Lai gan Reformu partijas vadība joprojām cenšas sevi pasniegt kā cīnītājus pret oligarhu partijām, Reformu partijas ministrs Roberts Ķīlis nesmādē savai komandai piesaistīt arī vienu no ietekmīgākajiem Tautas partijas vairāku ministru padomniekiem sabiedriskajās attiecībās Mārtiņu Vanagu.
Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis Neatkarīgajai apstiprināja, ka daudzo oranžās partijas ministru padomnieks M.Vanags vienu mēnesi ticis piesaistīts darbā pie ministra reformām, jo paša padomnieks sabiedriskajos jautājumos Reinis Tukišs tobrīd bija devies atvaļinājumā.
«Tas bija vienu mēnesi šā gada martā. Es viņu [M.Vanagu] pazīstu vēl no 2000. gadu sākuma, kad viņš strādāja SIA Descartes Consulting. Tolaik mums bija sadarbība ar Kasparu Rolšteinu (SIA Descartes Consulting īpašnieks),» atminējās R. Ķīlis. Savukārt par pašreizējo sadarbību ar kādreizējo Tautas partijas sabiedrisko attiecību speciālistu Reformu partijas ministrs stāstīja: «Reinis Tukišs bija atvaļinājumā, un mums vajadzēja speciālistu. Mēs taisījām reformu plānu, un mums bija nepieciešama komunikācija ar arodbiedrībām.»
Vaicāts, vai nav saņēmis kādus pārmetumus no partijas vadības, ka ministra komandā iesaistīts viens no slavenākajiem oligarhu partijas padomniekiem, R. Ķīlis teica: «Nē, es par to neko neesmu dzirdējis.»
Jāatgādina, ka laikā posmā no divtūkstošo gadu vidus līdz pat brīdim, kad Tautas partija (vēlāk partija Par labu Latviju) zaudēja varu, M. Vanags bija viens no vislabāk atalgotajiem sabiedrisko attiecību speciālistiem. Padomus viņš sniedza pat vairākiem Tautas partijas ministriem vienlaikus – aizsardzības, ārlietu un kultūras. Tas viņam nebija šķērslis, lai vienlaikus pildītu arī Tautas partijas deputāta Māra Kučinska palīga pienākumus Saeimā.
Valsts ieņēmumu dienesta datu bāzē pieejamās valsts amatpersonu deklarācijas liecina, ka 2009. gadā M. Vanags Kultūras ministrijā saņēmis 1430,08 latus mēnesī un Ārlietu ministrijā – vidēji 1000 latu mēnesī. 2008. gadā Kultūras ministrijā viņa alga bijusi 3037,66 lati mēnesī, Ārlietu ministrijā – 1000 latu mēnesī. 2007. gadā Kultūras ministrijā viņa alga bijusi 2431,42 lati mēnesī, Ārlietu ministrijā – 1000 latu mēnesī. 2004. gadā viņš algu saņēmis pat trijās ministrijās – Kultūras, Ārlietu un Aizsardzības, kā arī Saeimā. No M. Vanaga amatpersonas deklarācijām izriet, ka, strādājot vairākās ministrijās un Saeimā vienlaikus, viņš paguvis arī uzrakstīt vairākas publikācijas žurnālam Rīgas Laiks, par to saņemot uz viņa atalgojuma fona visai niecīgu honorāru.
Tautas partijas norieta laikos gandrīz neaizvietojamais oranžo pīārists saņēmis arī kritiskus vārdus. Beidzot kultūras ministres karjeru, spilgtākā Tautas partijas politiķe Helēna Demakova publiskoja savu viedokli par M. Vanagu, vainojot viņu par koncertzāles Rīgā, uz AB dambja, projekta neveiksmēm.
«Mana kļūda bija tā, ka es bezgalīgi uzticējos vienam cilvēkam savā komandā. Savulaik, starp citu, Sarmīte Ēlerte un arī Aivars Ozoliņš, kurš šobrīd slavina kādu citu politisko apvienību, mani brīdināja, ka es nedrīkstu uzticēties vienai konkrētai personai. Šī persona ir mans toreizējais padomnieks Mārtiņš Vanags. Tomēr es neklausīju padomiem un deleģēju Mārtiņam ļoti nopietnas lietas – arī koncertzāli. Es uzskatu, ka no PR viedokļa koncertzāle bija pilnīga katastrofa. Mans padomnieks Mārtiņš, kuram tajā laikā uzticēju sabiedriskās attiecības, ar to vispār nenodarbojās. Un tobrīd es nekontrolēju situāciju, neko nezinot par koncertzāles virssaistībām. Man bija pilnīga pārliecība, ka mēs darbojamies esošās naudas ietvaros, ko mums Ministru kabinets piešķīra vēl 2004. gadā. Mārtiņš, kurš pelnīja vairāk nekā es un kuram vadības līgumā bija nostiprināta atbildība par aģentūru Jaunie trīs brāļi, kontaktējās ar šo aģentūru. Es nezināju, ka aģentūras vadītājs slēgs līgumu par naudu, kuras nav. Par šīm virssaistībām uzzināju tikai pēc demisijas – ka mēs nevis iekļaujamies tajos līdzekļos, kas ir kontā, bet aģentūras parakstītā līgumā ir iesaistītas virssaistības,» pirms kandidēšanas 10. Saeimas vēlēšanu sarakstā sabiedrībai skaidroja H. Demakova.
Nesen M. Vanags piesaistīja plašu sabiedrības uzmanību, masu medijos skaidrojot, kas ir pilsētas «geju indekss», un aģitējot, lai Rīga šo indeksu palielinātu, jo pilsētām, kurām «geju indekss ir augsts, klājas labi».