Kur ābelēs kavbūži aug
Neticēsiet, bet Latvijā ir dārzs, kurā vīnogas lieliski sadzīvo ar dzērvenēm, kur gudrības putns zemeņu mucu sargā un pie brīnumdārza saimniekiem Skaidrītes un Haralda Bauzēm brauc interesenti no visas pasaules.
Bauzes īsti nezina, cik liels ir viņu iekoptais dārzs Bērzes upes krastā, jo ik gadu tam nāk pa dobītei klāt. Ir jau kur izplesties, jo Bauzēm pieder 18 hektāru zemes. Laika ritumā upes krastā uz dzīvi apmetušās gan eksotisku puķu, gan neparastu garšaugu kolekcijas, dobēs gozējas resnvēderi arbūzi, starp āderēm braši maršē vīnogulāji, otrpus mājai gardas dzērvenes laiskojas saimnieku radītā purviņā.
Skaidrītē klausoties, nesaproti, vai vairs esi Latvijā: "Zemeņu muca ražo augu vasaru; budleja zied ārkārtīgi skaisti; melnās avenes; dārza lepnums – dižais eriburs; ginks aug dikti lēni; pasiflora uzziedējusi; dārza kazenes bez ērkšķiem; senbērija un nigella; aveņu zemeni iestādīju..." Ir jau dārzā arī kaut kas pazīstams, kaut vai milzu trebū ābele... Bet arī tā pazarē slēpj palielu pārsteigumu: izrādās, omulīgo apalīti sauc par kavbūzi!
Skaidrīte pasmaida: "Viņš ir ļoti ciets, ar cirvi jācērt pušu. Iekša balta, sēklas – melnas. Dikti sulains. Ne ķirbis, ne arbūzs, ne kabacis."
Dārzā ir arī augi, kuru nosaukumus saimniece neatceras. Tie pirkti pašu priekam daudzajās ekskursijās. Daudz braukts arī pie vīnogu audzētājiem, tāpēc arī viena šķirne Skaidrītei padodas gardāka par citu. Ar vīnogām ņemoties, tikts pie atzinuma, ka uz āderēm neko stādīt nedrīkst. Ar laiku Skaidrīte sapratusi, ka spēj āderes uziet pati.
Bauzēm dārza darbos ir arī simtiem palīgu – bites. Viņas jau sen par eksotiskiem augiem nebrīnās – pieradušas. Toties medus viņām īpašs! Tikpat gards kā meitas Solvitas sarūpētais cienasts daudzajiem dārza viesiem.
Pa dārzu staigājot, ik pa brīdim rodas sajūta, ka tevi kāds vēro. Te cauri krūmiem aizšvīkst Lutauša varenās ausis, te Arājs Dārza fejai roku un sirdi piedāvā... Tie visi ir Haralda kokgriezumi. Saimnieks stāsta, ka ar koku vairākus gadus darbojoties "joka pēc, paša priekam". Dārzā vīra kokgriezumiem piespēlē saimniece: skat, uz akmeņa sūnu sivēntiņi saurkšķas ar ķirzaciņu! Skaidrītei noslēpumu nav: "Ķermenīti darinu no stiepļu pinuma, virsū klāju pārtikas tīklu, tādu, kurā parasti sīpolus glabā. Tad šuju klāt sūnu kažociņu. Kad tas saulē pabalo, ik pa laikam uzpūšu zaļo krāsu." Pabeidzot kārtējo cimdu pāri, tautas daiļamata meistare, "rokas atpūtinot", ķeras pie smalkākiem darbiem. Tā divos mēnešos no sīksīkām pupiņām tapis gan cēlais gulbis, gan greznā Sventes muiža.