Māja – glezna
Skaisti apgleznoto māju blakus katoļu un luterāņu baznīcām Tukumā labi pazīst ne tikai tukumnieki un daudzi Latvijas iedzīvotāji, bet to ar apbrīnu ir aplūkojuši ceļotāji no visām pasaules malām.
Šī ēka ir ne tikai radošas ģimenes – mēbeļu restauratora Leona Čivļa un gleznotājas Ingemāras Treijas – mājvieta un īpašums, bet tās viens spārns pamazām kļūst par galeriju un radošu cilvēku pulcēšanās vietu. Nesen notikušajos Tukuma novada svētkos Harmonijas iela, kur atrodas apgleznotā māja, pārtapa par gleznu izstāžu zāli zem klajas debess, bet ar senatnīgajām mēbelēm iekārtotā galerija – par mākslinieku klubiņu, kur visi tika cienāti ar kafiju, saldumiem, kur skanēja mūzika un raisījās sarunas. Arī šajā nedēļas nogalē, kad Tukumā tiks svinēti Rožu svētki, senatnīgās un romantiskās ēkas durvis tiks viesmīlīgi atvērtas visiem interesentiem.
Kad ēka celta, nav īsti zināms, taču ir fiksēts, ka 1836. gadā katoļu draudze to esot nopirkusi un iekārtojusi lūgšanu namu. 1903. gadā ēka pārbūvēta, bet padomju gados tur atradušies astoņi dzīvokļi. Kad nams bijis nolaists gandrīz līdz kliņķim, pieņemts lēmums graustu nojaukt un tā vietā ierīkot... tualeti. Leona māte, ejot uz baznīcu, ar sāpi vērojusi, kā nams brūk, kā tiek izvazāti jumta dakstiņi. Laikam jau vairāk emociju nekā racionālu apsvērumu dēļ viņa šo namu 1973. gadā nopirkusi. Tad arī sākušies 23 metrus garās un 11 metrus platās ēkas atjaunošanas darbi, kas turpinās līdz pat šai dienai. Pirms astoņiem gadiem Ingemāra, būdama monumentāliste, likusi lietā savu talantu un apgleznojusi māju, izmantojot ziedošas pļavas motīvus. Kad laika zoba un nokrišņu ietekmē gleznojums sācis plaisāt, māksliniece to atjaunojusi, šoreiz uz sienas pārnesot Amsterdamas ceļojuma iespaidus, Liepājas ostas skatus un vēl citus sev būtiskus motīvus. "Esmu monumentāliste, un kur nu vēl var būt labāka iespēja man izpausties par mājas apgleznošanu," nosmej Ingemāra un izstāsta, ka, pirmoreiz apgleznojot māju, iepriekš projekts ticis saskaņots ar Tukuma domi. Šim darbam viņa esot izmantojusi fasādes krāsas ar speciālu pigmentu.
Ingemāra gādājusi par mājas fasādes un interjera estētisko pusi, bet Leons rūpējies par tās fizisko saglabāšanu. Viens no pamatīgākajiem darbiem esot bijis dakstiņu jumta pacelšana un balstīšana uz domkratiem, lai varētu atjaunot vecās mājas sienas, kas bija izliekušās kā uzvilkti loki. Vajadzējis arī atjaunot sijas, mainīt logus, grīdas, durvis, darīt vēl daudz simtiem darbu, jo māja ilgi esot stāvējusi tukša, bet tās iepriekšējie iemītnieki pret ēku izturējušies nevērīgi. "Sākumā es Tukumā pastāvīgi nedzīvoju, bet tagad nevaru iedomāties sevi lielpilsētas drūzmā," nosaka Leons Čivlis.
Pirms neilga laika ģimene īstenojusi senu ieceri un mājās izveidojusi galeriju – izstāžu zāli, kur eksponēt vietējo mākslinieku darbus, kā arī pulcēt domubiedrus. Plašās telpas iekārtošanai izmantotas Leona Čivļa restaurētās mēbeles, kuras interesentiem iespējams ne tikai aplūkot, bet arī iegādāties. Galerijā pie sienas ir Ingemāras vectēva gleznotāja Friča Zandberga, Jāņa Brektes, Arvīda Galeviusa un citu izcilu latviešu mākslinieku darbi. Ienākot telpā, acis piesaista Ingemāras Treijas diplomdarbs, beidzot Mākslas akadēmiju.
Kādreizējā lūgšanu namā savulaik darbojies veikaliņš "Pepijas māja". Veikaliņa vairs nav, arī iepriekšējais sienas gleznojums – ziedošas pļavas motīvi – ir pagātne. Tagad vienu no populārākajām un vecākajām mājām Tukumā rotā mākslinieces Ingemāras Treijas zīmējumos fiksētie Amsterdamas ceļojuma iespaidi, skati no Liepājas jūras ostas un vēl citi atraktīvi un koši tēli.
Gleznotāja Ingemāra Treija un mēbeļu restaurators Leons Čivlis iemūžināti mansardā blakus mākslinieces molbertam. "Te top gandrīz visas manas gleznas, jo ir tik mierīga vide, ka nekas netraucē gleznot," stāsta mājasmāte. "Šo vietu pie loga mēs ar Leonu esam iecienījuši arī tāpēc, ka, sēžot atpūtas krēslos, var dzert kafiju un lūkoties uz blakus esošās katoļu baznīcas dārzu vai arī uz tālāk esošo mežu.".
"Savākt krēslu komplektu ir gandrīz neiespējami, jo šīs mēbeles parasti nolietojas ātrāk par citām. Mēs dodam priekšroku vietējo meistaru darinājumiem, jo no ārvalstīm nākušie šķiet pārāk pompozi," uzsver Ingemāra un atklāj, ka attēlā redzamais krēsls un vēl seši tā līdzinieki nākot no "Grīvas mēbelēm" kā samaksa par Leona darbu.
Mājas augšstāvā atrodas guļamistaba un plaša telpa, kur saimnieko Ingemāra. Te viņa glezno pati un arī vada nodarbības zīmēšanas studijas dalībniekiem. Māksliniecisku gaisotni rada ne vien daudzās Ingemāras gleznas, bet arī kaltētu ziedu pušķi un buntītēs sasietas piparmētras un kumelītes, kas žūst saules pielietajā telpā.
"Šai mājai piederas antīkas mēbeles un interjera priekšmeti, tāpēc citādas nemaz neieraudzīsiet. Dažas ir mantotas, citas – dāvinātas, vēl kādas – atrastas pamestu lauku māju pažobelēs vai pat iemainītas pret malkas kravu, kad to iepriekšējā īpašniece bija gatava skaistās mēbeles sadedzināt, jo trūka nauda malkas iegādei," stāsta Ingemāra un piebilst, ka par viņas bērnības dienu dzīvokli, kas ticis ieturēts jūgendstilā, atgādinot griestu lampa.
Mājas pirmajā stāvā atrodas mēbeļu restauratora darbnīca, kuras priekšplānā redzamas meistara atjaunotās bufetes, skapji, galdi un krēsli, kā arī rūpīgi restaurēts flīģelis, kuru īpašnieks nezin kāpēc ilgstoši nebraucot pakaļ. Gan uz palodzēm, gan uz bufetēm, virs durvīm un citviet redzami veci pletīzeri, svečturi, kafijas dzirnaviņas un citi vēstures liecinieki.
Mājas saimnieki spēj novērtēt ne vien antīkas mēbeles pievilcību, bet arī nenoniecina pirms krietna laika ražotas stikla pudeles, māla krūzes un vāzes. Leons nosmej – daudzi latviešu kinorežisori un rekvizitori ir atraduši ko noderīgu savām filmām. "Mūsu mantas var redzēt Streiča "Rūdolfa mantojumā", Graubas "Rīgas sargos", bet Brasla bija par gatavs mūsu mājās uzņemt filmu, tikai viņam diemžēl neiedeva naudu ieceres realizēšanai.".
"Mani suģestē tas mirklis, kad manās rokās nonāk senatnīga mēbele, kas jārestaurē, lai tai dotu otru elpu. Kad to izjaucu, notīru, noslīpēju, izdzenu ķirmjus, atkal salieku kopā, ir liels gandarījums," pieredzētajā dalās Leons.