Pokaiņu bagātības
Cilvēkus vilina viss noslēpumainais un neizdibināmais. Tāds ir arī Pokaiņu mežs, kas atrodas četrpadsmit kilometru attālumā no Dobeles, braucot Īles virzienā.
Tas, izvietojies uz stāviem pauguriem un dziļām ielejām, veido neparasti gleznainu ainavu. Taču galvenais iemesls, kāpēc šo vietu iecienījuši apmeklētāji, ir brīnumainie nostāsti, kas tiek vēstīti par Pokaiņu mežu.
Te, sapulcējušies grupās, kaudzēs, akmens upēs un valnīšos, atrodas slavenie akmeņu krāvumi. Tik liela visu izmēru un formu akmeņu koncentrācija vienuviet rada patiesi neparastu iespaidu. Tas daudziem cilvēkiem liek sajust savdabīgus enerģijas strāvojumus – vieni redz vīzijas, bet citi uztver informācijas plūsmu. Gidi un Pokaiņu meža apmeklētāji stāsta arī par novērotām anomālām dabas parādībām, savukārt zintnieki, dziednieki un ekstrasensi šo nešaubīgi uzskata par senu svētvietu. Ja tomēr dzīves pārliecība un zinātniskā pamatojuma trūkums liedz ticību pārdabiskiem brīnumiem, apkārtnes miers un iespēja izbaudīt interesantu pastaigu svaigā gaisā iepriecinās ikvienu skeptiski noskaņotu prātu. Galvenais – neaizmirst ērtus apavus, jo takas ved pa paugurainu apvidu.
"Kā tūrisma objekts tas ir jauns veidojums, taču Pokaiņu meža akmens krāvumu vēsture ir daudz senāka," norāda Pokaiņu meža pārvaldnieks Visvaldis Banziņš." Pēc atmodas, deviņdesmito gadu sākumā, izstrādājot cirsmas, atklājās neskaitāmas akmeņu kaudzes. Ciršanu apturēja un sāka apzināt šīs vietas izcelsmi. Dziednieks Ivars Vīks, svētvietu pētniece Rasma Rozīte un citi līdzīgi domājošie secināja, ka šī ir neparasta, enerģētiski spēcīga vieta, un sāka rīkot talkas (talcinieku bija tūkstošiem!), lai akmeņu krāvumus atbrīvotu no kritalām (tur iepriekš bija brikšņi), lapām, ierīkotu celiņus un veiktu citus sakopšanas darbus. Es tolaik strādāju Tērvetes mežniecībā. Lai koordinētu daudzās talcinieku grupas, brīvdienās iesaistījos šajos darbos."
Kad 2000. gadā Pokaiņu mežu sāka apsaimniekot a/s Latvijas valsts meži, radās iespējas sakārtot objekta infrastruktūru. Tika izveidota autostāvvieta, izrakts dīķītis, uzbērts Loka ceļš, ierīkoti soli, tualetes un kāpnes stāvākajās nogāzēs.
Pokaiņu mežs ir ļoti piemērota vieta interesantu dabas taku izveidošanai un meža izglītības pasākumu organizēšanai, jo tur ir paugurains reljefs, daudzveidīgas mežaudzes, purviņi un liela dzīvnieku daudzveidība.
***
VERSIJAS. Savas versijas par Pokaiņiem izteikuši vēsturnieki, ģeologi, arheologi, filozofi, dziednieki, reliģisku un sabiedrisku organizāciju pārstāvji. To uzskata par unikālu, enerģētiski spēcīgu un kosmiski nozīmīgu vietu, par senu svētvietu un vēstījumu no ļoti tālas pagātnes. Attēlā – akmeņu krāvums Tīrītava.
KAS PIEVELK? Cilvēkus šai vietai pievelkot ne tikai taustāmais un ārējiem maņu orgāniem tveramais. Pokaiņu mežā daudzi meklējot ko vairāk kā vien pabūt dabā. Meklē acīm neredzamo un ausīm nesaklausāmo. Tiem, kas saprotot "akmeņu valodu", gan par pagātni, gan par nākotni spējot stāstīt Akmens viesis.
MIERS. Tos, kas skeptiski izturas pret pārdabiskām parādībām, meža apsaimniekotāji aicina baudīt apkārtnes mieru un pasakaino ainavu. Pokaiņu parkā ir ierīkotas vairākas atpūtas vietas, šī ir Zikurāta tuvumā
LIEK DOMĀT. "Staigājot pa Pokaiņu mežu, cilvēkus nodarbina daudz jautājumu: kā cēlušās akmens kaudzes, kas radījis citus veidojumus un tamlīdzīgi. Viņi sāk domāt, meklēt atbildes uz pamatīgākiem, eksistenciāliem jautājumiem – par cilvēka esību, par attiecībām ar dabu," saka Pokaiņu meža pārvaldnieks Visvaldis Banziņš, stāvot pie Mātes akmens.
VIENS NO SIMTIEM. Pokaiņu mežā Zemgalei netipiskā paugurainē, sapulcējušies lielākās un mazākās grupās, "iebūvēti" terasēs un akmens upēs, izvietojušies akmeņu krāvumi. To skaits sniedzas simtos. Akmeņiem doti daiļskanīgi nosaukumi, jo senie vietvārdi nav saglabājušies: Dieva gulta, Laimas galds, Līgavas akmens, Tēva akmens, Dižakmens un citi. Attēlā redzamais akmeņu krāvums nosaukts par Spēka biķeri.
TĒVA AKMENS. Daži akmeņi ir prāva izmēra un vientuļi. To forma vai zīmes tajos veido norādes. Zīmes ir visdažādākās: Dieva zīme, Māras zīme, redzams pat čūskas siluets. Akmeņi izstaro siltumu (Mātes akmens) vai, gluži pretēji, aukstumu (Tēva akmens). Uz daudziem (pie–??-mēram, Laimas galda) atstātas monētas, saldumi vai kāds cits ziedojums – uz atgriešanos vai likteņa pielabināšanai.
LIELIE VĀRTI. Tā dēvē vienu no ieejām Pokaiņu mežā. Ieejot pa šiem vārtiem, vairākus kilometrus garo maršrutu var mērot gida pavadībā, kas sniegs daudz būtiskas informācijas un atbildēs uz interesējošiem jautājumiem, vai arī iztikt bez pavadoņa, apstājoties pie akmeņu krāvumiem, kas vairāk piesaista uzmanību.
AKMEŅU UPE. Pēc atmodas par Pokaiņu fenomenu sāka interesēties dziednieks Ivars Vīks, svētvietu pētniece Rasma Rozīte un daudzi citi dziednieki, ekstrasensi un zintnieki. Tika rīkotas talkas, lai daudzos akmeņu krāvumus atbrīvotu no kritalām. Uzskatīja, ka tie nav krauti, kur pagadās, bet stingri noteiktās vietās, ko nosaka Zemes enerģētiskais starojums. Katrs akmens esot enerģētiski sasaistīts kopā ar pārējiem savā telpiskajā novietojumā, veidojot slēgtu bioenerģētisku sistēmu. Bet katrs akmeņu krāvums esot unikāls veidojums, kas novietots uz āderēm.