Dārzs dvēselei
Klusā Dobeles nomalē ir dārzs, kas licis padoties pilsētas daiļdārzu vērtētājus. Lai varētu objektīvi izvērtēt citus esošos un topošos dārzus, Ženijas un Aivara Klūgu lolojumam "uz mūžu" piešķirts paraugsētas nosaukums. Šoruden dārzs atzīts par trešo izcilāko Latvijā.
Kādreizējo mežsaimnieku dārzam nav robežu. Protams, zemesgrāmatā tās ir, bet dabā iebrauktuvi sargā bērzu birztalas ieskauts pašu veidots dīķis, savukārt citviet ziņkārīgo skatieniem un brāzmainajam vējam pretī stājas rūpīgi kopti lielu koku stādījumi. Lai tos neizgrauztu laika zobs, saimnieki vismaz divreiz gadā ķeras pie dzirklēm.
Ženija un Aivars Klūgas savu dārzu veido pēc izjūtas. Bērni vasarā prasījās peldēt? Vienā naktī tapa lielais dīķis. Tagad gan ūdens veldzi nākas dalīt arī ar raudām, asariem un oranžajām orfām. Vasaras vakaros uz ūdensrožu lapām vizinās lecīgie vardulēni, naktīs netraucēti padzerties nāk meža zvēri. Saimnieku veikumu pratās novērtēt arī slaikās niedres un purva skalbes – savvaļas dzeltenie īrisi, jo tie atnāca paši.
Iesākumā Klūgu dārzs daudz neatšķīrās no citiem, gan kartupeļu vagas rindojās, gan gatavie āboli pakšķēdami krita. Tomēr ziedu burvība panāca savu, un vagu vietā iekārtojās kārtējā puķu ģimenīte. Dažas ābeles gan tika saglabātas, lai būtu ko uz kārā zoba likt.
Šajā dārzā var redzēt daudz kā tāda, kas citviet Latvijā būtu vienkārši izsalis. Koptie dzīvžogi neļauj vējiem ieskrieties, ļaujot augt saulrozītēm un dārza gloksīnijai, arī reibinošais kalnietis eremūrs te jūtas kā mājās.
Dārzā saimniekiem raižu netrūkst, ik pa brīdim kāds lapotais mīlulis jāsūta pie friziera, te platlapu liepa izspūrusi, te stepju gobai sīklapu zari jāsakārto. Un dzīvžoga liepas, kam stādiņi savulaik mežmalā sarakti, divreiz vasarā jāfrizē! Arī akmeņdārzs jāuzrauga, vai kāda obrēta nav ielavījusies zālienā. Un kur nu vēl ložņu cekuliņi, to nosaukums vien liecina, ka augam ceļš zem kājām... Maldu laimiņš koķetē ar atliekto, dzirkstelītes košumā sacenšas ar spalvu neļķēm. Arī Alpu asteres nokāpušas līdz Klūgu dārzam.