\\Māja
VESELĪBA: Tik ļoti vajadzīgā paliatīvā aprūpe
 
UZDEVUMS – ATVIEGLOT CIEŠANAS. «Visdramatiskākās ir sāpes,» atzīst Dr. Vilnis Sosārs, onkologs ķīmijterapeits, algologs, RAKUS stacionāra Latvijas Onkoloģijas centrs Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs. Nonākot palātā, reizēm pacientam nevar pat piedurties un tikai tad, kad veikta atsāpināšana, iespējams rīkoties tālāk ©Kaspars Krafts, F64 Photo Agency

2.lapa

Daudz jāpaspēj

Uzzinot, ka paliatīvās aprūpes nodaļā pacients var uzturēties tikai septiņas dienas, daudzi pauž skepsi - vai tik īsā laikā vispār var ko paspēt viņa labā izdarīt? «Jāpaspēj,» saka V. Sosārs. «Turklāt septiņas dienas nav akmenī iecirstas. Kādreiz ir vajadzīgs nedaudz vairāk, piemēram, lai pabeigtu antibiotiku vai kādu citu kursu, vai arī, ja stāvoklis ir ļoti labils. Ir gadījumi, kad slimnieku izraksta ātrāk, atkarībā no tā, kāda ir slimība. Mūsu nodaļā ir pacienti, kuri te periodiski atgriežas 10 vai 15 gadu, lai saņemtu palīdzību, un turpina dzīvot mājās.

Ielaistos gadījumos pacientam ar audzēju vidēji ir 11 dažādu fizisku un psiholoģisku simptomu, bet pavisam to var būt pat līdz 30. Vispirms ir diagnostika: kas tas ir, kāpēc tā ir noticis, un tālāk seko pasākumi, lai to varētu novērst. Šis ir komandas darbs, bez mūsu nodaļas ārstiem un māsām jābūt pieejamam neirologam, ķirurgam, staru terapeitam, ķīmijterapeitam, vajadzības gadījumā vēl citiem speciālistiem, un, kā jau minēju, līdztekus tiek risinātas arī sociālas, psiholoģiskas, eksistenciālas vai garīgas problēmas.

Visdramatiskākās ir sāpes. Dabā stiprākās ir onkoloģiskās un dzemdību sāpes. Nonākot palātā, citreiz pacientam nevar ne piedurties, ne apmainīt drēbes, un tikai tad, kad veikta atsāpināšana, var runāt par to, ko darīsim tālāk. Pēdējā laikā situācija šajā jomā ir jūtami uzlabojusies, ir pieejami algologi - sāpju ārstēšanas speciālisti, nu jau algoloģijas nozarei Latvijā būs vairāk nekā 13 gadu.

Būtiska sadaļa paliatīvajā aprūpē ir saskarsmes psiholoģija, kas balstīta uz zināšanām, jo nākas runāt ar pacientiem par smagiem jautājumiem. Ja cilvēks ir piedzimis, viņam kaut kad arī būs jāaiziet, un, manuprāt, viņam ir šad tad jāpadomā, kas notiks, ja būs slims, būs vecs vai piemeklēs fatāli noritoša slimība. Akūti mirst tikai desmit procentu cilvēku, ieskaitot pēkšņus nelaimes gadījumus. 90 procentiem aiziešanas ceļš ir smags. Lai par to runātu pat ar veselu cilvēku, ir jābūt īpašai izglītībai, nevar tā uzreiz - blaukš! - pajautāt: nu, ko tu domā, kā būs, kad paliksi uz gultas, teiksim, tevi pēkšņi ķers trieka? Ja nav apgūtas attiecīgas saskarsmes iemaņas, par to vispār nevajadzētu runāt, tas izskatās pēc barbarisma, ko nevar normāli pieņemt. Ir jāzina, kā šos jautājumus pasniegt un kādas reālas iespējas var apspriest.»

 
Turpinājumu lasi nākošajā lapā