"Mums klājas labi. Ir pagājuši divarpus mēneši, un mēs esam diezgan tālu tikuši. Stallim tika ielikti pamati, jo zirgiem ir jātiek zem jumta. Ziemu vēl neesam gatavi sagaidīt, bet darām visu, lai varētu. Aktuāla ir arī apkure un siltināšana," stāsta Armands Šteins, uzskaitot visus steidzamākos darbus.
Viņš rēķina, ka barības zirgiem vēl kādam laikam pietiks. 80 tonnas siena sadega, bet tā, par laimi, bija tikai puse, kas dzīvniekiem ir nepieciešama. Pārējais pagaidām glabājas zem klajas debess. Pirms gada saimnieks rēķinājis, ka viena zirga uzturēšana mēnesī izmaksā 87 latus, tagad diemžēl liktenīgā ugunsgrēka dēļ jāatvēl mazāk.
Māju būvēs pēdējo
"Mums viss bija jāsāk pilnīgi no nulles. Vajag ne tikai stalli, kur novietot barību zirgiem, treneriem nepieciešamas telpas, lai darbs klubā neapstātos un varētu nopelnīt arī naudu. Pašiem arī kaut kur jādzīvo, bet tas nav primārais. Sev māju būvēsim tad, kad pārējie darbi būs izdarīti. Nezinu, kā lai visu realizē. Sliktākā ziņa – finanses tūlīt beigsies, taču ķepurojamies," atklāj A. Šteins. Prātojot par jaunas dzīvojamās mājas celtniecību, Armands teic, ka nodegušajai saimniecībai visu bija projektējis pats, sākot ar komunikācijām un beidzot ar jumta konstrukciju. "Tagad to darīja profesionāli arhitekti, kas to veica sabiedriskā kārtā. Man atlika tikai uzzīmēt, ko mēs vēlamies. Jaunā saimniecība būs vēl skaistāka," optimistiski saka vīrietis.
Lai novāktu ugunsgrēka atstātos gruvešus, sakoptu apkārtni un sagatavotos saimniecības atjaunošanai, Šteinu ģimene vasarā rīkoja divu dienu talku.
Lai atbalstītu izmisušo ģimeni, bija sapulcējušies vairāk nekā 100 cilvēku. Armands izsaka pateicību visiem, kuri palīdzējuši ar apģērbu, inventāru, sienu, transportu un citām lietām. Ja ir iespējams, viņš lūdz vēl palīdzēt atjaunojamajai zirgu saimniecībai. Par to var sīkāk uzzināt, ielūkojoties Armanda Lauku jātnieku kluba mājas lapā – www.zirgi.lv. "Cilvēki ir saprotoši un pretimnākoši. Saziedotā nauda bija apmēram 4000 latu, Salaspils novada dome atvēlēja 3000 latu. Zirgaudzētāju biedrības vadība uzdāvināja 10 tonnas auzu. Paldies! Esmu par to patīkami pārsteigts. Pārējais jau ir mūsu pašu ziņā. Spēka, lai darbotos, pietiek. Vājuma brīži iestājas tad, ja zinu: rīt strādniekiem jāsamaksā alga, bet es nesaprotu, kur naudu ņemšu. Visu laiku esmu izgrozījies. Pagaidām iztiekam ar saviem darba resursiem, neesam ņēmuši kredītus," skaidro Šteinu ģimenes pārstāvis.
Neko nevarēja glābt
Ugunsgrēks Šteinu ģimenes saimniecībā izcēlās no kādas dzirksteles, jo todien notika remontdarbi. "Mēs tajā brīdī nebijām mājās. Bijām aizbraukuši skatīties, vai siens izžuvis. Tad atskanēja zvans, ka izcēlies ugunsgrēks. Sāka degt nojumē, un kā vējš papūta – tā aizdegās saimniecības ēka, dzīvojamā māja. No lielā karstuma stikls tecēja kā ūdens, alumīnijs pārvērtās peļķēs. Bija tecējuši pat vara vadi. Temperatūra bija tik augsta, ka neko nevarēja glābt. Ugunsgrēkā sadega pilnīgi viss. Palika tikai virtuves trauki un drēbju skapis, kas atradās guļamistabā, pievilcies ar dūmiem un salijis," par notikušo stāsta Armands. Zirgi atradās ganībās, taču psiholoģiski pirmās nedēļas arī viņiem nebija vieglas – bērīši apjauta, ka māju, kur atgriezties, vairs nebūs.
Šteinu ģimene ēkas nebija apdrošinājusi sliktās personiskās pieredzes dēļ, taču saimnieki sev to nepārmet. Nav jēgas. Kāpēc tā notika? "Varbūt Dievs dod mums pārbaudījumus, skatās, cik daudz spējam izturēt. Varbūt man tā vajag. Kas to lai zina." To, ka viss nopostītais pamazām būs jāatjauno, Armands zināja uzreiz. "Ko tad es citu darīšu?" viņš jautā. "Naktīs guļu pavisam labi. Tas, kas noticis, ir pagājis. Par to nav ko domāt. Tagad ir jāskatās, ko darīt rīt, tas ir jāplāno. Ko darīt šodien – tas ir skaidrs. Citiem arī tā iesaku." Armands secina, ka pēc ugunsgrēka viņu īpaši sākusi aizkustināt cilvēku atsaucība, tāpēc pretī citiem viņš ir gatavs dot vēl vairāk nekā līdz šim. Saimnieks bilst, ka tagad vairāk iznākot strādāt fiziski, mazāk – ar galvu. Pašam kā agrāk neiznākot laika praktiski strādāt ar zirgiem.
Slimība no romāniem
Šteinu ģimene Salaspils pusē ir ienācēji. Armands ir no Rīgas, Inčukalna, sieva Baiba – kandaviete. Šteinu ģimenē ir trīs bērni – Jānis (3 gadi), Juris (5 gadi) un Madara (15 gadu). Kopā ar Armanda un Baibas ģimeni dzīvo viņas māsa Aira un brālis Lauris. Pēc ugunsgrēka, kurā māja tika nopostīta, nu jau kādu laiku kuplā ģimene mitinās konteineros, kas sagādāti ar labvēļu un pašu spēkiem. Drīzumā šādu dzīvojamo zonu paredzēts dabūt zem jumta.
Armands uzskata, ka mīlestība pret zirgiem viņam esot slimība, dzīvesveids. Pie tā rašanās esot vainojami romantiskie romāni. "Esmu daudz ko darījis, visas iepriekš iegūtās iemaņas tagad varu apkopot. Esmu strādājis par elektriķi, celtniecībā, vadīju cilvēku kolektīvu. Tas viss noder. Vadīt cilvēkus un zirgus ir vienādi. Kad mani iemācīja apieties ar zirgiem, es pēkšņi sapratu, kā tas ir jādara ar cilvēkiem," stāsta Armands.
Viņam vienmēr ir gribējies darboties ar zirgiem. "Pēkšņi radās iespēja 27 gadu vecumā," savu izvēli izveidot zirgu saimniecību paskaidro Armands. "Zirgu lieta mani interesēja, taču nekad nebiju iedomājies, ka tā ir tik dziļa un plaša." Armands atceras, ka 1988. gadā piebiedrojies zirgu tautai, pēc gada radusies iespēja piedalīties kalnu pārgājienā ar zirgiem, vēl pēc gada ticis pie sava zirga, kamēr pakāpeniski to skaits palielinājies. 1996. gadā Armands izveidoja savu saimniecību, bet vēl pēc diviem gadiem nodibināts klubs. "Braukāju un meklēju vietu, kur ar to var nodarboties. Šeit bija pilnīgi līdzena vieta – pļava. Vajadzēja ierīkot ūdeni un elektrību, atvest vagoniņus, pārcelties uz tiem dzīvot," saimniecības izveides pirmsākumu atceras A. Šteins.
Jāsaprot zirgu valoda
Armands prāto, ka nākotnē palielināt zirgu ganāmpulku nevajag. Drīzāk paplašināt kluba darbības virzienus. "Sākām ar to, ka mūsu pamatvirziens bija izjādes, pēc tam apmācījām cilvēkus jāt, saprasties ar zirgiem. Pievienojās jauna nodarbošanās – iejājām zirgus un risinājām viņu psiholoģiskās problēmas. Mēs piedāvājam arī zirgu terapiju, kas pamatojas uz labdarību. Brīvdienās jau veidojas interesentu rinda. To mēs uzsākām pēc ugunsgrēka, jo cilvēkiem šāds pakalpojums veselības uzlabošanai ir nepieciešams." Nākamais solis – pēc gada vai diviem plānots izveidot tautas hipoloģiskās izglītības centru.
"Zirgs pēc savas būtības ir pretimnākošs. Kad man prasa, kādi ir zirgi, tad es atbildu, ka viņi ir tādi paši kā cilvēki. Cita lieta, ka viņiem nav valodas. Mūsu uzdevums ir iemācīties viņus saprast, dzirdēt, ko zirgi runā, un to jebkurš pie mums var mācīties. Zirgi patiešām runā. Ja paskatās uz zirga ģīmi un to, kā viņš domā, tad visu laiku gribas smaidīt. Zirga domāšanas process atklājas viņa sejā," stāsta Armands, perfekti atainojot dažādas zirga grimases. "Visi zirgi ganāmpulkā ir vienādi labi un mīļi. Katrs ir atšķirīgs, ar savu raksturu. Katram zirgam ir savs stāsts." Kluba īpašnieks atklāj, ka ganāmpulku veido zirgi, kas nākuši no dažādām vietām. To pulkā ir arī tādi, kuriem liktenis bija parakstījis bargu spriedumu – kautuve, taču finālā nonākuši pie kārtīga saimnieka Armanda. Labi cilvēki ir uzdāvinājuši zirgus.
Mācās paši un klienti
Armands atklāj, ka jātnieku kluba dalībnieki dodas pilnveidot savas zināšanas uz Angliju un tās tālāk nodod citiem, tiek rīkoti semināri. "Mācāmies paši un dodam iespēju mācīties citiem." Kopš ugunsnelaimes darbība klubā nav apsīkusi. Noorganizētas divas nometnes, kur interesenti mācījās, kā veidot attiecības ar zirgu.
"Vecākajiem cilvēkiem, kuri pie mums darbojas, ir apmēram 60–70 gadu. Ir piecgadnieki, kas mācās jāt patstāvīgi, uz klubu nāk septiņgadnieki un astoņgadnieki, kuri sākuši to darīt piecu gadu vecumā." Armands Šteins prognozē, ka nākotnē klubs praktizēs vēl kādu interesantu virzienu – cilvēki, kuri aizgājuši no pareizā dzīves ceļa, varēs mēģināt atgriezties uz tā, izmantojot terapiju ar zirgiem.