Klusā Pārdaugavas ieliņā ieslēpies atturīgi elegants dārzs. Uz jautājumu, kā saimnieks, "Rīgas dārzu un parku" direktors Agnis Kalnkaziņš atrod laiku tā kopšanai, atbilde ir:"Pietiek ar 25 stundām diennaktī. Es savu dārzu vienkārši mīlu."
Kā daudzviet, arī šajā dārzā pirmās mostas ziņkārīgās pavasara puķītes. Saimnieks atzīst: "Man pavasara puķu tā, pa druskai tikai. Pašus pirmos savulaik iestādīju krokusus. Man tie visvairāk patīk! Tulpes ne sevišķi. Es vienreiz iestādu un tad visu atstāju, kā ir. Lai pašas čubinās! Pļavā taču arī neviens nepārtraukti ar lāpstu nebakstās. Nezāles gan izravēju."
Dārza veidošanā ievērots princips – lapainie atsevišķi, mūžzaļajiem sava zona. Pie lapainajiem iestādīta gan meitas kāzu dienā vecākiem dāvātā goba, gan kolēģu 40 gadu jubilejā pasniegtā lapegle. Uzmanību piesaista neparasts vītols. Agnis stāsta: "Pēc tam, kad pūpoli noziedējuši, katru pavasari to apgriežu. Līganā zaļā lapotne atgādina sievietes matus, iesākumā kā draisks padsmitnieces ezītis, bet ap Jāņiem šķiet, ka var bizes pīt, jo zari jau sniedzas līdz zemei." Nepaies ne mēnesis, kad lapu koku fonā uzvirmos ceriņu trakums, gan parastie, gan pildītie apvienosies daudzkrāsu simfonijā. Lapaino vidū zarus pleš dienvidu skaistule katalpa. Ātraudzības noslēpums esot gana prozaisks: arī ziemā koka saknes silda kanalizācijas notekcaurule.
Nedaudz nostāk, netālu no mājas iestādīts pīlādzītis. Agnis to sauc par mājas gariņu, kas sargā un nes svētību. Tam obligāti jābūt pie katras mājas!
Mūžzaļā zona
Par skujkokiem saimnieks atzīst: "Es neesmu izteikts skujeņu fans. Modei savulaik līdzi neskrēju, tomēr novērtēju, ka skujeņi ir ērti: arī ziemā zaļi, var piemeklēt visu zaļās krāsas gammu. Un lapas nebirst! Skujeņu sakarā esmu dabūjis mācību: ja mazi augi pārāk cieši sastādīti, drīz vien nākas tos izsēdināt, lai dobē nesāktos grūstīšanās par vietu zem saules. Baltegle aug nežēlīgi. Nu jau vairs nav ko retināt, ja vēl palaidīsies augumā, varbūt nāksies ķerties pie zāģa."
Mazie noslēpumi
Agnis aicina dārzā paviesoties rododendru ziedēšanas laikā, tad tik būšot ko redzēt! Jau tagad viens saimnieka lepnums pamodies: uz maigi zaļo īvju fona izceļas balti rododendra ziedi. Dabā šādus kaimiņus diez vai ieraudzīsiet, jo īves labi jūtas sārmainā, bet rododendri – skābā augsnē. Saimnieks neslēpj, ka arī viņa dārzā katram augam ticis savs, bet abu veidu augsnes pat neesot nodalītas, tā teikt, robeža atvērta. Netālu vēl kāds modies no ziemas miega – kā balta kupena virmo no laukiem atvestais opja ķirsis.
Runājot par kopšanu, saimniekam ir sava pārliecība: "Kāduziem no sala melneglei bija sabrūnējis viss viducis. Es nedarīju neko, koks ar savu imūno sistēmu pats tika galā. Izrādās, bija dzīvotāja. Dabā jābāžas iespējami mazāk, tā pati ir gudra.
Maniem augiem pietiek ar lapkoku pelniem no grilkamīna, bet rozēm mundrumam tiek kafijas biezumi. Es savu dārzu vienkārši mīlu. Apčubinu, šo to apgriežu. Vienīgā raize, ka nezāles jāravē. Mans mīļākais dārza instruments – nezāļu ravētājs – lieliski tiek galā ar nelūgtajām viešņām, ar visu sakni izceļ kā cāli!" Dārzs kā Rīga nekad nebūs gatavs. Šovasar iecerēts uzcelt kārtīgu siltumnīcu uz pamatiem. "Kad izmetīs no darba, būs pašam savi salāti!" nosmej Agnis.