Ne velti Viktorijas un Ernesta Švanku dārzs pērn atzīts par Dobeles paraugsētu. Apbrīnojama ir saimnieku prasme nepilnā pushektārā gan skujeņu kolekciju izveidot, gan krāšņas puķudobes, gan ogu un dārzeņu vagas sarindot.
Dārzam palaimējies, jo tas ir gan Viktorijas, gan Ernesta sirdslieta. Tā nopietni saimniece pa dārzu ņemoties vien pēdējos 15 gadus, kopš beigusi skolas gaitas. Viktorija savulaik bijusi gan audzinātāja bērnudārzā, gan jaunāko klašu skolotāja. Ernests savukārt ir vīrs ar zelta rokām – gan dobēm apmalītes ir viņa darinātas, gan varenās šūpoles un rūķīšu namiņš bērniem. Tagad esot iecerēta darbarīku nojume dārzmalā.
Švanku dārzs zina – kā ciemu reize, tā saimniekiem laiks ķerties pie lāpstām, jo šajās mājās iecienītākās ir dāvanas ar saknēm. Vai nu skujeņu ģimenītē ienāk jauns zaļsvārcis, vai cimperlīgās kokveida peonijas šo dārzu turpmāk sauks par savu. Viktorija dārzu veidojot ar rozīnīti, lai, no katra loga raugoties, augs augu neaizsegtu. Tas taču domāts pašu priekam! Augu gadu acis atpūšas, daudzveidīgās tūjas, kadiķus un cipreses apbrīnojot. Goda skujenis ir Viktorijas iemīļotā čūskegle, kas ziemā tiekot pie spuldzīšu krellēm. Un kā var nepriecēt miniatūrā eglīte dārzam pie goda svārkiem! Saimniece pasmaida: "Man pašai ļoti patīk īve ar mīkstajām skujām, dzeltenā priede un skaistā lapegle." Toties pavasaris un vasara atvēlēti visam, kas zied. Gan neprātīgi ziedošā augstcelma karagana, gan mēļais vasaras rododendrs un plūksnainā rodžersija, gan dārza kreimenes. Švanku dārzā ir tāda augu bagātība, ka Viktorija visiem īsti vārdus nezinot. Tad saimniece pasmaidot un sakot: nosaukums ir seksīgs.
Īpašs esot rožu ziedēšanas laiks, kad bites reibstot. Tās līdz pat rudenim svišķi cītīgi apciemojot "Šarloti" ar spēcīgo tējasrožu aromātu.
Jāapbrīno arī dārza ēdamā daļa. Tajā atrasta vieta gan gurķiem un kartupeļiem, gan ķirbjiem un kabačiem. Viesus mielo ar upenēm, vīnogām, āboliem un aprikozēm. Ēdienkarti papildina dzērvenes un avenes, par veselību gādā lakstu ķiplociņi.
Saimnieki ne brīdi nešaubās – dārzs ir dzīvs. Un, kā jau katrai dzīvai radībai, tam mēdz būt savi stiķi un niķi. Pie kārtības saucama ložņājošā klintene. Viktorija pasmaida: "To nākas gana apgriezt. Kauna pavisam nav, iet kur vajag un kur nevajag! Aizdomāties liek arī hortenzija, tā šogad nez kāpēc neziedēja." Tomēr dārzs sagādājot arī lielākas raizes. Saimniece nopūšas: "Mums bija ļoti liels parūkkoks. Diemžēl vējš izrādījās stiprāks, pieveica mūsu parūkvīriņu. Nācās nogriezt visu līdz zemei, ceru, ka vēl ataugs."
Arī dzīvžogus saimniece veidojusi ar izdomu: gar ceļu rindojas skaisti apgrieztās savvaļas plūmes, citviet krāsainais dzīvžogs priecē ar fizokarpu daudzkrāsainajām lapām.
Švankas sakopuši arī mežmalu pāri ceļam un priežu aizvēnī iestādījuši valriekstu. Dārzā tādu neriskējuši laist, jo koks dzen daudzas atvases un cenšas izaugt līdz 30 metriem. Savu veikumu dārzā saimnieki vērtē lakoniski: "Mums patīk."