"Nevaru iedomāties, kā varētu izturēt, ja vajadzētu dzīvot daudzstāvu blokmājas tipveida dzīvoklī. Visu mūžu esmu mitusi savrupmājā, ko pirms 80 gadiem cēla mans vectēvs," saka Vakarbuļļu "iezemiete" Hardija Vidžus, kura kopā ar vīru Aigaru saimnieko "Legzdiņu" mājās.
"Rītabuļļu apkaime vēsturiski veidojusies uz Buļļu muižas zemes, kas pirmo reizi rakstos minēta 1495. gadā. Sākotnēji uz šīs muižas zemes bijuši zvejnieku ciemi Rītabuļļi (Bullēni) un Vakarbuļļi (Buļļugals). Savukārt salas nosaukumus Rītabuļļi un Vakarbuļļi devuši vecie zvejnieki, jo no rīta saule ir Rītabuļļu, bet vakarā Vakarbuļļu pusē," rakstīts Vikipēdijā.
Vakarbuļļos atrodas dabas liegums, kura lielākā vērtība ir jūrmalas pļavas. Ar šo teritoriju robežojas Vakarbuļļu savrupmāju rajons, kā iedzīvotāji vairākās paaudzēs nodarbojušies ar zvejniecību. 6400 kvadrātmetru no šīs zemes Vakarbuļļos ir Legzdiņu ģimenes piecu paaudžu īpašums. "Visi, kas Buļļuciemā dzīvoja pirms kara un arī pēc, bija zvejnieki. Vīri gāja jūrā, sievas lāpīja tīklus. Arī mans tēvs līdz mūža galam bija zvejnieks," stāsta Hardija.
Legzdiņus esot uzcēlis viņas vectēvs pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā, bet 1941. gadā nams piedzīvojis pārbūvi. "Mainoties valsts iekārtai, gandrīz visi Vakarbuļļos dzīvojošie vīrieši tika izsūtīti, palika sievietes ar maziem bērniem uz rokām. Manu ģimeni arī skāra izsūtīšana. Te cilvēkiem ir bijusi ļoti skarba dzīve."
Pēc kara Legzdiņiem atstājuši vien 600 kvadrātmetru zemes. Hardijas tēvs strādājis zvejnieku kolhozā, labi pelnījis, tāpēc varējis atjaunot māju, bet vēlāk, kad meita apprecējusies, uzbūvēt otro stāvu, lai jaunā ģimene varētu saimniekot atsevišķi. Savukārt astoņdesmitajos gados uzcēluši saimniecības ēku, jo mājai nav bijis pagraba, kā arī kārojusies pirtiņa.
Kopš Hardijas vecāki ir mūžībā, mājas augšstāvā izguldot ciemiņus, bet pastāvīgi neviens nedzīvojot. "Radi un draugi jau saka, ka es šīs telpas uzturot kā muzeju. Bet es domāju, ka plūdi un īrnieki ir vienlīdz liela nelaime," enerģiskā sieviete ir atklāta. "Šī bija manas mammas istaba. Lietas te stāv tās pašas un tāpat, kā bija viņas laikā. Atceros, ar kādām grūtībām padomju gados tikām pie šiem atpūtas krēsliem, kas ražoti Rumānijā. Visu nakti stāvējām rindā pie mēbeļu veikala." Trauku skapis esot darināts pēc individuālā pasūtījuma 50. gados. Uz tā sarindotās tamborētās un izšūtās sedziņas esot Hardijas mammas roku darbs.
Dzīvojamā istabā, kur pēdējos mūža gadus mitusi Hardijas māte, ir vairākas spilgtas laikmeta liecības. Par sievietes čaklumu, rūpību un mākslinieciskajām dotībām liecina rišeljē tehnikā izšūtās spilvendrānas, bet par celtnieku paviršību un neprasmi – šķībās sienas. Kaut izskatās, ka glezna ir sasvērusies uz vienu sānu, patiesībā šķībo sienu dēļ to nav iespējams nolikt taisni.
Kamēr neesot uzcēluši saimniecības ēku, kur tagad atrodas plaša viesību zāle, ciemiņus uzņēmuši mājīgajā priekštelpā mājas otrajā stāvā. "Sastūmām galdiņus, iekūrām kamīnkrāsniņu un ciemojāmies," atceras mājasmāte. Mājīgumam un siltumam sienas apšūtas ar koka dēlīšiem. Pie sienām – Hardijas meitas mākslinieces Haritas Strazdiņas gleznas.
Hardijas vectēva celtā māja savos 80 pastāvēšanas gados ir piedzīvojusi vairākus plūdus. Jaunāko laiku smagākie bijuši 1969. gadā, 1979. gadā un 2007. gadā. "Mēs jau te regulāri peldam," saka mājas saimniece. "Zinot, ka plūdu laikā pirmajā stāvā skalojas ūdens, mēbeles un arī ledusskapi esam pacēluši augstāk – uzlikuši uz kājiņām. Bet reizēm arī tas nelīdz, jo pēdējos plūdos pamati izmirka tā, ka uzbriedināja betonu, kas bija zem virtuves flīzēm. Tas piebriestot izārdīja grīdas segumu un siltināšanas sistēmu. Iedomājieties, kāds ūdenim ir spēks, ja tas spēj pacelt trīs tonnas betona!".