Moricsala. Aizliegtais dabas krāšņums

 Kopš 1921. gada, kad Moricsalu savā pārziņā ņēmusi Izglītības ministrija, ir noteikti tās apmeklēšanas ierobežojumi, – dabas pieminekļu taupīšanas un zinātniskas pētīšanas nolūkā tā pasludināta par saudzējamu vietu. Jo vairāk cilvēku salu apmeklē, jo vairāk nobradātu augu, iztraucētu putnu un zvēru, – ja mūs neviens netraucē, tas nenozīmē, ka mēs nevienu netraucējam... Tāpēc tos, kuriem atļaut spert kāju uz Moricsalas, Izglītības ministrija jau daudzus gadus šķiro pēc apmeklēšanas mērķa, atbalstot tikai dažus: rezervāta uzraudzība un apsaimniekošana, zinātniskā izpēte, arī jauno dabas pētnieku izglītošana. Atpūtai, izklaidei un izpriecām atļaujas nedod.

MORICSALA ir Latvijas dabas aizsardzības simbols. 1912. gada 6. jūnijā tā izsvītrota no Cariskās Krievijas kroņa mežu saraksta un izsludināta par dabas pieminekli, nododot to Rīgas dabas pētnieku biedrības uzraudzībā, – šis datums arī tiek uzskatīts par Latvijas dabas aizsardzības dzimšanas dienu. 1921. gadā Moricsala ieguva dabas pieminekļa, bet 1957. gadā – dabas rezervāta statusu. Tā ir otra lielākā (88 ha) Usmas ezera sala, piecas reizes mazāka par Rīgas Mežaparku. Dabas rezervāta galvenā funkcija ir saglabāt nepārveidotas vēsturiski izveidojušās dabas ekosistēmas un pētīt tajās notiekošos procesus, kā arī nodrošināt izzūdošo un reto sugu aizsardzību.

Bioloģijas zinātņu doktors, Daugavpils universitātes profesors, rektors Arvīds Barševskis ir ne vien apbrīnojami fanātisks savas nozares speciālists, bet arī ļoti aizrautīgs un interesants stāstnieks. Starp citu, pirms diviem gadiem viņa vārdā nosaukta jaunatklāta Spānijas dienvidos sastopama skrejvaboļu dzimtas suga Platyderus barsevskisi anichtchenko.

VIENĪGĀ māja Moricsalā – Kalviņi. 1905. gadā tā uzcelta kā mežsarga māja, ap to nolīsts līdums, izveidotas ganības un lauki, un salas meži tika nodoti mežsarga Anša Gaiļa uzraudzībā. Starp citu, pateicoties tieši viņam, Pirmā pasaules kara laikā sala netika izcirsta – mežsargs atradis ietekmīgus aizstāvjus, kas plānoto meža izciršanu ļāvis novērst. Bet šī nav 1905. gadā celtā māja – tā nodega, bet šī 50. gados uzcelta tieši tajā pašā vietā.

Logu lamatas kukaiņu pētīšanai – sīkās vabolītes, kas dzīvo trūdošajā koksnē, neuzmanīgi lidojot, ietriecas stiklā un iekrīt vanniņā, kur ir konservējošs šķidrums. «Šī ir desmitā sezona, kopš tādā veidā uz salas tiek vākts pētnieciskais materiāls. Varbūt kādam šī metode šķiet sadistiska, taču daba to neizjūt. No meža ekoloģijas viedokļa kukaiņi, kas iekrīt šajās lamatās, populācijai nespēj nodarīt absolūti nekādu kaitējumu, jo tādu vaboļu šajā dobumā ir miljardiem,» apgalvo pieredzējušais entomologs Arvīds Barševskis. Viņš jau nu zina: izvedot no meža vienu kritalu, tiktu nobeigts tūkstošiem reižu vairāk dzīvo organismu.

REZERVĀTA dabiskais mežs un atmirusī koksne dod mājvietu daudzām retām augu, ķērpju, sūnu, sēņu, kukaiņu un tauriņu sugām. Moricsala ir Latvijas vaboļu paradīze un arī vienīgā zivju ērgļu kolonijas vieta Latvijā, tur vidējais dzeņu un zivju ērgļu blīvums ir viens no augstākajiem Latvijā. Uz salas labi jūtas arī melnā dzilna, kas ir lielākais no Eiropas dzeņiem, – tā savai ligzdai dobumus kaļ kokos, kuru diametrs sasniedzis vismaz 40 centimetru.

INKVIZITORS jeb Colosoma inquisitor ir unikāla vaboļu suga, jo ārpus Moricsalas tā nav konstatēta ne Latvijā, ne Baltijā. Latvisks vārds šai spīdīgajai skaistulei, kas ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā un ko mums izdevās sastapt savā ceļā, nav dots. Arvīds Barševskis stāsta: tā rāpjas lielajos ozolu stumbros un medī kāpurus. «Kāpuriem, kas mēģina ozolu piebeigt, tā ir liela nelaime, iespējams, tāpēc viņu sauc par inkvizitoru...»

BEBRI Moricsalu atklājuši samērā nesen, taču šo daudzviet nevēlamo grauzēju ambīcijas ir lielas – viņi ķeras klāt pat varenākajiem salas ozoliem.

BĒRZA lapu satinis kā cigāru – tas ir lapu koku tinējsmecernieks (Byctiscus betulae). «Cilvēks varētu domāt, ka tas ir meža kaitēklis, jo zināmā mērā tas var novājināt koku. Taču daba katram ir paredzējusi savu vietu, tātad sava loma tajā ir arī tinējsmecerniekam,» skaidro Arvīds Barševskis, piebilstot, ka rezervāta teritorijā ir sastopama liela sugu daudzveidība: ja kāds spētu izrēķināt, cik daudz sugu uz 10 ha ir dažādās Latvijas vietās, tad Moricsala noteikti būtu saraksta augšgalā.

ASINSSŪCĒJU inkubators – tā pazīstamais dabas draugs, zoologs un dabas aizsardzības aktīvists Ingmārs Līdaka nosauc mitro vietu uz salas, jo tur vairojas odu kāpuri. Odu tur tiešām ir milzīgs kvantums. Sveicinot Moricsalu tās 100. dzimšanas dienā, Ingmārs Līdaka atgādina, ka šoruden savu 100. jubileju svinēs arī Rīgas zooloģiskais dārzs – tas dibināts 1912. gada 14. oktobrī un ir vecākais Ziemeļeiropā.

UNIKĀLI. Koku kritalas, kurām ikdienā bieži paejam garām, ir ne tikai ļoti fotogēniskas, bet tās ir arī galvenā mežu vērtība, jo tās nodrošina mežu biodaudzveidību. «Koku kritalas un dobumainie koki ir arī Moricsalas unikalitāte, jo ozoli šeit pūst gadsimtiem, un tajos dzīvo ne tikai vaboles, tur labi jūtas arī simtiem ķērpju, sūnu, sēņu, un katrai no šīm sugām dabā ir ārkārtīgi liela nozīme,» piebilst entomologs Arvīds Barševskis, norādot, ka šis ir tipisks Moricsalas skats. Viņš pieļauj, ka kāds ir vīlies, iedomājoties, ka Moricsalā smaržo ziedoši ābeļdārzi... «Nedod Dievs, ka Latvijas meži pārvērstos par ziedošiem ābeļdārziem!» viņš saka, neslēpjot gandarījumu, ka Latvijā ir vieta, kur mežs attīstās tā, kā mežam ir jāattīstās.

***

  Kopējais sugu skaits rezervātā Retas un aizsargājamas

Biotopi 53 veidi 7 ES nozīmes

Sūnas   18 retas sugas

Ķērpji 105 sugas 11 retas sugas

Vaskulārie augi 443 sugas 19 retas sugas

Bezmugurkaulnieki   53 retas sugas

Zivis 17 sugas 2 retas sugas

Abinieki 3 sugas –

Rāpuļi 2 sugas –

Putni 75 sugas 16 retas sugas

Zīdītāji 20 sugas 9 retas sugas

(Avots: videsvestis.lv)