Viņi satikās dzīves pilnziedā – Marina Ziemele un Edgars Riekstiņš. Abiem bija daudz kas, no kā negribējās šķirties, kopīgu ceļu sākot. Katrai lietai viņu mājā ir savs liktenis, savs stāsts.
Mājīgajā divstāvu namā uzreiz pārņem sajūta, ka reiz te jau esi bijis. Vai tik pazīstamas šķiet saulainā jumta stāva pamatīgās griestu sijas? Vai smagās kabineta durvis ar krāsaino vitrāžu? Bet varbūt istabas puķu un svaigi pļautas zāles aromāts? Noteikti tie ir arī abi peļu junkuri, kuri ik pa brīdim otram uzdod ar ķepu...
Saimniece Marina domā, ka mājas sajūtu galvenokārt rada daudzās no pagātnes nākušās lietas, pilnas ar mīļumu un jaukām atmiņām.
Lai gan celtne sākta būvēt vien atmodas laikā un pabeigta pirms gadiem astoņiem kā vasaras māja, saimniekam Edgaram tomēr nebijis miera – no verandas ziemā nācis vēsums, arī māju grūti piekurināt. Laikam jau vēsumā labi domājas, un saimnieks pirms trim gadiem, ieklausoties arhitektu padomā, nolēma māju nosiltināt, verandu nojaukt, tās vietā ierīkojot stiklotu, apsildāmu ziemas dārzu. Daļēji saglabātā ārsiena kļuva par elegantu puķu plauktu, bet nolīdzinātie ķieģeļu sāni tika nokrāsoti balti, tā saulaino telpu padarot vēl gaišāku. Edgaram patīk vērot, kā ziedi plaukst, bet visvairāk viņu priecē Marinas aizrautība, puķes kopjot. Gadus desmit vecā Ķīnas roze ne reizi vien mainījusi dzīvesvietu, lai Riekstiņu mājās pateicībā uzplauktu. Roze lepojas ar savām kaimiņienēm džungļu skaistulēm orhidejām un drēgnos vakaros labprāt silda sānus pie kamīna, holandietes neparastajos nostāstos klausoties. "Žēl, ka saimnieki to nedzird!" (Kādā vecā mājā, kura bija paredzēta nojaukšanai, Edgars atrada daļēji sagruvušu Holandes krāsni. Restaurētāji ar lielām pūlēm no lielas 3 m augstās krāsns izveidoja elegantu kamīnu.)
Mājās ir arī daudz lietu, kas nevilšus iekritušas sirdī, vai tie ir melnās keramikas omulīgie puķu podi, vai vecais pulkstenis uz plaukta.