Pirms gada maijā durvis vēra friziera Vladislava Saveļjeva salons Melnais knābis, kura dizains nemaz neatgādina frizētavu, drīzāk – savdabīgu dzīvojamo telpu ar mājīgu viesistabu un oriģinālu darbistabu.
Iedvesmojoties no ceļojumos redzētajām grāmatu kafejnīcām, Vladislavs bookcafe ideju savienojis ar savu arodu. Tagad Melnajā knābī ne vien tiek frizēti klienti, bet notiek arī dzejas vakari, skan dzīvā mūzika un uz sienas – tāfeles top mākslas darbi.
Uzgaidāmajā telpā jeb, precīzāk, viesistabā atrodas vairāki grāmatu plaukti, kuros sarindota ārzemju un vietējā daiļliteratūra, mākslas un foto albumi, enciklopēdiju sējumi un citas grāmatas. Tās iespējams lasīt ne tikai uz vietas, bet arī ņemt uz mājām.
«Frizētavas, kurās iepriekš strādāju, bija diezgan sterilas un bezpersoniski iekārtotas. Kad man radās iespēja izveidot pašam savu salonu ēkā, kuras līdzīpašnieki ir mani paziņas, gribēju radīt intīmu, mājīgu vidi,» stāsta Vladislavs un piebilst, ka vīzija par to, kā vajadzētu izskatīties viņa frizētavai – salonam, radusies, šķirstot kādu populāru beļģu dizaina žurnālu. «Ieraugot fotogrāfiju, kurā bija redzama virtuve, sapratu, ka tādu gribētu arī savu salonu. Mani piesaistīja gan zaļā un pelēkā krāsa, gan vecināta koka virtuves galds, gan trauki vintage stilā. Viss bija dabisks, nesamākslots un... mazliet saburzīts.» Interjeru veidojušas dizaineres Agnese Stabiņa un Inga Bermaka. «Ar viņām esmu pazīstams jau vairākus gadus, viņas mani labi pazīst, tāpēc zina, kas man patīk un kas ne, kāds stils man ir tuvs.»
Vladislavs atklāj, ka viņš neesot plānojis, ka tieši tajā gadā un dienā atklās savu frizētavu. «Daudz ko noteica liktenīgu sakritību virkne. Kad man piedāvāja īrēt telpas, nodomāju – kāpēc ne? Arī naudu man bija gatavi aizdot, un prasmīgi meistari un dizaineres nebija jāmeklē kā ar uguni. Ja viss tā sakrīt, acīmredzot man tagad vajadzēja atvērt savu salonu.»
Sākumā Vladislavs Melnajā knābī esot strādājis viens, bet kopš pērnā gada rudens viņam piebiedrojusies Jaunā Rīgas teātra friziere un grima meistare Ilze Trumpe. «Viņa ir ne tikai jauka kolēģe, bet arī idejām bagāts cilvēks. Piemēram, pēc Ilzes ierosmes pie mums tika sarīkota Artūra Bērziņa darbu izstāde, dzejas vakari.»
Mazākajā no telpām 30 kvadrātmetrus plašajā salonā iekārtota friziera darba telpa. Noņemot no sienas tās iepriekšējo segumu – plastikāta dēļus, dizainerēm un Vladislavam par prieku atklājies ķieģeļu mūris, ko nolēmuši atstāt nepiesegtu, tikai nokrāsojuši ar speciālu krāsu. Arī koka loga rāmis bijis tik labā stāvoklī, ka vajadzējis tikai noņemt veco krāsu, notīrīt un uzsegt lineļļu. Grīdas segumam izmantots betons, bet spogulis palicis mantojumā no telpu iepriekšējiem saimniekiem – līgavas kleitu salona. Vladislavs spriež, ka gribētu mazāka izmēra spoguli, jo esot apgrūtinoši visu darba dienu skatīties uz sevi pilnā augumā.
Pie sienas – dizaineres Agneses Stabiņas diplomdarbs, kas tapis, beidzot Mākslas akadēmiju.
«Ja šāda dizaina lampas pirktu veikalā, tas sanāktu ļoti dārgi. Izdomājām savu risinājumu – meistari no metāla izveidoja stiprinājumu, bet apaļo dienasgaismas loku nopirkām elektropreču veikalā.»
Ja esam gatavi nedēļas nogalēs vairākas stundas pavadīt lielveikalā, kāpēc lai šādai atpūtai alternatīva nebūtu mājīgi iekārtota frizētava, kur var pārlapot kādu grāmatu vai fotoalbumu, kas ieinteresējis, paklausīties kvalitatīvu mūziku, pakomunicēt ar domubiedriem. «Grāmatplaukts, manuprāt, ir viens no mājīguma simboliem,» uzskata Vladislavs. «Grāmatas nāk gan no manām, gan mammas mājām, gan ir draugu un paziņu atnestas. Par tā piepildīšanu vienu laiku rūpējās jaunā režisore Baiba Aizkalna.»
Vladislava frizētavas priekštelpā remontdarbos atklājušies veci koka dēļi. Tie izskatījušies tik dekoratīvi, ka atstāti, tikai notīrīti un nokrāsoti. Arī grīdas dēļi bijuši labā stāvoklī, tāpēc tie, noslīpēti un noklāti ar krāsu, kas rada vecinājuma efektu, joprojām kalpo.
Grāmatu plaukts un soliņš ar ritenīšiem (tas taisīts no simtgadīgām brusām) ir galdnieka Didža Breidaka roku darbs, savukārt akordeonu esot atnesusi Vladislava māte, sakot, ka to kādreiz spēlējis viņa tēvs.
No vecām brusām darināts soliņš ir arī telpā, kur Vladislavs frizē savus klientus. «Didzis no brusām taisa arī gultas. Vienojāmies, ka viņš tādu uzmeistaros arī man.»
Šajā telpā sadzīvo mūsdienīgais ar veco, piemēram, laikmetīgi frizierkrēsli ar vēsturiskiem soliņiem, kādus pirms gadu desmitiem izmantoja ārstniecības iestādēs.
Nišā, kas atrodas friziera darba telpā, pēc pasūtījuma darināta miniatūra virtuves iekārta, lai ir kur uzvārīt kafiju vai tēju, nolikt traukus un veļas mašīnu. Krāsas, šampūni, dvieļi un citas friziera darbam nepieciešamās lietas uzglabājas saimniecības telpā, kas tikusi speciāli izbūvēta.
7. NOSKAŅAI. Grāmatuplauktos blakus grāmatām un albumiem novietotas uzmanību piesaistošas lietas – senas fotogrāfijas, dekoratīvas figūriņas un trauki. «Viss notiek dabiski – kāds izdomā, ka konkrētā lieta šeit iederētos, un atnes.»
Galdiņu un soliņu ar ritenīšiem no brusām meistarojis Breidaks, bet ar samtu apvilktais dīvāns esot dizaineres Agneses Stabiņas atradums kādā Rīgas mēbeļu veikalā. Pateicoties viņas neatlaidībai, telpa tikusi arī pie interesantiem gaismekļiem. Tos dizainere esot komplektējusi, atrodot pa vienai gan sargu būdiņā, gan Saulkrastos tirgū, gan Latgalītē un citviet. «Kāds mans draugs teica: «Es tagad zināšu, kur likt lietas, ja tās man šķitīs galīgi nejēdzīgas, – atdošu Agnesei»,» nosmej dizainere.
Vīzija par to, kā vajadzētu izskatīties Vladislava Saveļjeva salonam Melnais knābis, radusies, šķirstot kādu populāru beļģu dizaina žurnālu.
Dizainere atklāj, ka, iekārtojot Melno knābi, nav bijis stingru priekšrakstu. «Tas izvērtās par radošu procesu. Piemēram, antikvariātā ieraugot šo konsoli, sapratu, ka tai noteikti ir vieta salona bibliotēkā.»