Latvijas Universitātes (LU) Botāniskā dārza direktore Anta Sparinska kopā ar vīru Ginti, Klīniskās slimnīcas "Gaiļezers" inženieri, un dēliem Dāvi un Jāni mīt Stopiņu novada Vālodžu ciemā pirms sešiem gadiem uzceltā mājā. Lai to varētu uzbūvēt, viņi nevis pirka zemi, bet pārdeva daļu no vecvectēva mantotās zemes.
Sēžot laukā uz terases, no kuras paveras skats uz dārzu, Anta konspektīvi iepazīstina ar mājas un dzimtas vēsturi. "Kad pēc Pirmā pasaules kara bezzemniekiem dalīja zemi, mans vecvectēvs dārznieks Mārtiņš Lazda tika pie 27 pūrvietām jeb aptuveni desmit hektāriem tagadējā Stopiņu novadā. Viņš uzslēja dzīvojamo māju, kūti un šķūni, iekopa dārzu un tīrumus. Savu īpašumu nosauca no uzvārda atvasinātā vārdā – par Lazdiņām," zina stāstīt māju un zemes mantiniece. "Padomju gados, protams, zemi nacionalizēja, vecvectēvam atstājot tikai 600 kvadrātmetrus. Savukārt vecvecmāte Adelhaide Lazda, būdama ar mīkstu sirdi, deva pajumti tiem, kas nu jau Otrā pasaules kara laikā bija palikuši bez savām mājām. Par to, ka šādu īrnieku padomju gados bijis daudz, liecina vairāk nekā 60 ierakstu mājasgrāmatā. Vēlāk izveidojās pat tik kurioza situācija, ka vecvecmātei savā mājā vajadzēja dzīvot lielā šaurībā un uz virtuvi spraukties pa šauru eju, jo pārējā telpas daļa bija piekrāmēta ar īrnieku iedzīvi. Kad nolēmām dzīvot Lazdiņās, bija grūti tikt vaļā no šiem ienācējiem, tāpēc vajadzēja izmantot arī tiesas pakalpojumus."
Vecvectēva celtajās mājās Anta sākusi dzīvot, kad viņai bijis pusgadiņš. "Mani vecāki pirms tam mita Rīgā, Pārdaugavā. Kad Buļļu ielas rajonā sāka sliet topošā mikrorajona daudzstāvu namus, viņi pārcēlās uz laukiem, kaut gan mazā mājiņa starp lielajām stāv vēl šodien," turpinot stāsta Botāniskā dārza direktore. "Atceros, ka manas bērnības vasaras bija tikpat tveicīgas kā šī. Lai patvertos no karstuma, bieži vien gulējām kūtsaugšā, kur bija sagādāts siens mājlopiem."
Protams, pirmo pieredzi dārzkopībā Anta guva savas dzimtas mājās, jo vajadzējis vecākiem palīdzēt dārza darbos. "Kā pavasarī sākām ar stādu audzēšanu, tā rudenī beidzām ar ražas novākšanu. Turklāt bez latviešu saimniecībām pierastajām kultūrām mūsu siltumnīcā auga arī vīnogas. Vēlāk, kad sāku strādāt LU Botāniskajā dārzā, konstatēju, ka mūsmāju vīnogu stādi ir no šejienes."
Līdz pat 2004. gadam Anta mitusi vecvectēva celtajā mājā. Guļbūve ap 1940. gadu esot apšūta ar šīferi, kas dabiskajam kokam nodarījis pāri – tas sācis trūdēt. "Mums ilgi bija dilemma – vai renovēt veco māju vai celt jaunu. Kad atguvām īpašumā zemi, varēja daļu tās pārdot, lai būtu līdzekļi jaunbūvei. Celt jaunu tomēr ir vieglāk, ērtāk un patīkamāk nekā atjaunot veco."
Gandrīz 200 kvadrātmetrus lielās mājas pirmajā stāvā atrodas komfortabla dzīvojamā istaba ar stiklotu sienu, kas vērsta pret dārzu, ērta virtuve, jaunākā dēla Jāņa istaba, datoristaba, kā arī dušas telpa un saimniecības telpa. Savukārt otrajā stāvā izvietojušās četras guļamistabas un vannas istaba. "Kad nobriedām celt māju, šis projekts šķita vispiemērotākais mūsu vajadzībām." Mājas apsildīšanai izmantojot siltumsūkni, bet drēgnā laikā iekurinot kamīnu. "Esam apmierināti, ka ievilkām siltumsūkni. Tas ir lētāks apkures variants, nekā izmantojot gāzi, arī malka nav jāgādā." Savukārt kamīns tiekot iekurināts, kad vēl neesot tik auksts, lai palaistu siltumsūkni, bet telpās pietrūkst dažu grādu, lai teiktu, ka ir silti un omulīgi.
"Vecajā mājā tagad uzglabājam mantas, kas vairs nešķiet akūti nepieciešamas. Tas, ka lietas tur stāv ilgstoši nekustinātas, apliecina tikai vienu – cilvēkam patiesībā vajag ļoti maz mantu, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot," ir pārliecinājusies Anta. Pirmajā stāvā dzīvojamās istabas gaismas pielietajā daļā novietots no Antas vecvectēva mantotais galds un vēlākajos gados tapušie krēsli. Šī ir vieta, kur ģimene ieturot maltītes. "Man ir prieks, ka vīrs un meistari paklausīja un apkures radiatorus nolika nevis pie logiem, bet ievietoja padziļinājumā grīdā. Un vēl esmu gandarīta par dabiskā koka rāmjiem. Gan tos, gan durvis taisīja meistari no Valmieras. Mūs apmierināja cena, ko viņi prasīja par savu darbu, piedāvātie materiāli un darba kvalitāte.".
Respektējot vecākā dēla izvēli, sienas istabā krāsojuši oranžā krāsā. Grīdas klājumam izmantojuši Variņu pagastā ražotos parketa dēlīšus, bet gultas meistarošanu uzticējuši Valmieras galdniekfirmai. Uz Dāvja aizraušanos ar Džoannas Ketlīnas Roulingas sarakstītajiem darbiem par Hariju Poteru norāda pie sienas piestiprinātais plakāts no filmas, kas uzņemta pēc šo romānu motīviem, un burvju cepure, kas atceļojusi līdzi no skolēnu vasaras nometnes, kurā bija pulcējušies Harija Potera fani.
Pirmajā stāvā ir ierīkota dušas telpa, lai ģimene, no rīta pošoties uz darbu un skolu, varētu ātri nomazgāties. Tur atrodas arī veļas mašīna. "Mēs ar vīru smejamies – kad būsim veci vecīši, pārcelsimies uz jaunākā dēla Jāņa istabu pirmajā stāvā, kas atrodas pretim dušas telpai. Jo tad nevajadzēs tālu iet līdz tualetei un dušai, turklāt dušā vecam cilvēkam ir vieglāk nomazgāties nekā vannā, kur augstu jāceļ kājas, lai varētu iekāpt," sev raksturīgajā stilā joko Anta.
"Pirms kāda laika vienā no ceļojumiem piefiksēju idillisku ainu – pie baltas dzīvojamās mājas stāvēja saimnieku automašīna sarkanā krāsā. Nodomāju: "Cik skaisti sader šīs abas spilgtās krāsas!" Nevaru apgalvot, ka apzināti esmu mēģinājusi šo situāciju atkārtot savā dzīvē, bet tā nu ir sanācis, ka manas mājas apmetums ir baltā krāsā, bet Toyota, ar ko braucu, ir sarkana," par realitāti mazliet ironizē Anta.