Apmēram pusotru hektāru lielais dārzs meklējams Salaspils lauku teritorijā. Ināras dārzam nav ne žoga, ne sētas, – tā ar kaimiņiem sarunāts.
No vienas puses tam piekļaujas dziļais, avotainais Cekules ezers ar spriganām karūsām, no otras – Pierīgas priežu mežs.
Lielajā dārzā patiesībā saimnieko divas – Ināra un viņas mamma. Mammas ziņā saimnieciskais dārzs (tajā aug visa Latvijas lauku klasika, izņemot kartupeļus). Dārza mākslinieciskā izveide atvēlēta Inārai. Viņai prieks, ka dārzs nav izpucēts, tajā valda fantāzija. Un izdomas saimniecei netrūkst: dīķīši, kanāls, paparžu daudzveidība, peoniju kolekcija (jau pāri 70!), graudzāles garas un īsas, ūdensrožu kolekcija, mūžzaļie augi, ziemcietīgais cukura lakacis… Dārzam vien tāds pusauga vecums – pirms 14 gadiem tika iestādītas pirmās tūjas, tagad jau izveidojies vesels mūžzaļo mežs. Augi paši diktē, kā dārzu veidot. Inārai mīļas ūdensrozes, bet neba jau mucā audzēsi. Vienu dīķīti vīrs dzimšanas dienā
uzdāvinājis, tas domāts, kur zivīm plunčāties. Rakuši, rakuši, kamēr pussala gatava! Skaista jau gana, bet tāda paplika šķitusi. Tad Ināra kādā žurnālā nolūkojusi austrumniecisku namiņu, kā radītu viņai! Tā jau piekto gadu dārzā atpūsties vilina izsmalcināts arhitektūras brīnums.
Visu rakstu lasiet 14. novembra izdevumā Māja.