Lembergs: koalīciju glābj Dombrovska lēnīgums

© f64

Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Neatkarīgajai skaidro, ko patiesībā nozīmē valdošās koalīcijas propagandētais Latvijas veiksmes stāsts un ko nozīmē t. s. tiesiskuma koalīcijas proponētās reformas.

A. Lembergs pauž gatavību atbalstīt koalīcijas balsojumu par eiro ieviešanu, ja vien koalīcijas partiju vadītāji ar saviem personiskajiem naudas līdzekļiem garantēs, ka Latvijā pēc eiro ieviešanas dzīves līmenis nepasliktināsies.

– Politisko procesu vērotāji pamanīja, ka pērnā gada decembrī jūs bijāt pazudis no politiskās aprites. Kas bija noticis?

– Nekas nebija noticis. Decembra otrajā pusē cilvēki sāk orientēties uz Ziemassvētku sagaidīšanu. Tie, kuri šajā laikā daudz runā par politiku, tiem nav nekādu citu interešu. Manā dzīvē bez politikas ir arī citas interesantas lietas.

– Lai cik tas smieklīgi neizklausītos, bet privātās sarunās pat salīdzinoši kompetenti cilvēki uzdod jautājumu – vai jūs esat vai neesat Ventspils mērs?

– Jebkuras pašvaldības vadītāju ievēl deputāti, un viņu no amata var atbrīvot tikai paši deputāti. Ir tikai viens gadījums, kad notiek citādi – ja ministrs pašvaldības vadītāju atbrīvo no domes pienākumu pildīšanas un pēdējais to neapstrīd. Šāda situācija nav iestājusies. Lembergs joprojām ir Ventspils domes priekšsēdētājs, lai kā arī tas nepatiktu Zatlera partijai un citiem maniem politiskajiem konkurentiem. Vēl trakāk – es esmu politiķis, kurš vada partiju Latvijai un Ventspilij, un tā ir pie varas Ventspils pilsētas domē. Tādējādi es esmu vadošais šīs pilsētas politiķis, kurš nes pilnu politisku atbildību par visiem trūkumiem un nebūšanām, ko izdara vai ko neizdara Ventspils pilsētas pašvaldība.

Izvērsta milzīga kampaņa, ka Lembergs vairs nav Ventspils domes priekšsēdētājs. Sorosieši un Sprūdžs šos melus turpina izplatīt, jo ir ļoti satraukušies, ka es turpinu paust savu viedokli. Viņi diemžēl nav lasījuši Latvijas Satversmi, kurā ir garantētas tiesības uz brīvu viedokļa paušanu. Viņi nezina, ka paust viedokli nav pienākums.

– Mēģināsim prognozēt šo gadu. Atskaites punkti ir redzami – būs pašvaldību vēlēšanas, gada sākumā notiks SAB direktora un valsts kontroliera vēlēšanas. Ko varam gaidīt no šā gada?

– Mēs labi zinām, ka SAB vadītāju ieceļ Centrālā izlūkošanas pārvalde, līdzīgi kā kādreiz LPSR VDK šefu iecēla PSRS VDK. Tā kā par to nav jēgas muti dzesēt.

– Jūsuprāt, par šo amatu nebūs nekādas politiskas spēles vai intrigas?

– Beidziet, kādas spēles! Kad uz otro termiņu SAB direktora amatā gatavojās pārvēlēt angļu armijas ģenerāli, kurš godprātīgi kalpoja saimnieka interesēm, tad no Nacionālās drošības padomes šo kandidatūru it kā atbalstīja tikai divi locekļi. Cilvēki iegāja sēdes telpā, kur šo jautājumu skatīja, bet, kad no tās iznāca, izrādījās, ka visi Nacionālās drošības padomes locekļi atbalstījuši angļu ģenerāli. Uz sēdi viņi devās ar savām domām, no tās atgriezās ar svešām domām.

Ja runājam par Valsts kontroli, tad valdošā koalīcija – vispirms zatleristi, pēc tam Vienotība – savulaik deklarēja, ka amata kandidāti jāizvirza savlaikus, vismaz mēnesi iepriekš; viņiem jāsniedz savas darbības programma, tad šī programma jāapspriež pilsoniskai sabiedrībai, tad jāuzklausa pilsoniskās sabiedrības viedoklis, tad tas viss jāsalīdzina, jāvērtē atklāti, publiski un tā tālāk. Kur ir pilsoniskās sabiedrības diskusija, tikšanās ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, piemēram, Pašvaldību savienību, Darba devēju konfederāciju, Arodbiedrību savienību, Tirdzniecības un rūpniecības kameru? Nekā no tā nav! Viss notiek slepeni, pēdējā brīdī. Savulaik par Ingunas Sudrabas izvirzīšanu mēs zinājām agrāk. Tas nozīmē, ka arī šajā jomā ir nevis progress, bet gan regress. Tas tiek saukts par tiesiskumu. Paliek aizvien sliktāk.

Būtu tikai normāli, ja arī Centrālā izlūkošanas pārvalde paziņotu, ka tā izvēlējusies tādu un tādu kandidatūru, un nosūtītu to izvērtēšanai Pašvaldību savienībai, arodbiedrībām, respektīvi, pilsoniskajai sabiedrībai. Vara atbilstoši Satversmei taču pieder tautai.

– ...

– Kāpēc jūs smejaties? Es nesaprotu, kāpēc jūs smejaties? Padomju Savienībā bija tā dēvētā amatu nomenklatūra. Katram amatam bija savs pielaides līmenis. Ja noteiktam amatam jums nebija pielaides, tad jūsu karjera apstājās noteiktā līmenī. Rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs jūs varējāt būt, bet rajona pirmais sekretārs – ne. Kas mūsdienās mainījies? Pilnīgi nekas. Pēc nevienam nezināmiem kritērijiem kāds lemj, ka tāds un tāds nevar būt tādā un tādā amatā, lai gan šim cilvēkam vēlēšanās savu uzticību izteikuši Latvijas pilsoņi.

– Valdošās koalīcijas partijas visu laiku pieturas pie līdzīgas retorikas: tiesiskums – reformas, reformas – tiesiskums. Turpretī pretrunas vērojamas ne tikai starp partijām, bet arī partiju iekšienē, un tās ir tik milzīgas, ka var tikai pabrīnīties, kādēļ koalīcijā valda tik milzīga sašķeltība?

– Vispirms par reformām. Izglītības un zinātnes ministrs gadu un četrus mēnešus runā par reformām. Āboltiņa jau pareizi vaicāja – kur ir reformu plāns augstākajā, vidējā, profesionālajā izglītībā, zinātnē? Tikai tagad ir tapis informatīvs ziņojums, bet tas jau nav reformu plāns. Tas ir informatīvais ziņojums par kaut kādām idejām.

Kur ir reformu plāns? Vai tad tās ir reformas, ja pašvaldībās samazina deputātu skaitu no 13 uz 11?

Reformas Ekonomikas ministrijā par atjaunojamajiem resursiem, par enerģijas izmantošanu un tās ražošanu. Kur ir reformu plāns? Parādiet kaut vienu nozari, kurā ir reformu plāns! Ir vēl sliktāk. Reformas, kuras tika izstrādātas iepriekšējās divās Dombrovska valdībās, ir apturētas, bet jaunu reformu to vietā nav.

– Piemēram?

– Augstākās izglītības finansēšanas reforma. Šīs reformas bija izstrādātas, saskaņotas, un tās vajadzēja sākt īstenot no pērnā gada 1. septembra. Tās ir apturētas, un jaunas to vietā nav! Arī profesionālās izglītības reforma tika izstrādāta, bet apturēta 2011. gada decembrī. Diemžēl parastam lasītājam nav laika tam visam sekot līdzi. Tādēļ, ja kāds kliedz, ka viņam ir reformas, bet visi tās traucē īstenot, lasītājs tam arī notic. Ne jau velti ik pa brīdim redzam konfliktus, piemēram, Sprūdžam – ar Pašvaldību savienību, Ķīlim – ar Augstākās izglītības padomi un Rektoru padomi, Pavļutam – ar uzņēmējiem.

Tagad par domstarpībām. Lielā kolhozā vienmēr būs domstarpības. Vienotībā viens otrs tomēr ir pietiekami profesionāls cilvēks. Viņi visu šo nejēdzību redz un saprot. Piemēram, Druvietes kundze, bijusī izglītības un zinātnes ministre, profesore, kura vada Saeimas Izglītības un zinātnes komisiju, redz šīs nejēdzības nozarē. Bet vai tad tāpēc gāzīs Dombrovska valdību? Artis Kampars ļoti labi saprot, kas notiek Pavļuta vadītajā ministrijā. Viņam tas viss ļoti krīt uz nerviem, bet vai tāpēc gāzīs Dombrovska valdību? Arī notiekošais pašvaldību jomā Vienotībā raisa nervozitāt,i un tā par šim nejēdzībām pat ir paudusi savu nostāju. Tas, ka Vienotības jaunatnes organizācija neko nesaprot, ir piedodami. Ja kāds divdesmit gados no pašvaldībām saprot tikai tik, ka iela jāslauka – arī tas ir labi. Āboltiņas kundze ļoti labi saprot, ka ministrs neapšaubāmi ir padzenams, bet vai tad šā ministra dēļ vērts gāzt valdību? Tādējādi Sprūdžam tiktu izrādīts pārāk liels gods. Kad valdībā bija Tautas partija, Jaunais laiks cīkstējās ar to. Kad Tautas partija pameta politisko skatuvi, palika ZZS. Tad uzbrukumi tika vērsti pret ZZS. Notika ZZS ignorēšana, Jaunais laiks uzvedās kā vecākais brālis austrumnieku izpratnē – vecākais vienmēr noteicējs. Koalīcijas partneru attiecībās bija tikai viens variants – visam piekrist, ko saka vecākais brālis. Tas, kurš to nedarīja, tika nosaukts vai nu par oligarhu, vai par negodīgu politiķi ar savtīgām interesēm.

Šobrīd Vienotībā notiek dramatiska cīņa starp sorosiešiem, no vienas puses, un vecajiem partijas biedriem no Jaunā laika – no otras puses. Arī tas koalīcijā rada disonansi. Jāatzīst, ka šīs sarežģītās situācijas koalīcijā un Vienotībā Dombrovskis ir spējis nolīdzsvarot. Viņam palīdz tās rakstura īpašības, kuras, no vienas puses, ir trūkums – kā mierīgums, ļenganums. Būtu viņš cietāks, kāds, piemēram, bija Šķēle, kurš teica: «Vācies, tu netiec galā ar darbu», viņa valdības jau sen vairs nebūtu. Šķēlem nervi neizturētu. Bet, ja Šķēlem būtu Dombrovska īpašības, iespējams, Šķēles valdība joprojām strādātu.

– ZZS šobrīd ir vienīgais politiskais spēks Saeimā, kurš konsekventi pauž skepsi par eiro ieviešanu. Kādēļ ZZS nesper konkrētākus soļus šajā jautājumā?

– Uz ZZS tika izdarīts brutāls spiediens, kurš robežojās ar draudiem. Tika pieprasīts, lai ZZS Saeimā obligāti atbalsta likuma par eiro ieviešanu pieņemšanu steidzamības kārtībā divos lasījumos. ZZS likums bija jāatbalsta, lai tas būtu pieņemts ar divām trešdaļām balsu vairākumu.

– Kāpēc?

– Lai to jautājumu pēc tam nevarētu nodot referendumam. Gods kam gods, neraugoties uz draudiem par politisko izrēķināšanos, ZZS šai šantāžai nepakļāvās. Atriebībā par to tika paziņots, ka ZZS gājuši pie premjera it kā pēc amatiem, pēc ministru posteņiem, kas absolūti neatbilda patiesībai.

ZZS pozīcija piespiedusi valdošo eliti pēdējā laikā sākt skaidrot, cik eiro ieviešana ir laba. Protams, viņi nerunā par trūkumiem. Tas nozīmē, ka no šīs ZZS pozīcijas jau ir pozitīvs rezultāts. Vara tagad kaut ko skaidro, un no tā dažiem medijiem rodas vismaz kaut kādi ienākumi, kas arī ir labi.

– Kāds ir jūsu viedoklis par eiro ieviešanu?

– Ir Māstrihtas kritēriji. Tos izpilda Igaunija, bet pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis ar nelieliem izņēmumiem šos kritērijus nepilda. Tos nepilda ne tikai Spānija un Grieķija, bet arī Vācija. Piemēram, ir divi kaimiņi. Viens godprātīgi taupa, neko lieku netērē, gada budžetu sabalansē. Otrs kaimiņš neiet darbā, dzīvo tik pa krogiem un gada beigās saņem rēķinu par notērēto. Krodzinieks, kurš uzdzīvi ir kreditējis, – piemēram, vācietis vai francūzis – nāk pie taupīgā kaimiņa latvieša un saka: tev, latvieti, jāapmaksā daļa no grieķim izrakstītā rēķina. Ja tas tavs kaimiņš grieķis man to rēķinu nesamaksās, man Vācijā un Francijā ies ļoti slikti. Bet kādēļ latvietim jāapmaksā grieķa notrallinātā nauda vācu, franču un citu bagātnieku krogos? Manuprāt, šie rēķini latvietim nav jāmaksā. Lai Vācija, Francija, Grieķija pašas ar to tiek galā. Sandra Kalniete saka: ja nepievienosimies eiro, būs jāpievienojas rublim. Sanāk, ka Kalnietei pievienošanās rublim ir vienīgā alternatīva. Jājautā – kādēļ tad mēs rublim neesam pievienojušies visus šos divdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas?

– Ar ko Vienotība draudēja ZZS?

– Ka viņus nekad mūžam neņems Vienotības valdībā.

– Bet, ja pakļausies Vienotības gribai, tad ņems?

– Ja nobalsos, kā vajag – ar divu trešdaļu balsu vairākumu, tad kaut kad nākotnē, varbūt.

– Tie jau nav nekādi nopietni draudi. Varbūt bija kas nopietnāks?

– Politiķim tie ir nopietni draudi. Ja tu ceri kļūt par ministru, tad tas ir nopietni.

– 7. janvarī ZZS atlika tikšanos ar premjeru par eiro ieviešanu. Vai šā lēmuma pamatā ir solījumu nepildīšana

no premjera puses, vai kas cits?

– Solījumu nepildīšana un tikai. Dombrovskim bija svarīgi parādīt Eiropai, ka viņam ir divu trešdaļu balsu atbalsts, kad parlamentā tika pieņemts fiskālās disciplīnas likums (pagājušā gada janvāris – aut.). Lai tāds balsojums īstenotos, starp ZZS un premjeru tika noslēgts rakstisks līgums, ka platību maksājums zemniekiem būs vismaz ap 80% no vidējā Eiropā un šie platību maksājumi stāsies spēkā no 2014. gada 1. janvāra, un ka Kohēzijas fondu summa būs ne mazāka kā 3,18 miljardi eiro jeb tikpat, cik bija periodā no 2007. līdz 2013. gadam. ZZS palūdza premjeru informēt, kādi ir rezultāti viņa solījumu izpildē. Uz šo brīdi jau ir zināms, ka Latvija ir atkāpusies no savas pozīcijas – platību maksājumi var būt nevis 80%, bet 75%. Tas ir līguma pārkāpums. ZZS tam nepiekrita. Latvija arī piekāpusies, ka Kohēzijas fondā var būt mazāk naudas. ZZS tika solīts neatkāpties no tā, lai vēl papildus šiem 3,18 miljardiem ES piešķir naudu arī Rail Baltic būvniecībai un Austrumu–Rietumu dzelzceļa tīkla būvniecībai. Arī no tā premjers ir atkāpies. Citiem vārdiem, uz šo brīdi premjers ZZS ir uzmetis; premjers ir nodevis Latvijas valsts intereses. Zaudētāji ir Latvijas zemnieki, Latvijas infrastruktūras attīstība no 2014. līdz 2020. gadam. Piedevām premjers vēl nebija atbildējis uz dažiem citiem jautājumiem. Kā var runāt par nākamiem līgumiem, ja premjers nepilda vienošanās, kuras noslēgtas pirms gada?

– Tātad ZZS neatbalsta pievienošanos eiro?

– Pieļauju, ka mēs varam atbalstīt pievienošanos eirozonai. Bet tad Zatleram kā Reformu partijas vadītājam, kā arī Āboltiņai, Zaķim un Dombrovskim Vienotības vārdā un vēl kādam no Visu Latvijai! TB/LNNK jāgarantē, ka pēc pievienošanās eiro cenas nepieaugs; ka valūtas maiņas kurss būs tāds pats kā tagad; ka investīciju apjoms Latvijā pieaugs katru gadu; ka Latvija grieķu parādus nemaksās; ka valsts emitēto vērtspapīru procentu likme būs

ne augstāka par 3% gadā. Viņiem atliek tikai apņemties un pirms tam ieguldīt bankā garantijas depozītu – katram, piemēram, 100 000 latu. Ja nav

naudas, lai ieķīlā māju vai dzīvokli.

– Zatleram nav ko ieķīlāt – viņš mitinās valsts dzīvoklī.

– Lai ieķīlā amatu vai nodod lietošanā citam savu auto, apsardzi un sekretāri. Pakalpojumus, kurus viņš saņem no valsts, viņš var pārdot kādam citam. Pie visa tā viņiem visiem jāapņemas tautas priekšā zvērēt, ka gadījumā, ja šīs saistības netiks izpildītas, viņi nekad mūžā vairs nestartēs ne Saeimas, ne pašvaldību, ne Eiroparlamenta vēlēšanās. Pie šādiem nosacījumiem ZZS nobalsos par iestāšanos eirozonā.

– Notikusi kārtējā varas maiņa akciju sabiedrībā Ventbunkers. Kā to izskaidrot?

– Rūdolfs Meroni ir apvienojies ar Oļegu Stepanovu un nometis no vadības Olafu Berķi, Igoru Skoku un Genādiju Ševcovu. Ja Meroni bloķējas ar Stepanovu, viņiem pieder vairākums. Tā ir taisnība. Tas atbilst man zināmajam akciju sadalījumam. Vairākums vienmēr lemj tā, kā uzskata par vajadzīgu.

– Bet kā pirms tam Berķis, Skoks un Ševcovs tika pie varas?

– Viņi visi savulaik apvienojās pret mani. Tagad viņi apvienojušies savādāk. Es tajā spēlē nepiedalos. Es domāju, ka Berķis ir pārspēlējies.

– Kas jauns jūsu tiesvedību un apsūdzību mudžeklī?

– Valsts man ir samaksājusi vairāk nekā septiņus tūkstošus latu no nodokļu maksātāju kabatas par politiski pasūtītu kriminālprocesu t. s. Grinbergu lietā. Esmu vērsies pie šīs politiskās izrādes organizētājiem un vadītājiem –Maizīša, Loskutova un Kariņa –, lai viņi no savas kabatas samaksā šos 7000 latu. Ceru, ka viņi samaksās. Pirms tam gan Ģenerālprokuratūrai piedāvāju, lai tā man atvainojas, jo tad valstij nevajadzētu maksāt. Ģenerālprokuratūra uzskatīja, ka par piedalīšanos politiskās spēlēs labāk tomēr lai samaksā nodokļu maksātāji. Skumji.

Runājot par Sprūdža klaunādi – tā izvirzītos mērķus nav sasniegusi. Pirmkārt, Reformu partijas reitings nokrities līdz 2,7%. Paša Sprūdža reitings vienu brīdi nedaudz pacēlās, bet tagad atkal tas ir lejā. Socioloģisko pētījumu rezultāti liecina, ka atbalsts partijai Latvijai un Ventspilij nav mazinājies. Mans reitings ir mazliet samazinājies. Bet, ja šobrīd būtu vēlēšanas, par Zatlera partiju Ventspilī balsotu 0,5% vēlētāju. Lēmumi, kurus Ventspils dome pieņēmusi 1998. gadā vai 2005. gadā un kurus par iemeslu savām darbībām izmantoja Sprūdžs, ir pieņemti absolūti sabiedrības interesēs. Sprūdža izredzes vinnēt tiesu ir bezcerīgas pie nosacījuma, ja tiesu politiski neietekmē. Sprūdžs noteikti izdarīs rupju spiedienu uz tiesu, tajā skaitā uz tieneša Borisa Geimana vadīto tiesas sastāvu, kā arī uz Administratīvo tiesu, bet tas jau ir cits stāsts.

– Kādā veidā viņš var izdarīt spiedienu uz tiesu?

– Ja augsta amatpersona, valdības loceklis, ministrs apgalvo, ka kāds ir vainīgs, tad tas nozīmē, ka tiek izdarīts spiediens. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, neviens nav vainīgs, kamēr viņa vaina atbilstoši likumam nav pierādīta tiesā. Tas, ka jūs braucat pie automašīnas stūres, vēl nenozīmē, ka jūs esat piedzēries. Viens no iemesliem, kādēļ Latvija Eiropas Cilvēktiesību tiesā zaudēja Laventam, bija tas, ka valdības locekļi apgalvoja – Lavents ir vainīgs.

Svarīgākais