Tiesās Moldovas pilsoni, kura Ķengaragā uz ielas atstāja tikko dzimušu bērnu
2026. gada 23. martā Rīgas Austrumu prokuratūras prokurors vienošanās procesa kārtībā nosūtīja Rīgas pilsētas tiesai krimināllietu pret kādu Moldovas Republikas pilsoni par sava jaundzimušā atstāšanu uz ielas Rīgā, Ķengaragā bezpalīdzības stāvoklī, apdraudot viņa veselību un dzīvību.
2025. gada 19. augustā ap pulksten 2.49 mājas apstākļos vannas istabā sieviete dzemdēja bērnu un neziņoja par to Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam. Pēc tam ap pulksten 3.40 sieviete ietinusi zīdaini segā un iznesusi no dzīvokļa, atstājot viņu uz celiņa starp privātmājām Rīgā, Festivāla ielā. Savukārt ap plkst. 6.20 kāds mājas iedzīvotājs iznāca ārā, kur ieraudzīja un izdzirdēja uz zemes esošu segā ievīstītu jaundzimušo raudam. Iedzīvotājs ienesta jaundzimušo istabā siltumā, pēc kā izsauca Neatliekamo medicīnisko palīdzību un Valsts policiju.
Pieņemot lēmumu par personas saukšanu pie kriminālatbildības, prokurors noziedzīgo nodarījumu kvalificēja pēc Krimināllikuma 141. panta otrās daļas - par tādas personas apzinātu atstāšanu bez palīdzības, kura atrodas dzīvībai un veselībai bīstamā stāvoklī, un kurai nav iespējas saglabāt sevi mazgadības un nevarības dēļ, ja vainīgajam bijusi iespēja sniegt cietušajam palīdzību un bijis pienākums rūpēties par viņu un vainīgais pats viņu nostādījis dzīvībai bīstamā stāvoklī. Tiesību teorijā un praksē jaundzimušā atstāšana bez palīdzības var izpausties gan kā Krimināllikuma 141. panta otrajā daļā paredzētais noziegums, gan kā slepkavība vai tās mēģinājums. Galvenais norobežošanas kritērijs meklējams šo noziegumu subjektīvajā pusē - vainīgās personas attieksmē pret nodarījumu, proti, kādu rezultātu vainīgais vēlējies sasniegt, pieļaujot noziedzīgo rīcību pret jaundzimušo.
Konkrētajā nodarījumā prokurors konstatēja, ka bērna mātes nodoms nebija bērnu nogalināt. Par šāda nodoma neesamību liecināja ne tikai bērna mātes subjektīvi paustā attieksme pret nodarījumu kopumā, bet arī nozieguma objektīvās puses, proti, rīcības izpausmes veidi. Pirmkārt, bērns tika ievīstīts segā, kas liecina par bērna mātes vēlmi iespējami ilgāk saglabāt atbilstošu bērna ķermeņa temperatūru. Otrkārt, bērns tika atstāts uz ielas pie privātmājas žoga, kas liecina par bērna mātes nodomu atstāt bērnu vietā un apstākļos, kur to iespējami īsākā laika posmā varētu atrast garāmgājēji vai tuvumā esošo māju iedzīvotāji, kā tas arī notika konkrētajā gadījumā.
Neskatoties uz minētajiem apstākļiem jaundzimušais tika nostādīts dzīvībai un veselībai bīstamā stāvoklī, bērnam nebija iespējas pašam sevi saglabāt savas mazgadības un nevarības dēļ. Savukārt atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma normām bērna mātei bija pienākums rūpēties par jaundzimušo, taču tā vietā viņa izvēlējās to atstāt bez palīdzības uz ielas, tādējādi nostādot bērnu dzīvībai bīstamā stāvoklī.
Izvērtējot izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumu, raksturu, kaitīgumu, apsūdzētās personību, kā arī to, ka apsūdzētā pilnībā atzina savu vainu un izmantoja Kriminālprocesa likumā paredzētās tiesības uz sadarbību, kas izpaudās vienkāršāka procesa veida izvēlē, prokurors ar apsūdzēto noslēdza vienošanos par vainas atzīšanu un sodu, ko pēc tam ir jāapstiprina tiesai. Saskaņā ar noslēgto vienošanos prokurors lūdz tiesai apsūdzētajai piespriest brīvības atņemšana uz pieciem mēnešiem un 15 dienām. Prokurora ieskatā izvēlētais sods brīvības atņemšanas veidā uzskatāms par samērīgu un atbilstošu, kas ne tikai soda apsūdzēto, bet arī var atturēt citas personas no šāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanas.
Prokuratūra norāda, ka neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr viņas vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.
