Ieejot Lilijas un Alfrēda Štelmaheru dārzā, šķiet – esat nonākuši Ērkšķrozītes valstībā. Visapkārt sastinguši akmens tēli, vietumis uzdzirkstī pasakainas rozes. No apkārtējās pasaules dārzu sargā gadu desmitiem vecas tūjas un rāmi plūstošā Bērzes upe.
Omulīgais, vīteņu ieskautais namiņš ir pašu būvēts. Par savām mājām Štelmaheru ģimene to sauc jau sesto gadu desmitu. Kad 70. gadu sākumā apbūves gabalam klāt nāca vēl 600 kvadrātmetru, bija laiks veidot dārzu. Štelmaheri nekad nav bijuši mājās sēdētāji, bieži skatītas svešas zemes. Savdabīgajam dārzam liktenīgs bija brauciens tepat uz Lietuvu. Mosedas pilsētiņā skatītā daktera Vaclava Inta akmeņu kolekcija Alfrēdu burtiski apbūra! Nu jau desmitiem gadu neparasti akmeņi atraduši mājas arī Štelmaheru dārzā. Par katru saimniekam savs stāsts, arī par kultūrakmeņiem – dzirnakmeņiem, robežstabiem un verstu stabiem. Diez vai arī Štelmaheru dzirnakmeņus piemeklējis ciltsbrāļu liktenis, kad meistars klusu pielavījies nolūkotajam akmenim un negaidīti gāzis tam ar āmuru, lai atbrīvotu no nelabas auras? Alfrēds kolekcionē ne tikai akmeņus, viņa vērīgajai acij neviena laba manta nepaliek nepamanīta: "Ja redzu, ka manta iet postā, sāku domāt, kur tā varētu noderēt!" Tā dārzā nonākuši zvani, ķēdes un savu laiku nokalpojuši enkuri.
Lilijas ziņā ir puķu dobes. Viņa neiebilst, ka tajās uz palikšanu iekārtojas akmeņi – tā vieglāk pļaut mauriņu. Un košās ziedētājas tik labi izceļas uz vēsā akmens fona! Akmeņi arī ir tie, kas noteikuši dārza nevainojamās līnijas, neviens pat nedomā tuvoties mājai, visi rātni satupuši pieklājīgā attālumā, atvēlot vietu zālienam. Akmens tēliem laiku kavē daudzie skujeņi, dekoratīvie krūmi, ziemcietes un vasaras puķes. Acis priecē arī vīteņi, kas māju ietinuši zaļā sedzenē. Saimnieku lepnums ir no Kēnigsbergas vestais graciozais mežvīns, kas sienu kā ar zvīņām nosedzis. Mājai otrā pusē augšanas trakums pārņēmis kokžņaudzēju, kas zemi tā noēnojis, ka ložņu cekuliņš bijis spiests pamukt zālītē, saulīti meklējot. Netrūkst arī lauku klasikas – smaržīgā sausserža, bet dienvidu pusē pēc trakās ziedēšanas rāmi atpūšas vīteņhortenzija. Protams, dārzā sava vieta atvēlēta arī saimniecības zonai ar sakņu dobēm un skujeņu bērnudārzu – no zariņiem apsakņotiem augiem, kas ar laiku pārceļos uz akmeņu dārzu.
Daudzajiem dārza apmeklētājiem Štelmaheri padomus nekad nav lieguši. Lilija visiem, kas arī šovasar pārcietuši gliemežu uzbrukumu, iesaka samaitāt ložņām ēdienkarti, stādot leduspuķes un gazānijas. Saimniece nopūšas, sak", no upes krasta čāpojusi tūkstošgalvaina gliemežu armija! Dārzā Štelmaheri neko daudz nemēslojot, lai pārāk ātri neaugtu. Mulču saimniece neatzīstot, tās 8–10 centimetru biezais kažoks neļaujot iestādīt pa kādai puķītei. Tiem, kas arī iecerējuši mājvietu atvēlēt neparastiem akmens viesiem, Štelmaheri iesaka stādīt klājeniskos kadiķus, jo tie nenomāc akmeņus kā pārmetrīgie skujeņi. Akmeņi labprāt draudzējoties arī ar kalnu priedēm un dekoratīvajām graudzālēm. Protams, kā liecina nosaukums, tiem piestāv visi akmens dārza augi. Par iecerēm runājot, saimnieki atzīst: "Koku nokarenās formas meklējam, mazā dārziņā augstus kokus negribam."