Radio žurnāliste Ilona Jahimoviča par savu kolekciju jokojot saka – sadzīves atavisms. Katrā jokā ir daļa patiesības, jo antīkos spogulīšus, kas bija katras dāmas aksesuārs un ikdienas lietošanas priekšmets, ar laiku nomainīja pūdernīcas.
Taču Ilonai iepatikušies seni spogulīši, bet, lai kolekcija būtu pilnīga, viņa meklē atklātnes, litogrāfijas un porcelāna figūriņas. Protams, arī tur neiztrūkstoši redzams spogulītis.
Ilonas kolekcija veidojusies daudzu gadu laikā, viņa azartiski nedzenas pakaļ kuram katram antīkajam nieciņam. Viņai nav svarīgi, no kāda materiāla spogulītis gatavots, jo ne vienmēr dārgmetāls nosaka vērtību. «Visu jau nevar kolekcionēt,» viņa teic. Kolekcionāre atzīst, ka viņas kolekcijā ir izņēmumi, bet tiem ir savs, īpašs stāsts. Viens no tādiem saistās arī vīra dāvāto ampīra spoguli. Un jūgendstila spoguli, kur skaistā lokā izvijusies dzērve iegulst plaukstā kā spoguļa rokturis. No tāda atteikties Ilona nav spējusi.
«Kad sāka ražot pūdernīcas, spogulīšus izmeta, bet man gribas parādīt, ka sadzīves lietas arī var krāšņot dzīvi,» stāsta Ilona. Tomēr viņai patīk iztēloties, kāds, modernā vārdā sakot, CV varētu būt bijis katram kolekcijas priekšmetam. Kā šie spogulīši kopā ar dāmu devušies uz teātri, braukuši ceļojumos, kā kungi tos izvēlējās un dāvināja savām sirdsdāmām... «Es par maģiju nedomāju. Ticējumus zinu, bet nedomāju par tiem. Es tajos neskatos, man tie ir tikai kolekcijai. Jā, kāda gudra, zinoša dāma ieteica ielikt nopirktu spogulīti saldētavā uz desmit dienām. Tā arī daru,» noteic kolekcionāre. Viņa priecājas par spoguļa estētiku un pragmatisko pielietojumu. Piemēram, par seno meistaru prasmi, jo pat nelielā stikla virsmā ir saskatāma visa seja un vaibsti netiek izkropļoti. Ilonai sagādā prieku ziņa, ka tālās zemēs ražoti spoguļi esot apgleznoti Rīgā.
Lielākā viņas kolekcijas daļa ir atvesta vai iegādāta Eiropas valstīs. Pērk pati, nu jau vīrs ir ievilkts šajā hobijā, pērk un dāvina arī draugi. Meita izlēmusi kolekcionēt nelielas klavieru figūriņas. «Kad ceļojam, ejam uz uteni. Man patīk senas lietas. Vienreiz mamma uzdāvināja spoguli, to, ar matu cirtu un herbāriju aiz stikliņa. Varētu teikt, ka spogulis nejauši pie manis nonāca. Pēc tam iegāju antikvariātā, nopirku, vēlāk man uzdāvināja, un tā sākās,» stāsta kolekcionāre.
Aizraušanās turpinās jau 20 gadus, ar laiku Ilona saprata, ka kolekciju nepieciešams veidot, nevis tikai pirkt un pirkt. Tagad spoguļu tēma apskatāma arī porcelāna figūriņās, aptuveni 20 litogrāfijās un akvareļa zīmējumos, apmēram 120 pastkartēs, bet spoguļu ir vairāk nekā 100.
«Es nezinu, vai vēl kāds kolekcionē spogulīšus. Februārī gatavoju izstādi Bauskā, jāpagūst uztaisīt katalogu. Ja kādam ir nevajadzīgs spogulītis, droši var man piedāvāt,» viņa nosmej. Ilonas spoguļi bijuši arī izstādē Kuldīgas novada muzejā.
«Spogulis atgādina, ka sievietei vienmēr jāieskatās spogulī. Kad sieviete raugās spogulī, viņa ir ar sevi un domā tikai par sevi. Un mums to vajag!» ir pārliecināta Ilona Jahimoviča.
Starp citu, kāds Japānas uzņēmums pirms vairākiem gadiem dizaina izstādē rādīja spoguļus telepātus, kuri ne tikai atspoguļoja cilvēka ārieni, bet angļu valodā aprakstīja spogulī redzamās personas domas un jūtas. Bīstams izgudrojums, tāds sarunbiedrs laikam beidzot skaļi spēs atbildēt uz jautājumu – «saki man tā, kura ir visskaistākā?».