Klusā privātmāju rajonā mazo ielu labirintos ieslēpies atturīgi elegantais Riekstiņu ģimenes dārzs. Tajā var gan bambusu ēnā atpūsties, gan rožu smaržā gremdēties.
Marinai rūp visi augi, bet rozēm pieder viņas sirds. Varbūt tāpēc, ka daudzas dārza karalienes galma daiļavas nākušas no rožaudzētāja Jāņa Uzulnieka kolekcijas. Pa mājas sienu stīgo dzeltenas, sarkanas un baltas vīteņrozes, zem ziemas dārza lielā loga bitēm prātu jauc daudzkrāsaina rožu dobe. Saimniecei prieks, ka visas mīlules pārlaidušas bargo ziemu. Marina atzīst, ka vēl viena viņas vājība ir akmeņi. Tie tiekot vesti no visurienes. Kad akmeņi atgādāti mājās, sākas ceļošana pa visu dārzu, kamēr cietgalvji paši pasaka: liec zemē, šī ir mana vieta.
Zemes dārzā pamaz, tāpēc Riekstiņi atteikušies no tā saimnieciskās daļas. Agrāk gan zemeņu vagas līdzinājušās ar salātu un zaļumu rindām. Tomēr arī tagad, kā jau latviešiem, dārzā rasta vieta arī šādam tādam gardumam. Mēness zemenēm zālienā piepulcējušies cidoniju krūmiņi briedē zeltainus augļus, upenes un aronijas jau pārtapušas ziemīgos gardumos. Pie ieejas durvīm saimniecei katru rītu salutē puķu kastē zaļojošais baziliks. Saimnieku kārums ir graudu maizes rika ar sviestu vai brinzu, kam virsū ar baziliku rotāta tomāta šķēlīte.
Goda vieta dārzā ierādīta arī staltām eglēm. Saimnieki lepojas, ka divas no miskastes paglābuši – žēl bijis uz Ziemassvētkiem iegādātās skaistules pēc svētkiem ārā mest. Tad nu atraduši piemērotu vietu dārza malā. Sudrabeglei tagad savs darbiņš, gada nogalēs tā tiek pie svētku rotām, atbrīvojot saimnieku no raizēm par jauna kociņa iegādi.
Pie vārtiem pavasari ieskandina forsītijas līganās zelta stīgas un putekšņu mākonī tītās bērzu skaras. Aiz mājas sākas daudzveidīgs dzīvžogs. 414. lpp.
Tālākajā stūrī nesteidzīgi gatavojas komposts, tam blakus pujeņu tvanīgie ziedi sūta sveicienus tālajai dzimtenei – Ķīnai. Otrpus jāņogu krūmam ziedus raisa īrisi, ko grieķi formu un krāsu daudzveidības dēļ nosaukuši par varavīksni. Tālāk raibā virtenē pīlādži draudzējas ar jasmīniem un Amūras ceriņu, netrūkst durstīgu kadiķu un vijīga mežvīna. Visam pa vidu iejukušas lillā miķelīšu galviņas un dārza lielākais brīnums – no Jūrmalas atceļojušie bambusi. Galva jāatgāž, lai cauri zaļajai lapotnei sauli saskatītu.
Parasti jau ir tā, ka vispirms ievēro tos lielākos un košākos, bet šajā dārzā viesi visi kā viens slavē arī saimnieka nevainojami kopto zālienu. Edgars mauriņu pļauj bieži. Lai labumu nelaistu postā, viss nopļautais tiek salikts mucā un apliets ar ūdeni, lai nogatavojas. Pēc laika atliek vien lejkannā iesmelt kausu šķidruma un atjaukt to ar ūdeni. Saimnieki gan brīdina, ka aromāts esot diezgan savdabīgs, toties viss augot griezdamies!
Lai gan priekšā klusā sezona, saimnieki jau sapņo par to, kā ieaugsies nesen iestādītās hortenzijas. Vai skarainā skaistule uzziedēs jau nākamvasar?