Modi mēdz dēvēt par kaprīzu un atgādināt, ka nereti populārs kļūst labi aizmirsts vecais. Sensenais rokdarbu veids – izšūšana – piedzīvojis otro elpu, un var tikai brīnīties par daudzajiem un dažādajiem rakstiem, zīmējumiem, gobelēniem un telpiskiem objektiem, ko iespējams iegūt, liekot lietā adatu, diegu, lentītes un pērlītes.
Izšūšanas meistares Dita Bēniņa un Tatjana Kolosova atdzīvina senās prasmes savos darbos, tos visus izšujot tikai ar roku. «Ja dūriens simtiem gadu ir šūts vienā veidā, atrodi nu citu,» saka Dita un piebilst, ka neko jaunu izgudrot nav nepieciešams, jo dzīves laikā pamatīgi iespējams apgūt divas trīs izšūšanas tehnikas, bet ne visas, kas pasaulē pastāv. «Gandrīz katrā valstī ir savs izšuvumu veids. Tos var mācīties visu mūžu.» Viņas kompanjone Tatjana ar adatu un diegu virtuozi darbojas jau 20 gadu, tomēr arvien uziet kaut ko neredzētu, ko ir vērts iemācīties.
Krustdūriena vectētiņi
Nezinu, vai Dita un Taņa kādreiz padungo Veras Singajevskas dziedāto aizkustinošo dziesmiņu par ciku, caku šūto lelles jaku. Viņām darba netrūkst – ir gan jāšuj, gan jāmāca citas dāmas izšūšanas smalkumos. Varētu teikt, ka šūšana ir ikdienas nepieciešamība, lai būtu ko mugurā vilkt. Izšūšana ir acu priekam radīta ekstra, bez kuras varētu arī iztikt. «Nē,» aktīvi iebilst Taņa, «sieviete izšujot kļūst sievišķīgāka.»
«Latvijā daudzi šuj krustdūrienā, bet var arī citos veidos, un sanāk brīnumu lietas. Krustdūriena vectētiņi ir nepelnīti piemirsti,» stāsta Dita. Ieraugot sejā neticību, viņa sulīgi smejas un atkārto, ka izšūšana nebūt nenozīmē vienu pašu krustdūrienu. Izšuvumam nav jābūt plakanam, to ir iespējams veidot telpisku, trīsdimensiju, ar zelta diegiem, ar zīda lentītēm... Taņa uzskata, ka izšuvumi ar zelta diegiem ir vissarežģītākie. Tos pat nedrīkst aiztikt ar pirkstiem, lai diegs nekļūtu tumšs. Telpiskajos izšuvumos viņai līdzvērtīgu konkurentu, šķiet, nav. Tie ne vienmēr piekļaujas audumam, un viens no Taņas darinājumiem ir tieši tāds – nelieli ziediņi pacēluši galvas no puķu pilnas dobes. Kad prasme noslīpēta, šajā tehnikā var veidot arī daudz ko sarežģītāku, piemēram, sejiņas.
Savukārt trīsdimensiju izšuvumi netiek veidoti uz auduma. Dita un Taņa prot izšūt tādus floras un faunas brīnumus, ka elpa aizraujas. Gribi, un būs tev eglītes rotājums. Vēlies vīnogu ķekaru vai krāšņu putniņu? Lūdzu! Lieldienu tuvuma iespaidā vienu no paraudziņiem nodēvēju par smuku olu. Kamēr grozīju to rokās un apbrīnoju neparastās krāsas, Dita korekti klusēja, vien pēc mirkļa noteica – hm, varot jau uzskatīt arī par olu, bet vispār tas esot auglis.
Dita cilā paraudziņus. Lūk, kruils, kas radies Lielbritānijā un kam raksturīgs plūstošs, proporcijas ignorējošs zīmējums. To var darināt, izmantojot pazīstamos stabu un pārmalu dūrienus, atpakaļdūrienu, dažādas restītes un mezgliņus. Izšuvums var tapt arī ar klājdūrieniem, ar plato dūrienu, žakarda, bizantiešu, diagonālo, roda, ungāru, parīziešu un citiem dūrieniem, ar sarežģīto Norvičas dūrienu. Ir mežģīņu, rokoko un reljefie izšuvumi. Floras un faunas ainu izšūšanā izmanto uztīto dūrienu, zirnekļtīkla dūrienu, dažādas mezglotās šuves un pītos dūrienus, bretoņu dūrienu, ķēžu dūriena variācijas, spalvu un mezgliņu dūrienus un daudzus citus. Jā, un ažūrie rokdarbi rišeljē un broderī tehnikā! Trakoti skaisti tie ir, bet bail pat rēķināt, cik ilgu laiku prasīs to darināšana.
Mācīties var visu mūžu
Manuprāt, Taņas un Ditas aizraušanās ar izšūšanu ir tik noturīga tāpēc, ka šo mākslu nevar izkost pilnībā. Taņa, būdama izšuvēja ar jau desmit gadu stāžu, pirms desmit gadiem nopirkusi kādu žurnālu un sākusi šūt citās tehnikās. «Pirms tam šuvu krustdūrienā,» viņa neslēpj.
Abas satikās nejauši un saprata, ka pietiek niekoties mājās savam un citu priekam, ir nepieciešama izaugsme. Dita savu dzīvi mainījusi krasi: «Esmu piemērs tam, kā pēc četrdesmit dzīvi var mainīt pilnībā. Man bija atklājums, ka uz darbu var iet ar prieku.» Viņa izšūšanu mācījusies mērķtiecīgi. Tagad abas ar Taņu studē klasisko izšūšanu Starptautiskajā tekstilmākslas skolā Frankfurtē un pēc absolvēšanas iegūs maģistra grādu tekstilmākslā. Dita piebilst, ka Vācijā izšuvēja arodu mācās augstskolā, iegūstot attiecīgu izglītību un diplomu.
Rezultāts ir skaists, bet darba procesā viegluma maz – rokas nogurst, un mugura sāk sāpēt, jo izšūšana ir – neticami! – fiziski smags darbs. Tāpēc ir būtiski zināt darba knifiņus, kur parocīgāk nolikt šķēres, kā turēt rokas, jo mēdz būt sarežģīti izšuvumi, kad jāstrādā ar pieciem sešiem diegiem un trim četrām dažādu izmēru adatām.
Pēc jautājuma par ideālo uzpirksteni meistares apmulst. Izrādās, smalkajos darbos metāla uzpirkstenis ir aizvēsture. Tagadne ir silikona pirksta sargs, tomēr visbiežāk arī to nelieto, jo ērtāk darboties plikām rokām. Abas saviebjas, ka iedurt pirkstā gadās bieži, sāpīgāk ir tad, ja adata iedzeļ vienā un tajā pašā vietā.
Šī nodarbe nav domāta paviršajām un steidzīgajām. Kaut gan – izšujot viņas varētu rūdīt raksturu. Pacietība ir pirmais, kas nepieciešams, uzskata Taņa un Dita. Vēl – baltajam un smalkajam darbam ir jāpatīk, lai pašai darītājai radītu prieku.
Izšūt – pat auto durvis
Jau mūsu vecvecvec...māmiņas sekoja modei, špikoja jaunākās izšuvumu tendences un nebūt nerāvās kaktiņā latviskā pieticībā. Ventspils Amatu mājā izšuvējas apskatījušas aubi – tā izšūta zeltā, ar baltām pērlēm. «Arī pirms vairākiem gadsimtiem Latvijas sievietes zināja, kas ir modē. To zināja šeit, ne tikai kādā aizjūras karaļnamā. Sievietes prata izšūt, sekoja modei un nebija nemaz pieticīgas. Iedomājieties, aubi izrotāt ar pērlēm!» senču veikums sajūsminājis Ditu.
Tāpat kā pasaulē, arī Latvijā izšuvums ir viens no vecākajiem rotājumiem. Mūsu tautas tērpos izšuvumi augstā mākslinieciskā līmenī esot datējami ar 17. līdz 19. gadsimtu.
Dita stāsta: «Izšūšana iet līdzi laikam. Tagad var atrast visdažādākos materiālus, no kuriem un uz kuriem izšuj. Neticat? Visu var! Ar īpašiem diegiem var izšūt arī mašīnu durvis un metāla karotes. Tāda mode pasaulē sākusies.» Iegūglējot izlec pat modes žurnāla Vogue vāki, kas ne tikai ir pārzīmēti uz auduma un izšūti, bet akurāti izšūts arī papīrs.
Modē nāk izšūšana ar lentītēm, diemžēl kvalitatīvi materiāli lielākoties jāmeklē ārzemēs, sūkstās meistares. Pašlaik modes tendence ir abstrakti zīmējumi, jaukti materiāli. Meistares ir pārliecinātas, ka izšūšana var būt bezgala moderna, un viņu darbi par to liecina: tedijlācīši, gultas segas, sedziņas, leļļu kleitas.
Dīvainas vēlmes nepārsteidz
Padomājot abas atzīst, ka portretus gan nav izšuvušas, bet nekas sarežģīts tas nevarētu būt. «Mums nekas vairs nešķiet dīvains,» nospurdz Dita, «ir bijis pasūtījums uz kāzām uzšūt vairākus desmitus zaķu īsā laikā. Tad gan šuvām un šuvām. Toties tagad esam gatavas paveikt jebko.»
Izšuvējām visbiežāk nedrošību raisa raksti un ornamenti. Kāda izskatīsies puķe, kā izvietot ornamentu, saskaņot krāsas? «Ja izšuj ilgi, tad raksti, ornamenti un kombinācijas ar laiku rodas galvā. Taču, jā, raksts ir visgrūtākais,» piekrīt Dita.
Cilvēki lielākoties nāk ar konkrētām vēlmēm un visbiežāk izšuvumus vēlas uz kristībām vai mazulim piedzimstot. Gadās, ka ierodas kāds apjukušais un minstinās – kaut ko dzimšanas dienas dāvanai meklējot. Izrunājoties top skaidrs, kāda dāvana gaviļniekam vispiemērotākā un dāvinātājam – pa kabatai. Šis nav lēts prieks, jo kopumā izšūšana ir gan laikietilpīga, gan darbietilpīga. Meistares pilnīgi visu (izņemot apmalojumu lielajām segām) šuj ar rokām, šujmašīnu neizmanto, un tas viņu rokdarbus padara atšķirīgus no citiem. Taču jārēķinās, ka tāpēc iepriekšējā vakarā izdarīts pasūtījums nākamajā rītā diez vai būs gatavs.
Sekotāju netrūkst
Dita konstatē, ka interese par izšūšanu Latvijā ir liela, sievietēm patīk skaistas lietas. Šī nebūt nav tikai sieviešu lieta, ar adatu un diegu veikli rīkojas arī vīrieši. Latvijā abas izšuvējas zinot pāris tādu konkurentu, arī pasaulē pa kādam izdodas sastapt. Reiz kādā starptautiskā izstādē sēdējis kungs un nopietnu vaigu šuvis. Viņu apbrīnot piestājuši vai visi apmeklētāji. «Jebkurā izstādē var redzēt – ja cilvēks to dara no sirds un interesanti, tad cilvēkiem patīk un viņi apstājas, paskatās un sāk runāties,» novērojusi Dita.
Abas meistarītes ir nolūkojušas divus lietaskokus – Aleksandru Neimani-Čeipešu un Ivetu Balgalvi, ko apmāca zinībās un uzslavē, ka esot ieguvušas īstus šūšanas un izšūšanas ģēnijus. Iveta par savu prasmi gan ironizē, ka pirms tam pratusi tikai krustdūrienu un izšuvusi vien grūtniecības laikā. Toties tagad viņa šujot ar baudu, jo padomju laika deficīts – briesmīgas kvalitātes mulinē diegi – ir pagātne un spēj tikai izmēģināt visu jauno, kas parādās pasaulē.