Cilvēka attiecības ar valsti šobrīd ir sāpīgs temats. Vairākums no valsts neko labu negaida, gluži otrādi – ar bažām vēro, kādi triecieni vēl varētu sekot.
Bet varbūt viss notiekošais ir viena liela mācību stunda, kas mums šajā dzīvē jāapgūst? Pārdomās dalās Nora Kalnmale, psiholoģijas zinātņu maģistre, reiki meistare – skolotāja.
Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā izveidojies apburtais loks: pie varas ir cilvēki, kurus interesē savs, nevis valsts labums, bet tie, kuri patiešām būtu gatavi strādāt patriotisku apsvērumu dēļ par simbolisku atlīdzību, nevar tikt valdībā, jo viņiem vienkārši nav naudas, lai sevi reklamētu. Tāpēc ievēlē tos, kurus reklamē, un mēs esam tur, kur esam. Cilvēka psihei raksturīga īpašība ir ļoti ātri aizmirst solījumus, tāpēc kandidāti var solīt labu dzīvi, milzīgas algas un pensijas, bet, nākot pie varas, to nepildīt. Nākamās vēlēšanās vārda neturētājiem atkal ir spilgtas reklāmas, dāsni solījumi un vēlētāju balsis. Austrumos ir teiciens: jo dumjāka tauta, jo karaļiem labāka dzīve. Kāda tautas dvēsele, tāda diemžēl ir valdība. Taču ne jau visiem cilvēkiem ir muļķa dvēsele. Tiem, kas redz un saprot vairāk, ir ļoti grūti šādā vidē dzīvot. Ja neko nedomā un nesaprot, ir dziļi vienalga, kas šeit notiek, kamēr vien ir ēdiens un kāda vieta, kur palikt.
Brīžiem tiešām rodas sajūta, ka nevis valsts ir domāta mums, bet mēs – valstij. Šajā valstī ir tādi nodokļi, kas nevis veicina uzņēmējdarbību, bet drīzāk stimulē pāreju uz naturālo saimniecību, lai cilvēks audzētu visu pats, iztiktu ar tām drēbēm, kas ir skapī, brauktu ar vecu mašīnu un iztiktu ar to īpašumu, kas viņam ir, nevis tiektos pēc kaut kā jauna. Nodokļi ir tik nesamērīgi lieli, ka tie nemotivē darboties. Valsts iecerējusi ieturēt arvien lielākas summas. Nodokļu maksātājiem varbūt nebūtu žēl atdot šo naudu, ja justu, ka tā tiek izlietota kopīgam labumam, bet, kad ik vakaru ziņās dzirdam, ka līdzekļi ir izsaimniekoti, uzietas jaunas nelikumības, tūkstoši un miljoni aizplūduši projām, tad kļūst ļoti skumīgi. Mazais uzņēmējs nepagūst ne atsperties, kad jau jākļūst par PVN maksātāju. Lai valsti sakārotu, būtu jāveido ļoti draudzīga nodokļu politika. Kad cēla Ameriku, nodokļu nebija vispār, tos ieviesa tikai ar laiku. Amerikāņi nepaguruši strādāja, būvēja savu valsti, pilsētas, uzņēmumus – viņiem bija spēcīga motivācija. Pie mums, es domāju, ļoti daudzi cilvēki nolems, ka nav ko pūlēties. Īstenībā, ja tu spēj dzīvot vienkārši, tev ir neliels dzīvoklītis un zeme laukos, kur var izaudzēt produktus, tad nevajag nemaz tik daudz naudas.
Austrumu filozofija māca: izdomā, cik tev vajag, lai būtu pietiekami; neko tu kapā līdzi nepaņemsi, un nav vērts nenormāli censties, plēsties, jo labāko gadu dzīvē nav nemaz tik daudz. Daļai jau pēc 50 gadu vecuma ir milzīgas veselības problēmas, izdegšana. Valsts nenāk pretī tiem, kas kaut ko dara, nerada nosacījumus biznesa attīstībai, bet galvenais tai ir atskaites (nedod, Dievs, kādu uzrakstīt nepareizi!). Cilvēks vienkārši izdeg, daudz darba augļu jāatdod valstij un nav redzams, ka valsts tos būtu likusi lietā dažādu jomu sakārtošanā. Tad kāpēc līst no ādas ārā? Ja palaistu nodokļus vaļīgāk, tad, manuprāt, valsts sakārtotos īsā laikā. Reāli samaksājamus, normālus nodokļus normāls uzņēmējs maksātu ar prieku. Ja kāds krāpjas un izvairās, tas nozīmē, ka valstij ir problēmas. Tādu cilvēku ir daudz, viņi redz, ka nodokļu nauda aiziet kā caurā maisā, bet godīgam nodokļu maksātājam nav garantijas, ka brīdī, kad būs vajadzīga valsts palīdzība, piemēram, smagas slimības gadījumā, viņš to tiešām arī saņems. Tad tu valstij vairs neesi vajadzīgs, par to liecina arī attieksme pret pensionāriem, invalīdiem.
Ļoti būtiski ir iemācīties baudīt dzīvi, dzīvot nesteidzīgi, priecāties par to, kas tev ir, iedziļināties Dievā, grāmatās, pētīt dabu. Ja tu to nespēj, tad tiešām vienīgā izeja ir pārcelties uz citu valsti, kur ir draudzīga nodokļu politika un pretimnākšana uzņēmējdarbībai. No Austrumu filozofijas viedokļa valsts ir cilvēku nosprausta ilūzija. Nav tā, ka, šķērsojot robežu, tevi sagaida zaļas debesis un zila saule, atšķirības nav tik krasas. Ļoti daudzi ir aizbraukuši projām, bet tautu staigāšana jau nav nekas jauns. Ir nacionālās un patriotisma jūtas, tomēr tava dzīve ir tava dzīve, un tev ir jādomā, kā neizdegt, kā nodrošināt sevi un ģimeni.
Gribu tomēr rosināt saskatīt arī kaut ko pozitīvu savā dzīvē, savā ģimenē. Valsts ir tautas karma, un šis laiks – mācību stunda, lai mēs iemācītos kaut ko saprast. Vienam jāiemācās taupība, citam – vairāk atpūsties un dzīvi uztvert filozofiskāk, un ir arī tādi, kuriem jāiemācās uzdrošināties, riskēt, piemēram, meklēt laimi citur, ja šeit ir pārāk grūti un smagi. Cilvēki, kuri gaida visu no valsts, ir slinki, negrib ne domāt, ne darīt. Viņuprāt, valdībai jābūt kā Ziemassvētku vecītim, kas dod pusdienas, apkuri un citas dāvanas par velti. Valdībai nekas nebūtu jādod, bet vienkārši jārada normālas iespējas darboties, normāla nodokļu sistēma un likumdošana, kas ikvienu motivē strādāt un attīstīt valsti. Liela loma ir arī tam, kā ģimenēs audzina bērnus. Šodien bērni bieži dzimst vecākiem, kas nav tam gatavi, nav nobrieduši, tāpēc mums ir tik daudz dzīvē apmaldījušos cilvēku, kuri nesaprot, kas apkārt notiek, nav spējīgi neko virzīt un darīt, strādā neproduktīvi, mājās ir problēmas. Kas nu tie par valsts veidotājiem un patriotiem...
Daudziem jāmācās sabalansēt savus ienākumus. Arī mazu naudas plūsmu jāmāk kontrolēt un vadīt. Ja nepratīsi dzīvot ar 300 latiem mēnesī, tad nekas nebūs savādāk, ja tev iedos, teiksim, trīsdesmit tūkstošus. Dzīvot – tas nozīmē būt visā iekšā, tātad arī savos naudas jautājumos. Ja tu savu naudas plūsmu nevadi, to sāk vadīt kāds cits. Arī neliela alga ir naudas plūsma, ko jāiemācās vadīt, tērēt racionāli un kaut nedaudz arī iekrāt.
Ja pārņem kārdinājums ļauties impulsīviem pirkumiem, apstājies, izskaiti līdz desmit, lēnām ļoti dziļi ieelpo un izelpo, tad pavaicā sev – vai tiešām man šīs lietas ir vajadzīgas? Tas, kurš seko naudas plūsmām, laikus pamana zīmes, kas vēsta par problēmu tuvošanos, viņš netur visus līdzekļus vienā bankā, katru mēnesi atliek zināmu naudas summu un atrod iespēju ziedot arī reliģiskām organizācijām vai labdarībai – tas nes dzīvei svētību.