Dailes teātra aktieris Artūrs Dīcis, kurš ar seriāla UgunsGrēks starpniecību ik darbadienas vakaru ienāk teju katrā namā, ir pārliecināts, ka bailes palikt vienam ir viens no spēcīgākajiem dzinuļiem, kas liek pēc kaut kā tiekties. Tieši par to ir stāsts izrādē Vecpuiši un vecmeitas, kurā viņam atvēlēta mūžam neizlēmīgā Zingara loma.
«Kā jau nosaukums saka priekšā, izrāde ir par vecpuišiem un vecmeitām. Sākumā nevarējām saprast, kādā žanrā izrādi veidot, šķita, ka tā varētu būt drāma, bet beigās sanāca kā traģikomēdija. It kā ir smieklīgi, bet principā tas viss ir traģiski,» pauž aktieris.
Bailes pazaudēt sevi
Viņa varonis Zingars pats sevi par vecpuisi nesauc, taču jau stāsta sākumā pašam ir skaidrs, ka viņš nekad neapprecēsies. Spilgtākās emocijas, kas jāizdzīvo, atveidojot Zingaru, esot bailes. «Bailes palikt vienam ir viens no spēcīgākajiem dzinuļiem, kas liek kaut ko darīt un pēc kaut kā tiekties. Bet tajā pašā laikā paralēli rodas bailes no tā, kā būs, kad vairs nebūsi viens. Zingars šīs bailes salīdzina ar nāvi – mēs nezinām, kas seko pēc nāves un arī pēc kāzām,» stāsta aktieris. Kā jau visiem cilvēkiem, arī Artūra skatuves varonim esot bailes pazaudēt sevi. «Bet tajā pašā laikā, reti kurš var atbildēt uz jautājumu: «Kas tu esi?» Tas ir jautājums, kurš aktuāls arī izrādē, – ir skaidrs, ka Zingars negrib pazaudēt sevi, bet viņš arī nespēj paskaidrot, kas viņš ir.» Arī pats Artūrs nevar atbildēt uz šo eksistenciālo jautājumu, tādēļ diezgan daudznozīmīgi teic: «Cilvēks.»
Aktieris atzīst, ka sākumā izrāde šķitusi viegla un smieklīga, taču, iedziļinoties tēlu dzīvesstāstos, atklājušās spilgtas mūsdienu tendences. «Ir skaidrs, ka visi uz kaut ko tiecas, bet patiesībā neviens nezina, kas tieši tas ir. Pierasts domāt, ka laimīgāks par tevi pašu vienmēr ir kāds cits – kaimiņš, draugs vai kolēģis. Vai runājot par pāru attiecībām – šķiet, ka tev pašam visu laiku ir problēmas, bet tiem citiem ne. Uzreiz gribas domāt, ka tie citi ir atraduši savu īsto cilvēku, bet tu ne. Es domāju, ka cilvēks nevar justies laimīgs, ja visu laiku koncentrējas uz problēmām. Cilvēki sapinas un vēlas, lai viss ir ideāli, bet viņi nesaprot, ka nekas nav ideāls. Un līdzko kaut kas rada grūtības, viņi izvēlas bēgt, nevis tās risināt.» Artūrs stāsta, ka arī viņa Zingars nemitīgi mētājas no punkta A uz punktu B, bet beigās tik un tā paliek viens. Tas esot nosacīti skumjš iznākums, jo, iespējams, izrādes beigās Zingars beidzot ir pieņēmis sevi tādu, kāds viņš ir.
Ja nav, tad nav
Artūrs norāda, ka starp Zingaru un viņu pašu nevarot likt vienādības zīmi, jo viņš tomēr ir pārvarējis sevi un vairs nav vecpuisis. «Skaidrs, ka katram ir jautājumi, kuros jāiziet uz kompromisiem, un grūtības, bet, pat ja man bija kādas bailes, es tās esmu pārvarējis. Kopīgo, kas mums ar Zingaru bija, es, iespējams jau pat esmu aizmirsis. Varbūt vienīgi nemitīga savas dzīves analizēšana – pieļauju, ka arī es pats tā daru.» Stāstot par lēmumu precēties, aktieris apstiprina, ka, protams, pirms tam pavadot šaubas par to, kā būs. «Tikai tad, kad tas ir izdarīts, cilvēks saprot, ka patiesībā nekas nemainās. Un tad viss, kas iepriekš baidījis, izgaist,» viņš iedrošinoši saka.
Gatavojot izrādi Vecpuiši un vecmeitas, Artūrs daudz lasījis psihologu rakstus par šo tēmu. «Tajos skaidrots, ka, kamēr cilvēks baidās un vilcinās, viņš tādā veidā apmāna savu zemapziņu, saglabājot domu, ka vēl joprojām ir brīvs.» Pret otro iespēju attiecībām Artūrs ir skeptisks, sakot, ka būtiski, kas bijis šķiršanās iemesls. «Ja ir pilnīgi skaidrs, kādēļ pāris ir izšķīries, iespējams, pastāv iespēja attiecības turpināt, cenšoties nepieļaut iepriekšējās kļūdas. Bet es personiski esmu pret – ja nav, tad nav,» viņš teic un domā, ka vecais attiecību šķērslis, iespējams, transformētā veidā, agrāk vai vēlāk atkal uzradīsies.
Lai citiem labi
Savu UgunsGrēka varoni Ediju viņš raksturo kā cilvēku, kurš vēlas, lai visiem apkārtējiem būtu labi, bet beigās labi nav nevienam. «Ja cilvēks vēlas, lai visiem ir labi, beigās nelaimīgi ir visi citi un arī viņš pats,» aktieris domā. Viņš uzsver, ka tā esot tipiska latvieša īpašība – domāt par citiem un pašam savu labsajūtu atstāt otrajā plānā. Iejūtoties Edija lomā, grūti esot izsekot scenārija pavērsieniem, jo dažkārt šķietot, ka loģiski būtu jādara pavisam citādi. «Edijs ir labs cilvēks, bet brīžiem līdz tādai pakāpei, ka tas viņu padara smieklīgu,» savu varoni raksturo Artūrs. Arī viņam pašam griboties, lai līdzcilvēkiem ir labi. «Reizēm es tādēļ kaut kur iekuļos, taču pats saprotu, ka tas noticis tāpēc, ka esmu gribējis izdarīt tā, lai kādam citam ir labi. No šīs īpašības mēģinu attālināties.»
Aktieris apstiprina, ka viņā mītot mīlestība pret darbu, taču esot visai grūti atrast līdzsvaru starp darāmo darbu apjomu. «Pašā karjeras sākumā darba bija maz, un tas nebija pārāk patīkami. Bet tagad, veidojot jauno izrādi, mēnesis tika pavadīts bez brīvdienām. Vienu brīdi brīvos mirkļus raksturoja Intara Busuļa dziesma «Mana rīta kafija, mana brīvdiena». Apjautu, ka šī rīta kafija ir vienīgais brīvais mirklis, bet vēlāk, kad diena uzņem startu, finišs ir tikai vienpadsmitos vakarā.» Šādā aizņemtības virpulī citas dzīves jomas, bez šaubām, tiekot apdalītas, taču tad, kad sanākot izbrīvēt kādu dienu, Artūrs labprāt dodoties pastaigāties ar sievu, paslēpot vai atpūsties kopā ar draugiem.
Gribas mūžīgo vasaru
Viņš atzīst, ka vislabāk jūtoties pavasarī, kad daba mostas un ķermeni pārņem darba spars. «Kad pirms nedēļas bija tik pavasarīgs laiks, man šķita, ka tas ir pilnīgi pareizi un tā jābūt. Pavasaris ir mans gadalaiks, un pēc tam gribētos mūžīgu vasaru. Pavasarī no rītiem ir ļoti viegli piecelties, jo ārā ir gaišs un prāts ir gatavs dienai. Ziemā nav variantu, jo nekad nav gaišs un man visu laiku nāk miegs,» viņš smejot teic. Par labsajūtu gādājot skriešana. «Man īsti nepatīk skriet pa pilsētu. Kad ir laiks, aizbraucu līdz mežam vai jūrai paskriet – tas dāvā tonusu. Pārsvarā mani atpūtas veidi ir diezgan slinki – labprāt paskatos filmas, palasu kādas labas grāmatas. Lai lasītu, man nepieciešams daudz laika – vēlams vienu pilnīgi brīvu dienu, lai galva ir brīva no citām domām,» viņš stāsta par paradumiem un atzīst, ka labprāt lasa mūsdienu jauno autoru literatūru, ko iesaka draugi.
Nesen iegūto modes un stila balvu [Artūrs atzīts par stilīgāko 2013. gada aktieri] viņš uztver neitrāli. «Ja runa ir par ārējo veidolu, es nejūtos stilīgs. Es neciešu veikalus, tādēļ iepērkos nenormāli ātri un tikai tad, kad nepieciešams. Ja man iedeva šādu balvu, tur noteikti ir kāds iemesls. Man noteikti nav intereses un arī laika zīmēties pasākumos. Drēbes, manuprāt, galīgi nav pats svarīgākais. Tām jābūt ērtām un daudzmaz siltām. Es arī neesmu sapratis, cik ļoti jāņem vērā etiķete, – Eiropā, ejot uz teātri, vairs tā nepošas kā pie mums. Bet domāju, ka viss mainīsies,» aktieris paredz.
