PIEREDZE: Lai katra nodzīvotā diena ir laba. Grūtsirdībā nekavējas – piepilda dzīvi ar notikumiem

Cik jums ir gadu? Gulbenietis, pensionētais vēstures un fizkultūras skolotājs Jāzeps Odumiņš atbildēt uz šo jautājumu nevairās, taču ikviens vaicātājs brīnās, izdzirdot – šim kungam rudenī paliks 84 gadi. Jāzepu Gulbenē pazīst visi. Daudziem liekas, ka Jāzeps nenoveco. Kur viņš smeļ savu jaunības eliksīru?

Jāzeps saka, pirmkārt, Odumiņi ir ilgdzīvotāji. Brālis Jānis Odumiņš Balvos jau nosvinējis 90. dzimšanas dienu. Tātad latgaliešu gēniem ir nozīme! Odumiņi ir cēlušies no latviešu strēlnieka Kazimira Odumiņa dzimtas Bērzpilī. Otrkārt, kā uzsver Jāzeps, viņš ir iemācījies neskumt, atskatoties vakardienā, kaut, protams, brīžiem fiziski iesāpas sirds, kavējoties atmiņās par gadiem un cilvēkiem, kurus vairs neatgriezt.

«Kāda vienaudze nesen man teica: «Jāzep, es mājās sēžu pie loga, skatos un skumstu par to, kā aiziet laiks.» Es sev neļauju kavēties grūtsirdībā. Tas neko nedod, tikai padara slimu. Mana dzīves devīze šodien ir tāda pati kā jaunībā - cīnīties, meklēt, atrast un nepadoties. Jo vispusīgāka ir bijusi visa cilvēka dzīve, jo vairāk bijuši dažādi hobiji bērnībā, jaunībā, brieduma gados, jo lielākas garantijas gana interesantām vecumdienām. Senioram pats galvenais ir neapstāties, nesēdēt rokas klēpī salikušam. Regulāra un saprātīga fiziskā slodze un sistemātiska prāta nodarbināšana neļauj no vecuma sabrukt ne ķermenim, ne garam,» saka Jāzeps. Tomēt arī viņam pavisam nesen bija tāds brīdis, kad bija jāapstājas, jāaizmirst par saviem hobijiem, lai būtu blakus mīļajai sievai Gaļinai viņas pēdējos dzīves mēnešos un rūpētos par viņu. Dzīvesbiedre, smagās slimības nomocīta, mūžībā aizgāja pagājušā gada 14. jūnija rītā. Jāzeps tajā brīdī turēja Gaļinas plaukstu savējā. Tā beidzās šā pāra kopdzīve 54 gadu garumā. Pēc tam sākās pats grūtākais laiks Jāzepa dzīvē, kad sirdī bija tāds tukšums un zaudējums, ka likās - dzīvei vairs nav garšas. Sapurināties ar savu klātbūtni palīdzēja meita Diāna, mazdēls Klāvs un ģimenes suns Lola. Tā piespieda Jāzepu turpināt dzīvi parastajā ritmā ar regulārām ikdienas pastaigām, sākot jau no pulksten sešiem rītā.

Taču vislielāko paldies dvēseles sāpju remdēšanā Jāzeps saka akordeonam. «Meita izvilka kaut kur aiz skapja mājās sen noglabāto savu bērnības instrumentu un nolika redzamā vietā, lai mani ieinteresētu. Paņēmu akordeonu rokās, sāku spēlēt. Pirmā dziesma bija sievas piemiņai Bij’ man vienas rozes dēļ. Tālāk spēlēju dziesmu pēc dziesmas. Katra man saistās ar kādu paša dzīves notikumu. Bija un joprojām ir sajūta, ka akordeons sarunājas ar mani. Pamazām interese par dzīvi sāka atgriezties,» stāsta Jāzeps. Tagad viņš pieraksta blociņā katru dziesmu, kuru ir atsaucis atmiņā un kaut reizi nospēlējis ar akordeonu. Pierakstīti ir jau vairāk nekā 400 dziesmu nosaukumi.

Jāzeps saka - viņš cenšas izplānot katru savu dienu tā, lai visu laiku būtu ar kaut ko nodarbināts. Jebkuru informāciju vai dzīves situāciju viņš cenšas uztvert racionāli un pragmatiski, neapgrūtinot sevi ar negatīvām emocijām. «Lēnprātība ir gudrība, kas nāk ar pieredzi, ar gadiem. Un tad katra nodzīvotā diena ir laba,» viņš secina. Kompetence un lādzīgums ir iezīmes, kuru dēļ Jāzeps ir labi ieredzēts radu, draugu, kaimiņu lokā un plašākā sabiedrībā. «Paldies kaimiņu puisim Artūram Rikveilim, kurš vienmēr, kad pats brauc zvejā, aicina arī mani braukt līdzi kompānijā. Pateicoties Artūram, šopavasar ar makšķeri noķēru savu skaistāko Gaujas lomu - vairāk nekā četrus kilogramus smagu līdaku. No upes to vilkām ārā divatā,» lepojas Jāzeps. Viņam ir makšķernieka pieredze mūža garumā. Jāzeps neliedz savus padomus visiem, kas to prasa, dalās arī savā inventārā, ja to lūdz paši mazākie kaimiņu bērni, kuri vēl tikai trenējas makšķerēšanā Gulbenē, Skolas ielas dzīvojamā masīva dīķī.

Joprojām Jāzeps ne tikai pats regulāri savam priekam spēlē dambreti un galda tenisu, bet arī organizē sacensības. 29. jūnijā viņš Gulbenē Nacionālo bruņoto spēku spartakiādes laikā bija galvenais tiesnesis galda tenisa sacensībās. Vietējo sporta veterānu Jāņa Anča un Gunāra Rubeņa rosināts, Jāzeps nopietni pievērsies soļošanai. Pats atzīst, ka tas ir viņa vecumam atbilstošs sporta veids. Jau vairākus gadus Jāzeps ir Gulbenes novada veterānu vieglatlētikas komandas sastāvā un pārstāv pašvaldību visās nozīmīgākajās sacensībās skrienot un soļojot. 2013. gadā viņš sasniedza Latvijas rekordu savā vecuma grupā 5 un 10 kilometru soļojumā. Jāzepam šovasar paredzēta dalība divās svarīgās sacensībās - 16. un 17. jūlijā Aizkrauklē Latvijas sporta veterānu 53. sporta spēlēs vieglatlētikā un 13. augustā Liepājā - Latvijas čempionātā vieglatlētikā. Uz sacensībām līdzi tētim brauks un startēs arī meita Diāna, kura arī ir sasniegusi seniores vecumu un tāpat aizrāvusies ar soļošanu. Dalība sacensībās abiem būs skaists, kopīgs piedzīvojums un lādiņš optimismam.

Jāzepa dienas režīms

5.30. Celšanās, ūdens procedūras, trīs kilometru soļojums kopā ar ģimenes suni Lolu, atkal ūdens procedūras un vieglas brokastis.

9.00. Trīsreiz nedēļā galda tenisa treniņi, pārējās dienās akordeona spēle, makšķernieka inventāra pilnveide, izmantojot savu roku darbu;

vasarā - darbs dārzā un mazo zivtiņu makšķerēšana parka dīķī (tās pieprasa maltītē ģimenes kaķis Intiņš); pēc tam atkal pastaiga ar suni, pusdienas.

13.00 Jaunākās preses lasīšana mājās vai bibliotēkā, krustvārdu mīklu minēšana, grāmatu lasīšana, dambretes kombināciju risināšana,

pēcpusdienas pastaiga ar suni.

18.30. Vakariņas kopā ar ģimeni, kopīga televīzijas pārraižu skatīšanās, vakara pastaiga ar suni.

21.00. Naktsmiers.