Krustpils novada Antūžu ciema Dainas iekļauj mazs, bet jauks dārziņš. Māju saimnieki Vilija un Gatis Lazdiņi dārzu sākuši iekopt 1989. gada rudenī, kā saka – plikā vietā.
Nu, kad stādītais saaudzis, saimnieki ar veikumu gan lepojas, gan saskata arī pa kļūdiņai, par kurām mīļuprāt brīdina arī citus.
Dainu dārzs ir gaumīgs un interesants. Protams, kopts – var redzēt, ka Lazdiņi par to rūpējas. Un gandrīz ik uz soļa redzams kas Gata rokām uzmeistarots vai Vilijas asprātīgi izvietots. Piemēram, daudzos dārzos redzami kičīgie rūķi, un arī šajā dārzā viens tāds mitinās, taču viņam ir jauka un interesanta kompānija – mākslīgie putni. Bet pats galvenais ir tas, ka šis dārzs iekopts, kā Vilija teica, «ar lāpstu, grābekli un lielu gribēšanu». Bez dārgas tehnikas un papildizdevumiem. Tātad – savu oāzīti var izveidot jebkurš pie jebkuras mājas – ar nosacījumu, ka ap māju ir kaut nedaudz zemītes! Dainās «smukumdārzam» atvēlēti apmēram 100 kvadrātmetri, bet arī tāds mazumiņš gan dvēseli veldzē, gan liek prātam un rokām darboties!
«Kad sākām šeit dzīvot, protams, vēlējāmies ap māju dārzu, un gribējās sastādīt visu ko. Tagad domājam, ka šo to varbūt vajadzēja darīt citādi...» teic Gatis. Vilija piebilst: «Piemēram, lielos skujeņus vajadzētu stādīt pie sētas, lielāku vietu atstāt mauriņam... Kamēr koki un krūmi mazi, tikmēr jau var neienākt prātā, kā izskatīsies pēc desmit gadiem, bet tad jau ko pārstādīt ir par vēlu... Pašā sākumā gan aizrāvos ar puķu stādīšanu, bet puķes nozied, un...tad ir tāda tukšuma izjūta. Tāpēc sāku stādīt skujeņus. Vienu dienu paskaitīju – dārzā aug vairāk nekā 20 sugu skujeņi. Līdz ar pirmo pavasara elpu mostas arī mans dārzs – sniega rozes, sīpolpuķes savā krāsu varavīksnē, forsītiju saulītes, violetbaltu šalli uzliek ceriņu krūmi, baltā sapnī uzplaukst jasmīni, liliju graciozie ziedi un smarža, vasaras puķu daudzveidība un krāšņums dod spēku, sakārto mani, un tāda apgarota, sakārtota es varu būt balsts saviem mīļajiem.»
Dainu dārzā atradusies arī vieta, kur pasēdēt, kādas svinības nosvinēt, uz pašmūrēta kamīna gaļu pagozēt vai pat pankūkas uzcept. Ap to – augļu koki, arī kāds ķirsis, kurš iestādīts pirms 17 gadiem par godu dēla piedzimšanai. Vilija atceras: «Pirms 15 gadiem tapa vīra darināti soli un galds. Bet kā tad bez kamīna?! Un Gatis jau nākamajā pavasarī mūrēja kamīnu, lai, svinot vārdadienu, viesiem varu cept pankūkas. Vēl pēc gada sākām rakt baseinu. Un atkal uz vārdadienu man tika ļoti jauka, mīļa pašu rokām darināta dāvana. Ap baseinu – dažādi mitrumu mīloši augi. Vislabākās domas, sapņi rodas, atpūšoties pie baseina. Ievēroju, ka pie baseina rosās daudz putnu. Tad arī nodomāju, ka vajag radīt drošāku sajūtu putniem, – dārzā uzradās mākslīgās pīles, piečāpoja bruņrupucis un varde, netālu apmetās pūce, arī gailis atrada savu vietu uz sena dzimtas robežakmens...»
Baseins nav liels un dziļš – pāris lāpstu dziļumā izrakts, izklāts ar plēvi, lai ūdens turētos, ar akmeņiem izlikts, lai skaisti. Lazdiņu franču buldogam Retam Batleram patīk karstajās vasaras dienās tajā veldzēties, tas piesaista arī cilvēku skatienus. Šim objektam, esot tik tuvu svinībvietai, ir kāds mīnuss – tas pievilina odus. Vilija gan apgalvo, ka baseins izstarojot labo enerģiju, taču arī atzīst, ka tik tuvu atpūtas vietai aicināt odus laikam nevajadzētu.
