"Mums bija doma meklēt lielāku dzīvokli, jo četriem cilvēkiem divās istabās kļuva par šauru. Apskatījām vairākus piedāvātos variantus un sapratām, ka šāda dzīvokļa iegāde un remonts izmaksā gandrīz tikpat, cik jaunas mājas uzcelšana.
Tā nu sākām meklēt zemi, lai celtu sev jaunu dzīvesvietu," stāsta sabiedrisko attiecību firmas BPS PR īpašniece Gunita Berķe. Jau sesto gadu viņa kopā ar ģimeni – vīru uzņēmēju Milanu Rehāgu un meitām Montu un Beātu – mīt Mārupē divu stāvu mājā.
Ēkas pirmajā stāvā atrodas dzīvojamā istaba, virtuve, guļamistaba viesiem, pirts, saimniecības telpas un plaša halle, kas pārtapusi par ziemas dārzu. Savukārt otrajā stāvā ir darbistaba, kas pilda arī bibliotēkas funkcijas, vecāku guļamistaba, Montas un Beātas istabas un divas vannas istabas – meitām un vecākiem. "Māju projektēja arhitekts, pavisam jauns puisis. Jāatzīst, ka viņš vairāk koncentrējās uz to, lai būtu skaisti, mazāk pievērsa uzmanību praktiskām lietām. Tāpēc tagad izjūtam, ka pietrūkst saimniecības telpas, jo esam diezgan liela ģimene, līdz ar to – daudz visādu mantu. Būtu arī jauki, ja būtu pagrabs, kur uzglabāt dārzeņus un citas dabas veltes," spriež Gunita Berķe.
Rūpes par māju dzīvei piešķir pamatīgumu, viņa uzskata, tāpēc ir gatava uzņemties pienākumus, kādi nav pazīstami daudzstāvu namu iemītniekiem – šķūrēt sniegu, pļaut zāli, kopt dārzu, labot jumtu un notekcaurules. "Gan maniem, gan vīra vecākiem piederēja mājas, tāpēc zinājām, ko tas nozīmē."
Kopā ar cilvēkiem zem viena jumta dzīvo arī tīģerbokseris Cars un četras kaķenes – Ingeborga, Stella, Millija un Frīda. Ģimenes sievišķā daļa esot lielas dzīvniekmīles, savukārt Milans, kura dzimtajā Slovākijā neesot tik izteikts mājas mīluļu kults kā Latvijā, laika gaitā esot saradis ar paprāvo četrkājaiņu saimi. "Mana mamma ir ļoti labs cilvēks, tāpēc nespēja paiet garām uz ielas pamestiem kaķēniem, un no vienas pastaigas ar suni viņa atgriezās ar diviem melniem, izvārgušiem ņaudētājiem padusē. Nu jau Millija un Frīda ir paaugušas," ar saviem mājdzīvniekiem iepazīstina Monta, piemetinot, ka arī Stella esot atrasta uz ceļa, paslēpusies krūmos. "Par viņu apžēlojās māsa. Bet Ingeborga ir dāvana viņai."
Iekārtojot māju, Gunita esot uzklausījusi arī interjera dizaineres padomus. "Vienubrīd šķita, ka pati ar visu tikšu galā, tomēr vēlāk izšķīros aicināt talkā speciālisti. Un tagad esmu priecīga par to, jo, pat zinot, ko gribu, man nav tādas krāsu un materiālu izjūtas, kāda ir profesionālim. Bez dizaineres lietpratīga padoma man dzīvojamā istabā nebūtu tik jauks sienu krāsojums kā tagad un vēl daudz citu lielāku un mazāku veiksmju," uzskata mājasmāte. Pēc speciālistes ieteikuma pretējās sienas ir krāsotas katra savā tonī – violetā un gaiši pelēkā. Tā ir veiksmīga izvēle, jo neuzkrītošais sienu krāsojums ļauj izcelties lietām telpā. Uz grīdas ir segts ozolkoka parkets, pie logiem – linu aizkari no LareLini, kamīns esot mārupiešu mūrēts – šo darbu paveikuši speciālisti no SIA "Krāšņuguns", bet pītais šūpuļkrēsls, kas esot dāvana tēvam jubilejā, darināts "Pinumu pasaulē".
Pa plašajiem logiem, kas stiepjas visā sienas garumā, un arī no jumta logiem ieplūstošā gaisma rada labu noskaņojumu cilvēkiem un labvēlīgus augšanas apstākļus daudzajām istabas puķēm. Kāpņu darināšanai izmantots ozolkoks.
Virtuves iekārta esot izgatavota pēc pasūtījuma, taču drīz tā tikšot nomainīta. "Mēs to padarīsim funkcionālāku. Pietrūkst vietas traukiem, parocīgu plauktiņu un atvilktnīšu," spriež Gunita. "Kad būvējām māju, šķita, ka virtuvē ilgstoši neuzturēsimies, to daudz neekspluatēsim, taču patiesībā tā ir centrālā vieta mājā, kur ģimene pulcējas, it īpaši sestdienās un svētdienās."
Gunitas vājība esot telpaugi. To viscaur mājā ir daudz, bet visvairāk – plašajā hallē pirmajā stāvā, kur tiemradīti ideāli apstākļi augšanai – ir gan gaisma, gan siltums, kas nāk no apsildāmās grīdas. "Tētis mammai uz katru jubileju dāvina pa orhidejai," atklāj Monta un piemetina, ka abas ar māsu pagaidām izvairoties no telpaugu kopšanas. "Ar tām ir trakums – kamēr visas aplaista, paiet stunda." Pītās mēbeles – krēsli un galds – nākot no "Pinumu pasaules", kas atrodas turpat, Mārupē, bet lieli ķirbji izauguši pašu dārzā.
Arī jaunākā meita Beāta, Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas 11. klases skolniece, šovasar esot pieķērusies savas istabas pārveidei. "Māsa ir romantiskāka nekā es. Manuprāt, par to liecina griestu lampa ar stikla bumbiņu rotājumu un arī grāmatu skapis," norāda Monta, kura uzņēmusies gides funkcijas, izrādot ģimenes māju. Sienām istabas īpašniece izvēlējusies zilu toni, griestiem – gaiši pelēku. Linu aizkari iegādāti LareLini, bet izvelkamais dīvāns ir mīksto mēbeļu ražotājfirmas "Taps" izstrādājums.
Abu meiteņu istabas nav lielas, tāpēc iekārtojumam izvēlētas lakoniskas formas. Istabā ir iebūvēts skapis ar bīdāmām durvīm, kā arī atrodas grāmatu skapis, kas pirkts mēbeļu veikalā "Čiekurs". VIENA NO ČETROTNES. Monta ar mājas mīluli – tīģerbokseri Caru. "Ir patīkami dzīvot savā mājā, kur ir tik plaši, ka netraucējam cits citam."
Iepriekš šī istaba bija meitenīgi rotaļīga, ar dzelteniem ziediem uz tapetēm. Pieaugot Monta, kas nu jau ir 1. kursa studente (viņa Latvijas Universitātē apgūst bakalaura programmu "Moderno valodu un biznesa studijas"), gribēja pavisam citu stilu un noskaņu savā istabā. "Man nepatika gaišās krāsas, kas te bija iepriekš. Pati plēsu nost tapetes, špaktelēju un krāsoju sienas un durvis," atceras Monta. Sienām viņa izvēlējusies bordo krāsu, griestiem – pelēko toni. Aizkari iegādāti LareLini, grāmatu skapis pirkts mēbeļu veikalā "Čiekurs", bet izvelkamais dīvāns ir no "Taps". "Esmu ļoti apmierināta ar galarezultātu, jūtos kā savā istabā. Tiesa, daži ir teikuši, ka šis stils līdzinoties tam, kas raksturīgs emo."