Bērni ir bērni – kustīgi, aktīvi, zinātkāri, un diez vai vecāki priecātos, ja būtu citādi. Neviens nav izaudzis bez puniem vai nobrāztiem ceļgaliem, taču mediķi ir nobažījušies, redzot, ka ik dienu bērni gūst nopietnas traumas, no kurām būtu iespējams viņus pasargāt.
"Latvija līdz pagājušajam gadam bija Eiropas Savienībā pirmajā vietā bērnu traumatisma ziņā. Šogad mūs ir pārspējusi Lietuva, taču ne tāpēc, ka Latvijā situācija ir krasi uzlabojusies, bet tāpēc, ka Lietuvā tā ir krasi pasliktinājusies," saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Aigars Pētersons.
"Protams, bērni ir aktīvākā, kustīgākā mūsu sabiedrības daļa, kura īpaši nepakļaujas tādām normām un likumiem kā mēs, pieaugušie. Viņi kāpj kokos, kāpj uz sētām, nodarbojas ar ekstrēmām izklaidēm un nespēj paredzēt sekas. Taču starptautiskos pediatru, bērnu ķirurgu, bērnu traumatologu, ortopēdu, rehabilitācijas speciālistu un citos kongresos kolēģi mums ar neizpratni vaicā: "Kā tas var būt, ka tepat aiz Baltijas jūras – Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā, Vācijā vai Austrijā – bērnu traumatisma rādītāji ir 6–10 reizes zemāki nekā Latvijā?" Mēs parasti atbildam, ka ir vairāki cēloņi: tās ir šīs piecas ministrijas, kuras it kā dala atbildību, bet nav vienotas bērnu lietu ministrijas, tas ir integrācijas trūkums un vēl citi faktori. Visas vecuma grupas ir ārkārtīgi apdraudētas, un katru gadu ārējo cēloņu dēļ Latvijā zaudē dzīvību ap 70 bērnu vecumā līdz 14 gadiem un tikpat daudz pusaudžu 15–19 gadu vecumā." Klausoties mediķu pārdomas, jāsecina, ka bērnu drošības labā par maz dara gan valsts, gan paši vecāki.
Zelta vērtībā
"Latvijas nelabvēlīgajā demogrāfiskajā situācijā katra bērna dzīvība ir zelta vērta," atzīst A. Pētersons. "Ir izpētīts, ka viena bērna kā potenciālā nodokļu maksātāja dzīvība ir apmēram 250 000 latu vērta. Tātad tie ir miljoni, kurus mēs zaudējam, nemaz nerunājot par bēdām, ko cieš ģimenes. Katru gadu Latvijā aptuveni 10 bērnu izkrīt vai tiek izgrūsti pa daudzstāvu namu logiem, aptuveni 10 nosmok un sadeg ugunsgrēkos, aptuveni 30 noslīkst, 35 iedzer dažādas ķīmiskas vielas. Šī statistika nav pilnīga, jo ir vēl arī citi bērni, kas ārstējas rajonos un mazajās pilsētās, kur vēršas pieaugušo stacionāros vai pie ģimenes ārstiem. Mēs ilgi cīnījāmies par to, lai būtu bērnu traumu reģistrs, kā tas ir visās lielajās ES dalībvalstīs. To izdevās radīt, parādījās pirmie rezultāti, bet tad sākās ekonomiskā lejupslīde, tika samazināti reģistram atvēlētie līdzekļi, tāpēc tagad no ģimenes ārstiem un lauku slimnīcām dati vairs netiek saņemti un reģistram vairs nav nozīmes."
Nedroša vide mājās
54% no visām traumām bērni gūst mājas apstākļos, bet bērni līdz piecu gadu vecumam pat 85% traumu gūst tieši mājās, lai gan tieši tur videi vajadzētu būt visdrošākajai. No seniem laikiem saglabājies stereotips, ka elektrības kontaktam jāatrodas zemu, bet elektrības slēdzim – augstu. Rezultātā bērns var piekļūt kontaktam un iebāzt tur kādu skrūvīti vai nagliņu, savukārt, lai iedegtu istabā gaismu, viņš cenšas pakāpties uz soliņa, var nokrist un iedzīvoties kādā lūzumā vai smadzeņu satricinājumā. "Logu aizsargmehānismi, ķīmisko vielu uzglabāšana, asi galda stūri un verdošs ūdens, kas gāžas no krāna... ir tik daudz punktu, ko var paredzēt," teic A. Pētersons. Daļu trūkumu varētu novērst, iestrādājot tos būvnormatīvos. Reizēm šķietami sīkumi var izglābt bērnu dzīvības.
Autotraumas
Bērni cieš gan kā braucēji, gan kā gājēji. Situāciju nedaudz uzlabojušas kampaņas par atstarotājiem, bērnu sēdeklīšiem, taču bērni un arī vecāki par šīm lietām būtu jāizglīto regulāri. Ne visi vecāki iegādājas aizsargķiveres bērniem, kuri brauc ar velosipēdu vai skrituļslidām.
Dzīvnieku kodumi
Lai gan to kopskaits pēdējā laikā nedaudz samazinājies, smagi kodumi notiek gan mājās, gan uz ielas. Sekas ir divējādas – kaut kas jāšuj (piemēram, norauts skalps, nokosti pirksti, multiplas brūces uz sejas un ķermeņa) un, ja nav iespējams noskaidrot, vai dzīvnieks bijis potēts pret trakumsērgu, sakostais bērns ir jāvakcinē.
Krimināltraumas
Diennakts laikā BKUS iestājas divi līdz četri pusaudži, kas ir sadurti, sasisti, ar kājām nospārdīti, pa logu izgrūsti, puse alkohola reibuma stāvoklī. Problēma ir arī agresivitāte mājās, kad vecāki nespēj atrast kontaktu ar bērniem un lieto dažādas agresijas metodes, lai viņus ietekmētu, jo sevišķi, būdami alkohola reibumā.
Zīdaiņu traumatisms
"Mani personīgi ļoti uztrauc zīdaiņu traumatisms," saka A. Pētersons. "Zīdainis savā būtībā ir tik neaizsargāts pret traumu. Tā ir tīra vecāku atbildība. Atceros dežūru, kad ieveda 11 mēnešu vecu zīdaini, kurš it kā esot uzkritis uz naža, ar smagu durtu bojājumu kaklā, no kura strūklā plūda asinis ar gaisa burbuļiem. Bija sadurts barības vads, traheja, un dūriens bija gājis gar maģistrālajiem kakla asinsvadiem. Mēs bērnu operējām, un izdevās viņu izglābt. Taču nevarējām pierādīt, ka zīdainis nav pats uzkritis uz naža."
Pirms vēl bērns piedzimis
Diemžēl notiek arī tā, ka mirst arī jaundzimušie – bērni līdz 28 dienu vecumam. Runājot par šīs problēmas cēloņiem, Rīgas Dzemdību nama galvenā neonatoloģe Ilze Kreicberga saka: "Te parādās viss, kas ir bijis grūtniecības laikā. Diezgan nozīmīga loma ir infekcijām, un bieži vien tās nav ļoti specifikas infekcijas kā tuberkuloze vai AIDS, bet tādas, kas sākas ikdienas dzīvē. Un viena no lietām, kas mūsu valstī atstāta novārtā, ir dzimumhigiēna. Daudzos gadījumos, kad jaundzimušie bērni iet bojā no t. s. infekcijas slimībām, tie ir mikroorganismi, kas vairāk vai mazāk normāli ar mums dzīvo un ar ko jāmāk sadzīvot. Dzimumaudzināšana Latvijas skolās praktiski nenotiek. Šīs tēmas ir paredzēts apspriest ar 5.–6. klašu skolēniem, bet tas ir daudz par vēlu. Bērniem par to vajag mācīt jau pirmajās klasēs, kad viņi to uztver ļoti tieši, bez kautrīguma, kas raksturīgs vēlāk. Redzu, ka mums ļoti daudzi cilvēki nezina elementāras lietas, kas varētu lielā mērā novērst minētos jaundzimušo mirstības cēloņus. Runājot par dzimumhigiēnu, tas nav jautājums tikai par mazgāšanos. Bērniem vajadzētu saprast, ka dzimumattiecības ir pietiekami invazīva norise. Viņiem jāzina gan, kur un kādi ir orgāni, bet arī jāsaprot, ka nevar 17 gados sākt izmēģināt dzimumdzīvi ar vienu, otru, trešo partneri, un vienīgais, kas jāzina – vai partnerim nav sifiliss un kā izsargāties no grūtniecības. Ir ļoti daudz dažādas vienkāršas mikrofloras, ko šādā ceļā var savākt. Mikrobi ir vai nu dzemdību ceļos, vai nonāk augļa ūdenī, un bērns piedzimst jau inficēts."
Grūtniecības laikā
"Sievietei jāsaprot, ka arī grūtniecības laikā var rasties situācijas, kad nekavējoties jāmeklē mediķu palīdzība. Nedrīkst staigāt rozā brillēs," saka I. Kreicberga. "Dzemdību namā katru mēnesi gadās pāris pacientes, kuras normāli bijušas uzskaitē, apmeklējušas ārstu un it kā ir gana izglītotas, bet ierodas dzemdību iestādē tikai trīs dienas pēc tam, kad nejūt augļa kustības. Diezgan bieži sieviete pat īsti nezina, kas liecina par dzemdību sākšanos – vairākkārt atnāk par velti, bet, kad sāk plūst augļa ūdeņi, sēž mājās. Tādas lietas tomēr būtu jāzina."
Gan bezatbildība, gan nezināšana
I. Kreicberga arī norāda, ka vecāki nejūtas pietiekami atbildīgi par veselību. "Man liekas drausmīgi, ka pērn 180 sieviešu Dzemdību namā atteicās vakcinēt bērnus pret tuberkulozi un tam nebija medicīniska pamatojuma. Pieaugušie par savu veselību lai lemj paši un paši arī atbild, bet es uzskatu, ka veicināt, lai cilvēki nevakcinētu bērnus, tāda darbība savā ziņā ir pielīdzināma genocīdam."
Arī A. Pētersons atzīst, ka nepietiekama ir gan vecāku, gan pašu bērnu – pusaudžu, gan valsts atbildība, bet bieži vainīga arī nezināšana: "Bērnu veselība, manuprāt, Latvijā netiek vērtēta augstu, lai gan tai vajadzētu būt vienai no valsts prioritātēm. Ja mums izdotos regulāri dot informāciju par to, kas var notikt, tad lielā mērā izdotos šo situāciju uzlabot. Nav tā, ka tikai nelabvēlīgās ģimenēs atnāk nelaime. Ir arī nopietni vecāki, kuri vienkārši neparedz, kas var notikt. Katru nedēļu bērnu slimnīcā ārstējas vairāki bērni ar vienas lokalizācijas un plašuma pakāpes ķermeņa apdegumiem, parasti viņi ir 1,5–2 gadus veci un visiem – tēja, kafija, tēja, kafija, pa retam buljoniņš... Viens staigāja pa galda apakšu un uzrāva krūzi sev virsū, otrs sēdēja mammai klēpī un, kamēr viņa runāja pa mobilo telefonu, uzgāza karsto šķidrumu sev uz vēdera." Ja par to laiku pa laikam parādītu sižetu televīzijā, tad šādu gadījumu būtu mazāk. Taču sabiedrības – gan bērnu, gan vecāku – informēšana par elementāriem drošības jautājumiem ir problēma. "Bērni tiek informēti bērnudārzā un skolā, un vietām tas tiek darīts ļoti godprātīgi," teic profesors. "Taču konceptuāli pedagogi nav mācīti veikt šo darbu un nav mācību līdzekļu, nav speciālu drošības stundu. Citiem sarunas par drošību notiek audzināšanas stundu laikā. Nav vienotas sistēmas."