skarto īpašumu Gatis esot remontējis vairākos etapos. Kad ticis pie ēkas pirmā stāva, nav bijis naudas, lai to renovētu, jo bankas pirms sešiem gadiem vēl neesot īpaši aizrāvušās ar kredītu izsniegšanu. Kad beidzot ticis pie naudas, to ieguldījis kapitālajā remontā. Ļoti daudz esot paveicis Gata tēvs, kas esot meistars ar zelta rokām.

"Māja pie manis atnāca pati – tāpat kā daudzas lietas, kas šeit atrodas," stāsta mājokļa īpašnieks un piebilst, ka viņa dzimtas locekļiem vairākas reizes netieši esot krustojušies dzīves ceļi ar Finku. "Mans vecvectēvs bija vecticībnieku mācītājs, no 1923.?līdz 1929. gadam viņš kalpoja Mihaila Erceņģeļa baznīcā, kas atradās pārsimts metru no gaišreģa mājām. Savukārt vēlākos gados, kad mēs ar mammu no Lēdmanes pārcēlāmies uz Rīgu, mums bija dzīvoklis jaunā blokmājā Maskavas forštatē, 200?metru no Finka nama."

Augstskolā Turība apgūstot uzņēmējdarbību, Gatis nolēmis uzsākt savu nelielu biznesu – ierīkot fotodarbnīcu dzīvesvietas tuvumā. "Meklējot piemērotas telpas, uzdūros mājai Maskavas ielā 179, kas bija pamesta un tukša, iekļauta pašvaldības nedzīvojamo telpu sarakstā. Nodomāju, ka vienā tās spārnā varētu ierīkot sev miteklīti, bet otrā – fotodarbnīcu. Uzrakstīju pieteikumu, iesniedzu pašvaldībā, bet pēc tam aizstāvēju savu biznesa plānu. Sākumā šīs telpas man iznomāja kā jaunam, daudzsološam speciālistam, sava pilsētas rajona patriotam, bet vēlāk es pirmo stāvu, kas ir aptuveni 100?kvadrātmetru liels, privatizēju. Tobrīd nezināju, ka šajā namā savulaik ir saimniekojis Finks."

Par to esot pavēstījusi Natālijas kundze – kaimiņiene, kas mīt mājas otrajā stāvā.

"Viņas tēvam Latvijas laikā te bijusi beķereja, bet ar Finku tās lietas izrādījās sarežģītākas. Vācot informāciju par šo vīru, tikos gan ar fotogrāfu un fotovēsturnieku Pēteru Korsaku, kurš savulaik bija veidojis fotoizstādi par Eiženu Finku, gan ar privātvēsturnieku Voldemāru Eihenbaumu, kurš daudziem pazīstams no LTV1 raidījuma Ielas garumā. Viņi abi atbrauca uz šo māju ar dokumentiem. Atklājās, ka neiztikt bez mistiskām lietām – kā jau tas pierasts, kad kaut kam ir saistība ar Finku. Izrādījās, ka Maskavas ielā 179, kur mēs patlaban dzīvojam, viņam bijis reģistrēts uzņēmums, bet fotodarbnīca patiesībā atradusies Maskavas ielā 173. Tātad šai darbnīcai bijušas divas adreses: viena – oficiālā, ko, iespējams, prezentēja Ieņēmumu dienestam vai vēl nezin kādu iemeslu dēļ iekārtoja, bet otrā reāli funkcionēja fotodarbnīca. Ēka ar simt septiņdesmit trešo numuru eksistē, taču ir pilnībā pārveidota, tāpēc nolēmu Finka fotodarbnīcas gaisotni radīt šeit."

"Mājokļa iekārtojumā valda absolūta eklektika, interjera priekšmeti šeit ienākuši pa dažādiem ceļiem. Kad krīzes dēļ biznesu pārtrauca draugs, viņš man atdeva daļu no sava biroja mēbelēm – ar dzeltenu samtu apvilktos krēslus un sofu, savukārt mīkstie atpūtas krēsli Jotul priekšā ir atceļojuši no manas māsas, kad viņa savam mājoklim iegādājās jaunas mēbeles. Tā es varētu stāstīt gandrīz vai par katru no šīm lietām," smejoties saka Gatis.

Kamēr nav bijis līdzekļu, lai varētu restaurēt senatnīgo mājokli, Gatis iekārtojies nelielā telpā (tā atrodas aiz durvīm, kas blakus Jotul krāsniņai) un dzīvojis, bet apkārt valdījusi diezgan liela postaža. Vēlāk ar tēva palīdzību (viņš esot strādājis gadu, līdz savedis kārtībā mājas pirmo stāvu) ticis atjaunots, siltināts un nostiprināts griestu segums (tas ir no koka dēļiem, kā tas bijis vēsturiski), uz grīdas uzsegts lamināts, restaurēti koka loga rāmji, darīts vēl daudz kas cits. Iepriekšējo daudzo istabu vietā esot izveidojuši atvērto plānojumu. Durvis ir tikai nelielai tualetei, dušas telpai, kas vēl jāiekārto, un guļamistabai.

"Ilgi bijām bez virtuves, jo kredīts ātri izsīka (kapitālo remontu veicām t.s. treknajos gados, kad būvmateriālu cenas bija uzlēkušas ļoti augstas). Izdomājām, ka pieteiksimies LNT raidījumam Mājokļa jautājums, varbūt tā tiksim pie virtuves. Mums paveicās," atceras Gatis. "Kad mums jautāja, kādu gribam redzēt šo telpu, teicām, ka būsim apmierināti ar jebko. Turklāt – ja jau viss tā bija saslēdzies, tad neveiksme nemaz nevarēja gadīties.".

TIGIJAS IECIENĪTA VIETA. Vēlā rudenī, nākot mājās, Gatis un Elīna esot saskrējušies ar mazu, izkāmējuši ielas kaķīti. Kad jaunā sieviete pieliekusies, lai viņu noglaudītu, dzīvnieciņš uzrāpies pa viņas roku līdz plecam un iekrampējies tajā. Nekas cits neesot atlicis kā vien nest kaķēnu uz mājām. Tur mazo ņaudētāju uzreiz ielikuši izlietnē un nomazgājuši. Kopš tā laika Tigijai izlietne ir mīļākā vieta mājoklī, jo ir radusi vismaz reizi dienā dušoties.

Lai dzīvojamā istabā grīda viscaur būtu vienā līmenī, vajadzējis izcelt vecos grīdas dēļus un norakt daļu zemes, kas bijusi zem tiem. To nav darījuši nišā, tāpēc šajā telpas daļā saglabājies vēsturiskais grīdas līmenis. Dažādu grīdas līmeņu dēļ tagad dzīvokļa saimnieki ir tikuši pie skatuvītes, kas lieti noderot, kad rīkojot tusiņus vai Finkam veltītus pasākumus. Lai dzīvojamās istabas gaisotni pietuvinātu laikam, kad namā saimniekojis gaišreģis un fotogrāfs, ar Pētera Korsaka gādību noīrējuši senu fotoaparātu, kā arī atraduši senu patafonu.

"Gandrīz vai katra lieta šajā dzīvojamās telpas daļā ir ienākusi no cita cilvēka. Kad draugs beidza biznesu Latvijā un aizceļoja uz Krieviju, viņš man uzdāvināja šo bufeti, bet dīvāns ir no drauga, ar kuru man bija kopīgs bizness. Savukārt pāris šujmašīnas, vairākus senatnīgus krēslus, gleznu rāmjus un vēl šo un to atradu vēl kāda drauga vecmāmiņas dzīvoklī, kad viņa bija aizgājusi mūžībā un vajadzēja izvākt viņas mantas," atklāj Gatis.

Vienu virtuves daļu Mājokļa jautājuma interjera dizainere Kristiāna Lepse-Kazarjana esot izveidojusi tādu, kāda Maskavas iela varētu izskatīties kaut kad nākotnē – sakopta un romantiska. Ar laternu un soliņu. Viņa arī saglabājusi vēsturiskos sienas dēļus un ķieģeļu mūri, kas kalpo kopš mājas tapšanas brīža. Savukārt vanna uz kājiņām esot abu jauniešu jaunākais ieguvums. Abi pirms tam esot strīdējušies, vai dušas telpā likt vannu vai dušu. Kad draugs atdevis savu veco vannu, šis jautājums pazudis no darba kārtības. Tiesa, vanna neesot pieslēgta komunikācijām – ūdeni ielejot un izlejot paši ar spaini. Tā kā šajā mājas daļā nav bijis loga, ierīkojuši logu – durvis, ko pieseguši ar fotoplēvi, lai katrs, kas iegriežas pagalmā, nevarētu ielūkoties dzīvoklī.

GAISOTNEI. Lai telpas interjers kaut mazliet sasauktos ar pagājušā gada divdesmito gadu nogali, kad Maskavas ielas namiņā uzturējies Eižens Finks, mitekļa jaunais saimnieks dažas lietas esot atradis antikvariātos, piemēram, patafonu, finiera koferus un arī lādes.

Grāmatu plauktā novietotas vairākas grāmatas, kas sarakstītas par Eiženu Finku, arī izgriezumi no preses izdevumiem, kuros rakstīts par gaišreģi, viņa mājas grāmatas un miršanas apliecības kopija, kā arī viņa fotografēti portreti.

Uz antikvārā galdiņa novietots Finka fotoportrets, bet pie sienas – to cilvēku attēli (Benjamiņa kundze, Musolīni, Zigfrīds Anna Meierovics, Kārlis Ulmanis u.c.), kuriem viņš pareģojis nākotni, kas piepildījusies (bieži vien jāatzīst – diemžēl).