3.lapa
Sapnis. Reālais un nereālais
Arta neslēpj arī savas ieceres - viena esot reāla, bet otra - nereāla. «Reālā iecere ir aptvert visus bērnus gan bērnunamos, gan maznodrošinātajās ģimenēs Latvijā, kuriem dzimšanas diena nav krāsaina. Diemžēl nereālais sapnis esot aizslēgt fondu, jo nebūs bērnu, kam ir jādzīvo bērnunamā vai kurus vecāki nevar iepriecināt dzimšanas dienā. Tāpēc jau tas ir nereāls, ka mēs neviens nezinām, kā to var panākt, lai nebūtu bērnunamu, lai katram bērnam būtu vieta ģimenē pie bioloģiskajiem vecākiem vai kādā citā, kur viņš tiktu aprūpēts un apčubināts.»
Cilvēki rakstot un sakot Artai - paldies. Arta ir pieticīga, teic, ka tas jau neesot pašas nopelns, viņa tikai organizējot. Ar savu tagadējo dzīves modeli Arta ir apmierināta, jo, būdama uzņēmīga sieviete, paspēj paveikt, ko plāno. «Gribu atvēlēt pietiekami daudz uzmanības arī saviem bērniem, jo viņi aug vienu reizi. Otrreiz nebūs dota iespēja darīt to, ja kaut ko nepagūšu. Vakaros mēs kopīgi pildām mājas darbus, vēlos visam audzināšanas procesam pati iziet cauri. Kas notiks, kad viņi izaugs? To es nezinu. Un ja piepildīsies nereālais sapnis, ka fonds jāaizver?» prāto Arta.
Skaista ar darbiem
Artas bērni pieņem kā pašsaprotamu to, ko mamma dara, - palīdz citiem bērniem. Arī Artas vīrs ir aktīvi iesaistījies labdarībā. «Ar savējiem esmu devusies uz bērnunamiem, viņi zina, ko tas nozīmē. Bērni ir spēlējušies un sarunājušies ar bērnunamu audzēkņiem. Mēs kopīgi braucām uz Koknesi, kur bija Bērnu aizsardzības dienai, ko atzīmē 1. jūnijā, veltīts pasākums. Viņi apzinās, ka viena daļa bērnu dzīvo mājās, bet citi - bērnunamos, kur nav mammas, bet ir audzinātājas. Protams, sākumā skaidroju un stāstīju, ko es daru. Viņi tam sekojuši līdzi no pirmsākumiem, jo daudz laika esmu mājās kopā ar bērniem. Pirmo dāvanu uz bērnunamu es aizsūtīju pati un ik pa laikam to daru, jo - kā tad es parādīšu piemēru citiem. Mana ģimene un vecāki atbalsta to, ko es daru, un tas arī ļauj man ticēt, ka spēju paveikt vēl vairāk.» Arta atzīst, ka fonda vadīšana un darbošanās tajā esot daļa no dzīves, kas aizņem daudz laika neatkarīgi no tā, cik rāda pulkstenis. Tas sniedzot gandarījumu un apziņu, kā Arta saka - «esmu skaista ar saviem darbiem».