Gada nogalē – 25., 26. un 27. decembrī – Lielajā ģildē vienkop varēs redzēt un dzirdēt 19 Ziemassvētku vecīšus, kuri muzikāli izklaidējošā koncertā "Vecīši nāk" dziedās roķīgas un popsīgas, ātras un lēnas šiem svētkiem raksturīgas dziesmas.
Lai noskaidrotu, vai baltbārdainais vīrs mēdz stāvēt arī pie plīts vai to viņa vietā dara rūķi, uz sarunu aicinu vienu no Ziemassvētku vecīšiem, kurš ļoti līdzinās Latvijas Nacionālās operas (LNO) solistam Naurim Puntulim.
"Rūķus var aizsūtīt pēc pelēkajiem zirņiem un speķīša, bet pie plīts Ziemassvētku vecītis stāv pats. Jo viņš taču visu zina un prot vislabāk, grib uzņemties vadību," nosmej tenors un piemetina, ka viņš vizuāli visvairāk līdzināšoties Ziemassvētku vecītim, jo viņam būšot visgarākā bārda un vislielākais vēders.
Bet šobrīd, adventes laikā, Nauris Puntulis intensīvi piedalās Jāņa Lūsēna Putnu operas atjaunojuma mēģinājumos (decembra nogalē būs izrādes), kur viņam ir daktera Dūlitla loma. "Mūs pamatīgi trenkā – ir ne tikai jādzied, bet arī jālec un jāskrien, tāpēc, beidzoties mēģinājumam, apetīte ir liela."
Ēd gaļu, lai ir spēks
Lai atgūtu mēģinājumā patērēto enerģiju, esot kārtīgi jāpaēd. "Es neesmu fainšmekers, ēdu diezgan racionāli. Ārpus mājām ieturos reti, jo uzskatu, ka sabiedriskajās ēstuvēs ir neadekvāti augstas cenas. Lai es justos paēdis, man vajag kārtīgu porciju, bet tāda izmaksā dārgi. Tāpēc par tiem trim, četriem vai pieciem latiem, ko būtu iztērējis ēstuvē, es nopērku cūkas vai vistas fileju, vai arī aitas gaļu, ko esmu ļoti iecienījis, un mājās uzcepu, izsautēju vai izvāru zupu. Pagatavoju tieši tā, kā man garšo," stāsta LNO solists un piebilst, ka ar sievu gatavojot pārmaiņus – kuram vairāk laika. "Labprāt baudītu arī steiku, bet Latvijā nav pietiekami kvalitatīvas liellopa gaļas, no kā to pagatavot. To sapratu pēc tam, kad steiku vairākas reizes biju ēdis Amerikā, kur koncertēju kopā ar pārējiem tenoriem. Vislabākais šķita Nebraskas štatā – steiks izkusa mutē."
Glābj ķīniešu virtuve
Atceroties četru tenoru koncerttūres Amerikā, Nauris Puntulis atzīst, ka viņus no badošanās esot paglābušas ķīniešu ēstuves. "Lai ēstu restorānos, vajag citu rocību un vairāk laika, bet amerikāņu fast food ēstuves ir vienkārši traģēdija, tāpēc bijām priecīgi, ka atradām ķīniešu bufetes, kur klāj... zviedru galdu. Samaksā 10 dolārus un ēd, ko gribi un cik gribi. Tur varēja baudīt ne tikai ķīniešu tradicionāli pagatavoto cūkas un vistas gaļu saldskābā mērcē, bet arī saēsties garneles, gliemežus, suši un – iedomājieties! – svaigas austeres. Vispār šis man ir bijis garneļu gads, jo tās varēju baudīt gan tad, kad ar LNO biju viesizrādēs Honkongā, gan pēc tam – privāti ceļojot pa Taizemi. Man garšo arī vēžveidīgie un mīdijas."
Tiklīdz Nauris Puntulis ierunājas par zivju ēdieniem, izmantoju iespēju un pavaicāju, vai viņš, būdams kaislīgs makšķernieks, savā ēdienkartē bieži iekļauj spuraines. "Varbūt tas izklausīsies ķecerīgi, bet zivis man... negaršo, izņemot kūpinātu zuti, kas ir mans favorīts. Ēdu arī lašveidīgos mazsālītā veidā, bet specializējies esmu uz zandartu ķeršanu, kurus gatavoju pavisam vienkārši – apbārstu ar sāli un no abām pusēm apcepu uz pannas."
Putra turas visu dienu
Operdziedātājs esot sevi pieradinājis no rītiem ēst auzu pārslu biezputru, kura esot lielisks enerģijas avots un ilgi ļaujot justies paēdušam. "Putra kopā ar krūzi zaļās tējas ir sātīgas brokastis. Dažkārt vēl apēdu šķēli maizes ar kādu kūpinājumu un izdzeru tasīti espresso kafijas."
Mirkli padomājis, Nauris Puntulis atzīst, ka viņš mierīgi varētu ilgstoši pārtikt no ceptiem kartupeļiem un krējuma. "Tas ir mans mīļākais ēdiens, kas neapniks nekad mūžā. Lai būtu lielāka sāta sajūta, kartupeļiem pievienoju uz pannas sačurkstinātu lauku speķīti," stāsta LNO solists un turpina, sakot, ka šā iemesla dēļ ekonomiskā krīze viņu nebaidot.
Visu rakstu lasiet 5. decembra izdevumā Māja.