Melnbaltā simfonija
Siguldiete Lilita Joņina jau 12 gadus katrā brīvākā brīdī ķeras pie iecienītajiem darbarīkiem – parastajiem melnās krāsas zīmuļiem.
Pa šo laiku baltajās papīra lapās uz dzīvi apmetušās lielas un mazas, lidojošas, čāpojošas, čiepstošas un rūcošas radības. Daudzas no tām bija skatāmas arī izstādē Jūdažu sabiedriskajā centrā.
Mākslinieces būtību izsaka izstādes nosaukums Kāda būtu pasaule bez viņiem... Lilita pasmaida: «Interese par dzīvniekiem man ir Dieva dota. Bērnībā vairāk pa kūti vien dzīvojos, nevis pa lauku. Mani labākie draugi bija visa dzīvā radība: cūkas, govis, jēriņi. Bet visvairāk – zirgi. Zirgs man ir vistuvākais, atminos, kā vedu bērīti pie paugura, uz kura pati pakāpos, un tad ilgi nevarēju saņemties, lai tam mugurā tiktu. Kad lopiņam apnika jātnieciņu gaidīt, viņš paspēra soli, bet es kārtējo reizi piezemējos uz dupša. Ar laiku tomēr iemācījos augšā tikt. Jau bērnībā sapratu – dzīvnieki runā ar acīm, tādēļ manos darbos reizēm pašai grūti atraut skatienu no tām, jādomā, vai esmu viņu pareizi sapratusi?»
Kā kādreiz tik populārā restorāna Sēnīte šefpavāre Lilita Joņina kļuva par grafiķi?
Zīmē jau 12 gadus
«Nekad un nekur neesmu mācījusies zīmēt. Kaut kā pats no sevis iznāca viena zirga portrets, tad nākamā... Kad no Sēnītes aizgāju, sāku zīmēt pa nopietnam, un tā jau 12 gadus. Ik pa laiciņam izstādi uztaisu, darbi ātri vien atrod jaunus īpašniekus.» Arī Jūdažu sabiedriskajā centrā ekspozīcija vēl nebija novākta, kad daži darbi jau tikuši aizrunāti. Mājās pie sienas pašai gan nav neviena sava zīmējuma. Kas kļūst par Lilitas modeļiem? Viņa pasmaida: «Suns un kaķis – tā ir klasika. Protams, mani mīluļi zirgi, arī visi savvaļas dzīvnieki. Zīmēju no fotogrāfijām, daudz dod internets. Nevienu lopiņu jau nevar nosēdināt un pateikt: sēdi rāms, es tevi tūlīt zīmēšu!» Reti kurš cilvēks sevi tik cieši izjūt kā nedalāmu dzīvās planētas daļu. Lilita ir pārliecināta: «Katrā dzīvā radībā ir savs skaistums, pat mušā.» Filigrānā, savā trauslumā tik aizkustinošā muša tapa, lai Lilita pierādītu pati sev – es to varu. Ilgāk šo zīmējumu vērojot, patiesi rodas sajūta, ka naktīs kukainītis atstāj zīmējumu, lai izvingrinātu spārnus, laidelējoties pa mājīgajām telpām. Savukārt sapņu zirgi pa to laiku izlaiž riksi pa Gaujas senleju, bet ežu vectēvs uz mirkli atvelk elpu, milzu ābolu uz nākamo rudeni ripinādams.
Karalis ir zīmulis
Kopš Lilita ķērusies pie dzīvnieku portretēšanas, viņa izmanto vienīgi visparastākos dažādas cietības melnas krāsas zīmuļus. Mākslinieces izvēle ir nevainojami intuitīva – ogli un grafītu zīmēšanā telpiskuma radīšanai izmantoja jau 16. un 17. gadsimtā, bet 21. gadsimtā zīmējuma karalis ir zīmulis. Visi Lilitas darbiņi ir ierāmēti un iestikloti, grafiķe cer atrast veidu, kā zīmējumus saglabāt iespējami ilgāk. «Dažiem darbiem esmu uzklājusi laku cerībā, ka zīmulis neizbalos. Dziļuma sasniegšanai reizēm iznāk vienu un to pašu līniju vilkt ar dažādas cietības zīmuļiem. Pirmajā brīdī manus darbus daži fotogrāfi pat noturējuši par fotogrāfijām.»
Vērtē astainie mājinieki
Vieni no stingrākajiem Lilitas darbu vērtētājiem ir astainie mājinieki, 12 gadus vecajam runčukam Rudim pirms sešiem gadiem pievienojās laikas un vilka jauktenītis Arčijs. Lilita stāsta: «Mans mīlulis pēc skata ir melnbalta laika krietna vilka lielumā. Pat suns man kā ar zīmuli zīmēts!» Rudis savulaik gan nav bijis īsti apmierināts ar saimnieces izvēli, jo, kad kaķis bija saldi iesnaudies savā likumīgajā vietā mīkstajā krēslā, Arčijs viņu bez kautrēšanās izmantojis kā papildus ekstru – pūkainu spilvenu – un droši sēdies tam virsū.
Šoruden māksliniece ar savu vērīgo aci pamanījusi, ka Siguldā kļavām tādas krāsas kā nevienu citu gadu. Jautāta, vai nekad nav gribējies zīmēt dabu visā tās krāšņumā, Lilita atsmej: «Es saviem dzīvniekiem jau gandrīz vienmēr fonā kaut ko pieskrīpāju klāt, nav jau tikai pliks dzīvnieks vien! Man vienmēr paticis zīmulis, man pat patīk ar zīmuli rakstīt, daudz glītāks rokraksts uzreiz nekā ar lodīšu pildspalvu.» Kur noslēpums? Zīmulī vai rakstītājā? Laikam jau abos divos.