Ik dienu pa Eiropas, Krievijas un bijušās NVS valstu ceļiem kursē simtiem tūkstošu smagā transporta vienību, kuras pārvadā ļoti plašu sortimentu kravu, sākot no izejvielām ražošanas uzņēmumiem, līdz piegādēm mazumtirdzniecības tīklos. Starp tām ir arī 100 smagās automašīnas no Ādažos dislocētās loģistikas un pārvadājumu kompānijas Portmanns un Ko, kura specializējusies šķidro jeb lejamkravu pārvadāšanā.
Līdz ar izmaiņām ražošanas sektorā lejamkravu pārvadājumi ar autotransportu Latvijā samazinās. Uzņēmuma valdes loceklis Aleksandrs Pociluiko skaidro: «Latvijā ir maz uzņēmumu, kas ir gatavi eksportēt vai iepirkt produkciju tādos apjomos, lai preci piegādātu autocisternas. Lielākā daļa klientu iepērk produkciju 200 litru mucās. Tāpēc lielākais darbības apjoms saistīts ar citām valstīm.» Ņemot vērā šos aspektus, lielākais uzņēmuma darbības apjoms saistās ar vecās Eiropas valstīm, Krieviju un bijušajām NVS valstīm.
Lejamkravu pārvadājumu segmenta šoferiem jāzina krietni vairāk par tiem, kuru prece nevar sabojāties vai radīt bīstamību cilvēkiem un videi. Katrs šoferis ir īpaši apmācīts gan par pārtikas, gan bīstamo kravu pārvadājumu niansēm, bet dažkārt ar saņemto sertifikātu ir par maz - produkta ražotājs veic speciālu pamācību par produkta pārvadāšanu un izsniedz attiecīgu sertifikātu konkrētam šoferim, kas apliecina, ka šoferis ir zinošs konkrētā produkta pārvadāšanas prasībās.
Tikpat svarīga kā šoferu zināšanas ir transporta piemērotība, tostarp cisternas katrai kravu grupai. Katru reizi pēc kravas noliešanas cisterna tiek mazgāta sertificētā mazgātavā, un, tikai uzrādot apliecinājumu, ka cisterna ir tīra, tajā tiek iepildīta jauna krava. Uzņēmuma vadītājs vēsta, ka Eiropā mazgātavu pieejamība ir laba. Arī Ādažos ir uzbūvēta sertificēta cisternu mazgātava. Tās kompleksā ietilpst arī notekūdeņu priekšattīrīšanas stacija - vispirms notekūdeņi tiek attīrīti slēgta cikla attīrīšanas iekārtās un tikai tad tiek nodoti kopējās attīrīšanas iekārtās.
Saprotams, ka katrā valstī ir savi autotransporta pārvadājumu uzņēmumi, taču pēdējos gados šajā nišā arvien aktīvāk darbojas jaunās ES valstis - Lietuva, Igaunija, Latvija, Polija. Redzot, ka šo valstu uzņēmēji spēj piedāvāt ātrus, precīzus un kvalitatīvus pakalpojumus par salīdzinoši zemāku cenu, vecās Eiropas valstis, aizstāvot savu uzņēmēju intereses, iesniegušas Eiroparlamentam priekšlikumus, kas būtiski sarežģītu šo valstu uzņēmēju darbu Eiropas valstīs. Likumprojekts paredz, ka ik pa četrām nedēļām mašīnai un šoferim ir jāatgriežas pieraksta valstī. Pociluiko uzsver: «Uz Latviju kravu ir maz - tas nozīmē, ka būsim spiesti ņemt jebkādu kravu par jebkādu cenu, lai tikai nebūtu jābrauc uz Latviju tukšā. Ieplānots, ka ik pēc divām nedēļām paredzētā 45 stundu atpūta šoferim jāpavada viesnīcā. Kā to izdarīt, nav saprotams, jo šoferis ir atbildīgs par saņemto kravu - tās drošai novietošanai un šofera atpūtai Eiropā infrastruktūras praktiski nav.
Tāpat jaunie noteikumi paredz, ka vienas valsts ietvaros drīkst veikt ne vairāk kā divus reisus, jo nākamie jau skaitīsies kabotāžas pārvadājumi. Savukārt Vācija nākusi ar priekšlikumu ne tikai obligāti maksāt minimālo algu - 9,19 eiro stundā pirms nodokļa nomaksas, kas spēkā ir šobrīd (no 2020. gada 1. janvāra būs 9,35 eiro stundā), bet aplikt šo algu arī ar Vācijas darbaspēka nodokli. Jaunajā likumprojektā ir iestrādātas prasības, kas ir pretrunā ar vienotās ES pamatvērtībām - brīvu darbaspēka un preču apriti un biznesu bez robežām. Ceru, ka veselais saprāts ņems virsroku un jaunajā likumā nebūs klaju tiesību pārkāpumu un attieksme pret visu valstu uzņēmējiem būs vienlīdzīga.
