Bērnības dārzs
Dārzā ienākot, Ingai un Uldim Kokariem šķiet, ka visa ikdienas steiga kaut kur pagaist. Pārņem rāma māju sajūta. Kāds ir šis dārzs, kas sniedz atveldzi Ingai, vācu firmas Eastcon mārketinga un reklāmas daļas vadītājai, un Uldim, kamerkora Ave Sol galvenajam diriģentam?
Par savu dārzu Inga stāsta: "No bērnības manī mīt dārza smaržas, krāsas un formas. Es jau gadiem tās cenšos restaurēt un iedzīvināt savā dārzā. Vēlos, lai tajā būtu viss, ar ko man asociējas bērnība, – jasmīnkrūms, ceriņi, kliņģerīšu dobes, puķzirņi, ābeles–cukuriņi un bumbierābele, upenes, rozes, margrietiņas. Vienīgi dālijām man nepietika spēka – pāris gadus gan audzēju, bet nespēju – puišiem jau, redz, tas dārzs ir vairāk basketgrozs, auto un grila novietne, bet mans brīvais laiks ir vēlie vakari pēc darba." Tika rasts kompromiss: mājas priekša atvēlēta sportošanai un baseinam, bet pārējais ir Ingas ziņā.
Kopības sajūta
Saimnieci var apskaust, jo reti kura izdzirdēs vīra teikto: "Puķu kastes gribi? Palikuši pāri dēlīši no žāvētavas." Protams, Inga piekrita, jo viņas lutekles ģerānijas bija pārņēmušas vai visas palodzes un prasīt prasījās ārā. Saimnieces iecerēm gan ar pārpalikumu nepietika, nācās nojaukt Brāļa būdu. Nedomājiet, tā netika darināta kādam no trim jaunākās paaudzes Kokariem, bet gan milzu piecgadīgajam sardziņam – Vidusāzijas aitu sunim. Kam gan viņam būda, ja lepnais kažoks ļauj zvaigznes vērot, sniegā gulšņājot? Par astaino brīnumu Inga saka: "Viņš mums neprātā sirsnīgs un mīļš, sētā jebkuru ielaidīs, asti luncinot. Mājā bez atļaujas gan labāk nemēģināt…" Vislabprātāk tomēr Brālis sargā neparasto grilu, ko uzmeistarojis Uldis. Suns zina, ko ēdis! Inga ir lakoniska: "Grils tapa vienkārši – nebija, kur likt veco gāzes balonu."
Pamēģināsiet?
Lai gan kaimiņu māja ir patuvu žogam, dārzā ir sajūta, ka esat šķirti no ārpasaules. Tur pie vainas ir Ingas darinātais neparastais smilgu žogs. Saimniece sveci zem pūra neslēpj: "Ar to žogu bija pavisam latviski – tas bija nepieciešams, lai nerēgotos kaimiņiem deguna priekšā pēc tam, kad lielais dēls mums atveda baseinu un šķita muļķīgi to glabāt pirtsaugšā. Nācās domāt, kā to piesegt. Un svarīgi – lai nebūtu jātērējas. Žogs gan vēl nav pabeigts, jo mēs atjēdzāmies nedaudz par vēlu – smilgas jāgriež ļoti agrā pavasarī, lai tās kalpotu mūžīgi. Drāšu žogam tās piestiprinātas pavisam vienkārši – ar mazām drātītēm. Nekas, pabeigsim nākamgad, arī visu baseina malu domāju nolikt ar tām, lai zilumu pietušētu, kas nenomāc debesis."
Kārlītis
Kad Māja grasījās viesoties Kokaru dārzā, Inga nopūtās: "Kārlītis vēl nav saziedējis…" Liels bija izbrīns, Kārlīti dārzā ieraugot: pie žoga lepni gozējās maigi zaļš 1954. gada moskvičs. Uldis tam nogriezis jumtu, pārvēršot elegantā ziedu kabrioletā. Arī par to Ingai ir kas sakāms: "Ar Kārlīti bija tā – kad sapratām, ka večuks vairs nekustēs ne stumjams, palūdzu Uldi nošķērēt jumtu, jo iedomājos, ka tur būtu sasodīti ērti audzēt puķes – nedz nezāles netiktu klāt, nedz zeme nepārsmilšotos tik ellišķi ātri kā parasti. Ir arī diezgan feini katru gadu izvēlēties citu krāsu, Kārlītis jau ir bijis balts, oranžs, pelēks un dzeltens. Arī puķītes stādu dažādas, bet visjaukākā izvēle patiesi ir petūnijas komplektā ar ķirbīšiem." Ingai taisnība – katru rudeni garāmgājēji izbrīnā apstājas, ieraugot draisku moskviča vectētiņu, pilnu klēpi vareniem ķirbjiem!
Arī šajā dārzā darbu netrūkst nekad. Inga atzīst: "Tas ir pietiekami liels – varbūt 2000 kvadrātmetru, bet, ja pieskaita arī opīša dārzu, tad vēl tikpat. Darba varbūt pat par daudz tām pāris rokām, tādēļ te nekas nav perfekts, bet…" Inga pasmaida: "...varbūt tādēļ arī jauki – vienmēr ir, pēc kā tiekties. Dzīvē jau arī nav iespējama pilnība, un tās attīstība ir nebeidzama."