Dārzs ar pārsteigumiem
Nepilnos septiņos gados Līgas un Aivara Beņķu dārzs kļuvis par vienu no skaistākajiem Dobelē. Saimnieki pratuši izsmalcinātu skaistumu savienot ar latviešiem raksturīgu saimnieciskumu.
Aiz vārtiņiem skatienam paveras smaragdzaļš mauriņš ar košām puķu dobēm. Gar atturīgi eleganto koka žogu vienā malā maršē staltas tūjas. Caur putnu vīterošanu var saklausīt arī strūklaku baseinā urdzam. Laukakmeņu valnītis ieskāvis neparastu akmeņu dārzu. Saimniece smaidot atklāj noslēpumu: "Šim dārza stūrītim ir divi uzdevumi: gan garāžu skatienam piesegt, gan piestrādāt par pagraba jumtu!" Iepretim akmeņu dārzam zālienā uz palikšanu iekārtojusies veca plīts. Aivars atceras: "Nojaucot mājā veco plīti, atradām izmantojumu tās virsmai – iznāca savdabīgs dārza grils, kur burvīgi cept dažnedažādas marinētas lietiņas." Priekšdārzā esot bijis vēl kāds jaukums – zemē ierakta veca vanna. Līgai nu dikti paticis tajā plunčāties, vien daži viesi bijuši neapmierināti, kad tajā nejauši iekāpuši...
Ar to pārsteigumi nebeidzas – ja saimnieki aicinās paieties otrpus mājai, nonāksiet lielā sakņu dārzā ar trim siltumnīcām. Līga smaida: "Radinieku, kas grib mieloties ar lauku labumiem, ir daudz, tāpēc ar burciņām pilns pagrabs un arī saldētava pilna. Divas siltumnīcas atvēlētas tomātiem, trešajā ielaidīsim gurķus, papriku un pavasarī arī puķu stādus. Vietu neliegsim arī salātiem, redīsiem un citām gardām lietām. Vispār pārtikas programma pildās lieliski, tas, ko izaudzējam paši, ir vērtīgs un garšīgs. Dēls dzīvo Rīgā un prot novērtēt pagraba ražu."
Sakņu dārzā iemitinājies arī nodevējs, kura kārdinošās smaržas garāmgājējiem liek nojaust, ka ar sakopto durvju priekšu Beņķu dārzs vis nebeidzas. Pie vainas ir Lutauša zābakam līdzīgais akmeņu krāvums, kas patiesībā ir Aivara būvētā gaļas žāvētava. Praktiski cilvēki būdami, Beņķi, savā dārzā savāktos akmeņus apvienojot ar keramikas cauruli, tika pie paprāvas žāvētavas.
Saimnieki smejot atceras, kā šeit kādreiz izskatījies: "Sākās viss pirms septiņiem gadiem aizaugušos brikšņos, stiklos, ķieģeļos, naglās, akmeņos, nezālēs un atkritumu kaudzēs." Vienubrīd Līga izmisumā pat uz dažām dienām no tā ārprāta esot aizmukusi. Bet neies jau vīru vienu pašu atstāt haosa vidū, ātri vien bijusi atpakaļ.
Tā abi ar laiku panāca, ka postaža pārtapa paradīzes stūrītī.
Līga labprāt atklāj Beņķu neparastā dārza noslēpumu: "Dārzs nekad nebūs pilnīgs un pabeigts, tas mainās katru gadu – te kāda dobe pazūd, te parādās kas jauns. Vajadzību un ideju daudz, darāmā vēl vairāk. Mīlestība pret dārzu aug ar katru dienu. Dārzā viss pakārtots mūsu mīlulei – sunei Montai, tāpēc visapkārt gar sētu atstāta taka, kur sunim skriet. Pateicībā par to neviena dobe netiek sabojāta, sune izskrienas gar sētu un lepni staigā pa taciņām. Ar augiem savukārt tā – kas patīk, to stādām un gaidām, vai arī mēs tam patiksim. Ja ne, tad neko darīt, nav lemts. Uz profesionāļu pieredzi nepaļaujamies, tas ir mūsu dārzs, un viss ir tā, kā mums patīk, jo dzīvojam šeit mēs un mācāmies paši no savām kļūdām."