Inna Tarabrina atceras, kad aizsākās viņas hobijs – interesantas formas pudeles nevis apgleznot vai dekupēt, bet gan dekorēt ar garšvielām. Tas notika pirms astoņiem gadiem.
«Interesantas formas pudeles pie manis nonāca jau sen. Tās stāvēja un stāvēja mājās, domāju, ko varētu izdarīt,» šķiet, sākotnēji sievietei nemaz nav daudz stāstāmā. Aizbildinoties, ka lielākoties pudeles atdāvina draugiem un paziņām, viņa cilā savu darbu fotogrāfijas un saruna palēnām sāk raisīties.
Pirmās ir vismīļākās
Kad Innas rokās nokļuva oriģināla izskata pudele, viņai radās ideja to dekorēt. Taču – neparastāk, nekā to būtu darījis vairākums cilvēku. Sarunā ar Māju viņa atceras: «Es apstrādāju pudeli ar PVA līmi, iepriekš attīrot no etiķetēm. Pēc tam uzklāju kakao pulveri, pievienoju apdedzināta papīra elementus, izgatavoju figūras no vaska un izrotāju pudeles kaklu. Pudeli aiztaisīju ar korķi, ko arī mazliet apdedzināju.»
Kādu citu pudeli viņa apstrādājusi ar parafīnu, un tā atgādina balti apsnigušu un nosalušu koku. To Inna glabājot, nevienam nedāvinot. Pēc tam parādījās vēl citi stikla trauki, kuri arī tika pārveidoti. Pudeļu māksliniece atzīst, ka ar laiku sākusi izmēģināt dažādas iespējas, jo gribējies katru rokdarbu padarīt atšķirīgāku no citiem.
Pipars uz pudeles, nevis uz mēles
Innas firmas zīme ir garšvielas. Tās, lai arī nostiprinātas uz stikla pamatnes, ir birstošas un tāpēc – gaisīgs materiāls. Kad Inna grib pudeles dāvināt, tad vienmēr jāpiedomā, kā darinājumu nogādāt pie tās jaunā īpašnieka. Viņa tik un tā uzskata, ka pūliņi ir tā vērti, lai draugi saņemtu smaržīgu dāvanu.
«Sāku mēģināt, izmantoju kanēli, krustnagliņas. Pašai patīk kakao un kafija. Iespējams, citi teiks, ka dekorēt pudeli ar vasku un garšvielām ir daudz vieglāk nekā ar krāsām vai kādu citu materiālu. Tomēr tieši šādas pudeles man ir mīļākas. Katra no tām ir izveidota ar pārdzīvoto tābrīža prieku, neveiksmi vai cerību,» viņa stāsta.
Viņas dekorētās pudeles ir apstrādātas ar maltiem pipariem (arī sarkanajiem), krustnagliņām, kafiju, kakao pulveri, vaniļas cukuru, sāli. Ja garšvielas iestrādā karstā vaskā, tad rodas iespaids, ka pudeles otrā āda ir viens veselums un nav jālauza galva, kā garšvielu noklāt vienmērīgi. «Krustnagliņas labi izskatās,» konstatē meistarīte. Nesen pirmo reizi mēģinājusi darboties ar ķimenēm.
Tikko izgatavota, šāda pudele saglabā aromātu. Inna atzīst, ka viņai ir interesanti gatavot pudeles svinībām, īpaši – Ziemassvētkos. Tad viņa pudeles izrotā arī ar pašceptām piparkūkām un no vaska izgatavo citus rotājumus – zvaigznītes, eglītes. Viņa aizrautīgi stāsta, ka šādas pudeles garšīgi smaržo, ir interesantas un var kļūt par oriģinālu suvenīru vai dekoru. Viena tāda ir aizķērusies virtuvē arī mūsu sarunas dienā. Izskatās, ka klāt neesošajai dāvanas saņēmējai bijis žēl nolupināt no Ziemassvētku pudeles gardos ēdamos dekorus. «Tā ir,» pasmejas rokdarbniece.
Pie asās paprikas pudeles mēli piešaut bail, bet gaišbrūnajam kanēļa stikla traukam gan varētu mēģināt piebāzt degunu.
Zināšanas iegūst praksē
Inna atklāj, ka ne vienmēr vēlas dekoriem izmantot dabas materiālus, kaut arī tos labprāt liek lietā. Viņai patīk ķibināt sīkas detaļas, tāpēc rokdarbniece no vaska izgatavo, piemēram, rozes pumpurus.
Tikai eksperimentējot pati pārbaudījusi, kādi materiāli ir vislabākie un kā ar tiem darboties. Lūk, ņemsim sveces! Inna tās pērk veikalā un kausē. Kaut arī sveces izskatās tikpat kā vienādas, izrādās, materiāls mēdz atšķirties. Visnepateicīgākās ir krāsotās sveces, jo izkausējot pie cerētā toņa netikt.
Skatoties uz kādu balti nopilināto pudeli, netop skaidrs, kā tā gatavota. Vai Inna virs tās turējusi sveci? Nē, viņa purina galvu. Sveces izkausē un iegūto masu iepilda polietilēna maisiņā. Tikko masa sāk sacietēt, tā žigli jāaptin pudelei. Īsto brīdi nedrīkst nokavēt. Inna nemaz nespēj aprakstīt, kad tas iestājas, vien nosmej, ka tikai praksē iespējams piešaut roku un aci. Viņa jau zina – ja parafīnu vai vasku liek uz pudeles, tad jāizpēta, vai visi materiāli saderēs kopā. Citreiz sanākot kā pret sienu – nekas neturas kopā, un viss. Innas kolekcijā esot viena izcili gražīga pudele, tai nekas negribot turēties klāt.
Savukārt mannas putraimus viņa pielīmē ar PVA līmi, bet sniegu uzbur ar rupjo sāli. Arī to var pielīmēt stiklam. Man nākas atzīt, ka diez vai iesācējam pirmajā reizē iznāks kvalitatīvs darbs, jo – kā lai vienmērīgi uzklāj garšvielas, kamēr līme nav nožuvusi?
«Man patīk eksperimentēt,» stāsta Inna. Viņa izdomājusi sasmalcināt vīna pudeļu korķus un pielīmēt stiklam. Bieži izmanto apdedzinātu papīru, kas atgādina senus laikus. Sasmalcina arī nodedzinātus sveču galiņus, no tiem var izgatavot jaunus dekorus. Viņa nenoniecina bērza tāss gabaliņus. Kāda korķīša apdarei Inna pat izmantojusi papīra gabaliņu svītrkodu un izskatās lieliski. Tukšos, brīvos robus uz pudeles sāniem var aizpildīt ar vaniļas cukuru, pieredzē dalās Inna. Viņa mēdz būt piekasīga un izbrāķē pudeli, ja tās krāsa vai cits faktors neatbilst iecerei. Rokdarbniece uzskata, ka liela nozīme ir stikla krāsai, pudeles formai un kakliņam. Pudeles ar vītni viņa izmanto tikai tad, ja vītni izdodas pilnīgi apslēpt zem materiāliem.
Pievienotā vērtība – stāsts
Nu jau paziņas pudeles vairs laukā nemet, vispirms aicina Innu – atnāc, paskaties, varbūt noderēs. «Dāvinu, kur es likšu,» viņa atteic, vaicāta par savu rokdarbu likteni. «Man ļoti patīk dekorēt priekšmetus un dāvināt tos citiem, tāpat arī izgatavot pēc pasūtījuma.»
Daudzām pudelēm ir savs stāsts, kālab tās izskatās tieši tā un ne citādi. Nezinu, vai visi adresāti šos vēstījumus uzzina, bet Inna, kad veido kārtējo rokdarbu, savā iztēlē uzbur gan pasaku, gan romānu, gan, iespējams, drāmu vai traģikomēdiju. Viņa norāda uz pudeli, ko krāšņo – uh, cik kliedzoši! – sarkani akcenti. Cilvēkam, kuram darbiņš veidots, patīkot komandēt. Tāpēc arī dominē sarkanais, un pušķis veidots kā akselbante. Kādam citam darinājumam pāri izpleties ērglis. Arī tas ir zīmīgs veltījums konkrētam cilvēkam.
Sevi Inna saredz kā tumša materiāla pudeli, kas dekorēta ar melnu, rupju auklu, nedaudzām pērlēm un šķietami nevērīgi sakrokotu lentīti. Tā ir pudele, kas atspoguļo viņas dvēseles noskaņojumu. Inna sīkāk nepaskaidro, vien nosmaida, ka daudziem citiem arī tā patīkot.
Kad viņa gatavo veltījuma darbus, tad nozīme ir visam – kāds cilvēkam hobijs, kāds raksturs, kāda krāsa vismīļākā... «Man ir paziņa, kas spēlē bridžu. Viss, man jau tēma gatava,» saka Inna. Viena no Innas paziņām pieprasījusi – gribot pudeli ar mežģīnēm. Inna mēģinājusi izveidot tādu dekoru, kaut līdz tam šādu materiālu nebija izmantojusi.
Ieraugot gaišu, smalku pudeli, ko apvij krelles, iztēlē veidojas tēls, kam šāds darinājums piestāvētu. Jā, jaunai meitenei, Inna māj ar galvu.
Reizēm viņa, neko nesakot, izgatavotās pudeles saliek rindā un vēro, kurai no tām kāds cilvēks pievērsīs uzmanību. «Interesanti, ka cilvēks pieiet un paņem tieši savējo, to, kuru esmu gatavojusi viņam.»
Gribas mācīties
Innai brīvā laika esot maz, jo ikdienā viņas darbs saistīts ar bērniem invalīdiem un veciem cilvēkiem. Tāpēc pudeļu dekorēšana ļauj atslēgties no ikdienas. Viņa vēlas apgūt vēl citas prasmes, tikai šaubās, vai drīzumā atradīsies brīvs brīdis. «Man ir idejas – gribētu mēbeles restaurēt dekupāžas tehnikā, mani ļoti interesē stikla apgleznošana. Bet pudeles tik un tā taisīšu!» sevi drošina Inna.
Viņa ilgi kautrējusies rādīt savas pudeles, līdz kāda paziņa iedrošinājusi. Tagad Innas darbi, pašas fotografēti (tā ir otra viņas lielā aizraušanās), vismaz sociālajos tīklos ir ieraugāmi.