Pavasara atmoda
Tukumnieces Mudītes Feldmanes dārzā ziedēšanas neprāts sākas agri, kad sniegs vēl nav nokusis. Pirmie acis priecē omulīgie erantes spilventiņi žogmalā, to sulīgajam dzeltenumam drīz vien pievienojas ziņkārīgie krokusi, vizbulītes un cīrulīši.
Mudīte pasmaida: «Erante atnākusi pati, tā ir viena prīmā pavasara puķe. Man viņas ļoti patīk! Apakšā vēl sniegs, ziedi pa virsu.»
Lai aprūpētu vairāk nekā 2000 kvadrātmetru lielo saimniecību, Mudītei reizēm sauli gribas vai ar dakšām debesjumā noturēt, lai līdz tumsai vēl ko iespētu. Pirms dažiem gadiem saimniece viesu namiņā labprāt izmitināja enerģiskus vācu velotūristus, gan cilvēki interesanti, gan lieliski svešajā mēlē var patrenēties: «Divus gadus brauca pavecs pensionāru pāris. Pie manis atstāja riteņus un paši prom uz Rīgu.»
Tagad Mudīte ar savām uzticamajām palīdzēm minci Pīci un sunīti Betu rosās pa dārzu vien. Protams, ka viņām ir interesanti, te no Norvēģijas atvestā vizbulīte jāpasmaržo, te Zviedrijas kolonnābelītes jāpieskata. Saimniece kociņus paslavē: «Ļoti skaistas sarkanas lapas un rozā ziedi. Āboli gan negaršīgi.» No ziemeļu zemes jau 1994. gadā atceļojis arī dižais eremūrs. Mudīte palepojas: «Augam trīs metrus gara baltu ziedu vārpa, sāk ziedēt uzreiz pēc Jāņiem. Kā es viņu ieraudzīju, tā man sakārojās! Tagad ar eremūriem esmu apgādājusi vai visu Latviju.» Kamēr skaistulis vien asnus dzen, uz ziedēšanu jau sataisījušies cīrulīši. Saimniece dalās iecerēs: «Šitā dobe ir visai interesanta. Kad cīrulīši būs noziedējuši, stādīšu vienas krāsas nelielas begonijas. Nu traki efektīgi, visiem patīk.» Saimniece smejas: «Scillas pašas pa dārzu staigā. Saulstarītes baltās roku ārā, tās nedrīkst likt komposta kaudzē, jo ļoti vairojas. Ne sauktas, ne aicinātas, ieklīdušas mazas, dzeltenas, mežonīgas savvaļas tulpes. Man patīk lavanda, kaltētas lieku kulītē un turu pie spilvena, ja sakārojas, pačabinu, un smaržo atkal.» Tepat no Lietuvas atceļojis klājeniskais kadiķis, nezinātājam šķiet, ka tur divi trīs skujeņi sasēduši, bet šis viens pats tik plešas un plešas.
Pavasaris Feldmaņu dārzā prasīties prasās arī pēc zāģa, ābelītēm ūdenszari jāzāģē, arī kolonnābelītēm vieta jāierāda, tām nevajadzētu par 40 centimetriem tālāk no stumbra tiekties. Veco, balto dzidro ābeli saimniece sauc par dārza māti, to cenšoties saglābt. «Kas teicis, ka ziedi vien ir skaisti? Man ir koku rinda dažādās krāsās, kam lapas dzeltenas, kam sarkanas. Es agrāk ar visvisādiem stādiem tirgojos, arī tukumnieku iecienītās rozes potēju.» Tagad dāsni dalās ar tuviem un tāliem, pilsētai uzdāvinājusi lilijas, fritilārijas un īrisus. «Fenderē jau pa druskai, bet lai jau fenderē!» Mudīte neiebilst. Protams, dārzā netrūkst arī ēdamās daļas, kartupeļi, tomāti, salāti, redīsi, Rīgas radiņi iecienījuši ķiplokus. Kāpēc viņai viss aug griezdamies?
«Man galvenais ir komposts, tas lēnām nobriest četrās kaudzēs. Minerālmēslus vien kā pūdercukuru pakaisu.» Laikam jau darbīgums pūrā ierakstīts, viņas māju 1934. gadā viena pati cēlusi vecāsmātes māsa. Tagad daudz palīdzot dēls. Par iecerēm taujāta, Mudīte pasmaida, dārza modei līdzi neizlēkāsi, Gundega Lināre savulaik teikusi, ka skaistas ir dobes, līganas kā ūdens, bet tagad mode mainījusies: taisni, strīpa, strīpa, un nekādu punktu! Feldmaņu dārzam gan pašam savs raksturs, – kas iekrīt sirdī, tam ceļš uz dārzu. Saimniecei sava dabas izjūta.