\\Māja
Svētības nesējs zalktis
 
©Scanpix

Senie balti zalkti uzskatījuši par svētības nesēju, kā arī saules sargātāju. Vēl vairāk – pats būdams vieds, viņš sargājis arī lielo dārgumu papardes ziedu, ko atvēlējis iegūt tikai sirdsšķīstiem un drosmīgiem ļaudīm.

Ja kāds šādu zalkša dāvanu dabūjis, viņš ieguvis neparastas spējas un apjautis pasaules lielākos noslēpumus. Un, kā zināms, papardes zieds uzziedot Jāņu naktī...

Čūskas un zalkši

Protams, arī zalktis ir čūska, taču baltu tautu mitoloģijā viņš tiek nodalīts atsevišķi, vērtēts citādi. Čūska uzskatīta par ļaunu kustoni, velna radību. Par čūskām mēdzot pārvērsties arī raganas. Ja čūsku nositot, tad septiņi grēki tiekot piedoti (šis ticējums gan radies jau kristīgās pasaules ietekmē).

Zalktis attēlots kā ļaunās čūskas pretstats. Zalkti nav bijis ļauts nogalināt, jo viņš gādājot par svētību lopiem un visai mājai un mājiniekiem kopumā. Domājams, ka zalktis šādu labvēlību izpelnījies, jo ir augumā iespaidīgs (tā ir garākā Latvijas čūska), turklāt nav nedz indīgs (kā odze) vai agresīvs (kā trešā mūszemē sastopamā čūska – gludenā čūska). Zalktis esot starpnieks starp šosauli un tosauli, zalkša izskatā reizēm pati Māra esot nākusi ļaudis apraudzīt.

Visizplatītākais ir ticējums, ka zalkši labiem saimniekiem nesot pienu, ko noslaukuši citu saimnieku govīm. Tā nu gan nav taisnība! Piens zalkti varētu interesēt tikai kā mitrums, bet tas, ko par zalkša nesto pienu mēdz dēvēt, patiesībā ir sekrēts, ko šis rāpulis izdala, lai aizsargātos.

Ko zalktis meklē kūtī? Tur ir patīkami silti, turklāt mitrs gaiss. Kāpēc lai čūskulis šādus komfortablus apstākļus neizmantotu? Gluži tāpat kā kādu pagrabiņu ļoti karstās vasaras dienās...

Ūdeņu mīļotājs

Zalkši sastopami galvenokārt upju un ezeru tuvumā. Un, ja kādreiz redzama čūska, kas, galvu izslējusi, peld pa ūdeni, tas, visticamāk, ir zalktis (citas mūsu čūskas no laba prāta ūdenī nelien). Peldēšanas iemaņas dzeltenausim noder, barību meklējot. Zalkšu galvenā ēdmaņa ir vardes, vasaras sākumā arī kurkuļi. Un šāds ēdiens, protams, meklējams pie ūdeņiem un tajos.

Zalktis medījumu satver un pēc tam aprij dzīvu. Atkarībā no medījuma izmēra rīšanas process notiek no dažām minūtēm līdz pat vairākām stundām. Ja aprīts pamatīgs kumoss, tad, protams, vairākas dienas kārtīgi jāatpūšas, līdz pusdienas sagremotas. Tad zalktis var izlīst piesaulītē pasildīties. Kā zināms, aukstasiņu dzīvnieku ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās vides temperatūras, bet, jo tā augstāka, jo ašāk norit gremošana un vielmaiņa. Taču arī pārlieku liels karstums čūskām var kaitēt.

Nedzīvu ēdienu čūskas nebrūķē, un šā iemesla dēļ nevajadzētu mēģināt zalkti turēt kā mājas mīluli kādā akvaterārijā. Ja šāds rāpulis iemitinājies kūtī vai pagrabā, prieku var gūt un savu interesi apmierināt, viņu regulāri apciemojot. Runā, ka zalkši ātri vien pierodot pie cilvēkiem un ļaujoties ņemšanai rokās (tikai nevajag zalkti turēt pārāk cieši – izbīlī viņš mēģinās uzmācīgo mīļotāju aizbiedēt, no kloākas izšļācot smirdīgu šķidrumu!). Un, starp citu zalkši ir aizsargājami dzīvnieki, turklāt Latvijas faunas pārstāvjus turēt mājās bez īpašas atļaujas ir aizliegts.

Zalkšu kāzas

Vasaras viducī zalkši rīko kāzas, un tajās piedalās vairāki īpatņi. Parasti kādā saulainā vietiņā savācas vairāki pāri un, savijušies ciešā kamolā, nodarbojas ar dzimtas turpināšanas pasākumu. Apkārt parasti lodā tēviņi, kuriem pie dāmām tikt nav izdevies, taču viņi nebūt nedusmojas. Viņi mīlniekus sargā no briesmām. Briesmu tuvumu sajutuši, šie sargi brīdinoši iešņācas un izdala smirdšķidrumu. Tas ir kā signāls ar pārošanos aizņemtajiem tīkamo nodarbi beigt un glābties.

Kad olas apaugļotas, mātītes dēšanai uzmeklē kādu mitru vietu, kas labi glabā siltumu – grauzēja alu, lapu kaudzi, satrupējušu celmu, noder arī kūdras kaudze vai kāda cita jauka vieta. Jā, iespējams, arī govju kūtī vai zem tās grīdas. Kad olas sadētas, notiek lielais mazuļu gaidīšanas laiks – atšķirībā no odzēm un arī gludenajām čūskām, kam bērneļi no olas apvalka atbrīvojas tūdaļ pēc izdēšanas un aizšņāc savās gaitās, zalktēnam olā jāpagaida un jānobriest apmēram divus mēnešus.

Par to, vai zalkšu mammas mazuļus perē, domas dalās. Vieni pētnieki apgalvo, ka mamma patiešām saritinājusies guļ uz olu kaudzītes, citi saka, ka mammīte no ligzdas aizkopjas, tiklīdz izdēta pēdējā ola.

Zalktēni parasti izšķiļas, kad jau iestājies rudens, un ilgi papriecāties par jauno pasauli viņiem nesanāk, jo, gaisa temperatūrai pazeminoties, jāsameklē piemērota vieta ziemošanai. Ziemas migā var atrasties vairāki zalkši vienlaikus, bet gadoties arī, ka zalkšu mājiņā iemitinās arī pa odzei. Šādas piemērotas vietas var būt dziļas alas, omulīgas nišas zem koku saknēm vai ēku pamatiem. Ziemošana aizsākas jau septembra beigās vai oktobrī un ilgst līdz pat aprīlim, kad saulīte pasauli atkal gana sasildījusi.

Uzziņai

Parastais zalktis

Saukts arī par zalti, misiņausi; latīņu val. – Natrix natrix

Sastopams visā Eiropā, izņemot Skandināvijas ziemeļus, un daļā Āzijas - līdz pat Baikālam

Ķermeņa garums var sasniegt 1,5 m, taču retums jau ir ap 1 m garš zalktis

Galva ovāla, redzokļi apaļi

Krāsa: mugurpuse pelēka vai zilgani melna, vēderpuse un rīkle balta, plankumaina; galvas katrā pusē pie pakauša pusmēness veida plankums dzeltenīgi oranžā līdz pat baltā krāsā

Ādas virskārtu maina 3–4 reizes gadā

Uzturas mitrās vietās, daudz laika pavada pie ūdens, labi peld

Pārtiek galvenokārt no vardēm, zivīm, kurkuļiem, retāk ēd sīkus zīdītājdzīvniekus, putnus un lielākus bezmugurkaulniekus

Aktīvs galvenokārt dienā

No ziemas miega parasti mostas aprīlī, ziemot dodas oktobrī/novembrī

Dzimumgatavību sasniedz 3.–4. dzīves gadā; pārojas aprīļa beigās/maija sākumā; olas (6–35) dēj jūlija beigās/augusta sākumā; pēc vidēji 2 mēnešiem izšķiļas 110–135 mm gadi mazuļi

Dzīves ilgums: visbiežāk –10 gadu, taču zalktis var nodzīvot arī līdz 25 gadiem