Elīna Siliņa: Uzskatu sevi par koalīcijas iekšējo opozicionāri

Seši neatkarīgie deputāti, kas līdz šim tika dēvēti ar par “Olšteina sešinieku”, nodibinājuši liberāli orientētu biedrību “Brīvie demokrāti”. Par tās valdes priekšsēdētāju ievēlēta Elīna Siliņa. Par deputātu idejām, iniciatīvām, kā arī politiskās nākotnes izredzēm Neatkarīgās intervija ar E. Siliņu.

Neatkarīgā: Nedēļas nogalē notika Zatlera reformu partijas (ZRP) kopsapulce, ko gan par tādu nevarēja saukt, jo nebija kvoruma. Kā tagad, no malas, raugāties uz norisēm partijā? Ar atvieglotu nopūtu - “labi, ka izstājos”?

Elīna Siliņa: Joprojām neatkāpjos no pārmetumiem, kādēļ izstājos no ZRP: demokrātijas trūkums lēmumu pieņemšanā, bīdīšana nost no lemšanas - viss bija uz personiska apvainojuma robežas. To arī Zatlera kungs kongresā atzina, ka tas arī bija pamatiemesls, kāpēc neatradām kopīgu valodu. Šobrīd negribu viņus vainot. Domāju, ka partija ir dzīvotspējīga.

- Neraugoties uz kritisko reitingu un nespēju savākt partijas biedrus minimālam kvorumam, kas liek domāt par to, ka partija ir izšķīdusi?

Neraugoties uz visu. Tā ir izšķīdusi tajos, kas ir vīlušies, jo netika arī pie runāšanas, darīšanas. Tas ir mūsu stāsts, un tādu bija daudz, jo īpaši no tiem, kas nebija kandidātu sarakstos. Netika uzklausīti daudzi partijas biedri, kas bija samusināti, uzaicināti stāties partijā. Loģiski, ka mūsu aiziešanai sekoja arī daudzu citu aiziešana.

- Uzreiz pēc izstāšanās no ZRP bildāt, ka esat izdarījusi pakalpojumu ZRP, ka tā varbūt mācīsies no šīm kļūdām. Arī pēc šīs kopsapulces cilvēki izteica vilšanos, ka neļāva debatēt no tribīnes. Nav mācījusies?

Joprojām uzskatu, ka esam izdarījuši pakalpojumu, jo, vismaz tie cilvēki, kas ir Saeimā no ZRP, tomēr ir atzinuši mums, ka iekšējais klimats vismaz frakcijā ir uzlabojies. Ir skaidrs, ka ar tūkstoti cilvēku uzreiz nevar runāt uz līdzvērtīgiem spēkiem, jāsaprot, ka partijā tomēr vajadzīga kaut kāda hierarhija, jo īpaši, ja tā ir masveida partija. Cita lieta, ka nebija līdz galam struktūra izveidota, izdomāts, kā katru cilvēku uzrunāt, iesaistīt, likt viņiem saprast, ka tieši viņš ir vajadzīgs.

- Kādas jums tagad ir attiecības ar ZRP deputātiem? Viņi joprojām ir aizvainoti?

Partijas spicē noteikti aizvainojums ir palicis. Bet es īsti neticu, ka Zatlera kungs pats līdz galam tic paša teiktajam, ka mēs bijām iesūtīti no kādiem spēkiem, oligarhiem vai kā cita, lai izjauktu partijas rindas. Viņš ļoti labi saprot iemeslus, kāpēc tā sanāca.

- Bet, raugoties arī uz informāciju medijos par regulārajiem, ciešajiem Klāva Olšteina kontaktiem ar Edgaru Jaunupu, viņa dziļajām saiknēm iepriekš arī ar tiem sponsoriem, kas tagad veido biedrību ap Einaru Repši, jums nav nekādas šaubas?

Man nav šaubas,jo mums visiem ir pagātne. ZRP ir spīdošs piemērs - tur sapulcināti ļoti daudzi bijušo partiju darboņi, arī Saeimā no ZRP puse bijuši kādā citā partijā. Mēs nevaram noliegt pagātni! Klāvam ir bijusi ar Vienotību, ar konkrētiem cilvēkiem, saviem iepriekšējiem darba devējiem diezgan cieša saikne. Vai mums liegt viņam ar viņiem tikties? Iespējams, ka no viņu puses ir bijuši kādi mēģinājumi uzrunāt, nezinu, tas Klāvam jāprasa. Mēs ar viņu esam runājuši, ka mēs ejam atsevišķi, esam paši par sevi. Jā, Repšes biedrība arī darbojas liberālajā lauciņā, tas lauciņš ir brīvs, bet mums nav nepieciešamības ar kādu šobrīd brāļoties. Mēs ļoti baidāmies no kaut kādām pāragrām draudzības saitēm, jo tie zemūdens akmeņi, kas šādiem spēcīgiem jaunveidojumiem var būt apakšā, ir tik lieli, un mums neskaidri, ka baidāmies ar kaut ko kopā mesties.

- Savulaik presē stāstījāt, ka ZRP ir jūsu absolvētās Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēji, kurus ļoti respektējat. Viens no augstskolas pasniedzējiem bija Vjačeslavs Dombrovskis, kurš jutās “uzmests”, līdzīgi kā citi partijas cilvēki pēc sešienieka aiziešanas, un publiski pauda cerības, ka daži deputāti, “kas nav Olšteina nozombēti”, varētu atgriezties.

Jaunās biedrības ietvaros viens no lozungiem ir individuālā rīcības brīvība, kas ietver arī lielu individuālo atbildību par katru soli – arī par aiziešanu. Mētāšanās turpu, šurpu liecinātu par nenobriedušu, nepārdomātu soli, bet es ticu, ka man bija pietiekami argumenti, lai es aizietu prom no ZRP - jutos pazemota. Klāva nozombēšanu viņi piesauc, lai viegli attaisnotu sevi. Bet es to lēmumu pieņēmu pirmā, vēl pirms dzirdēju, ka kāds cits arī grasās aiziet. Brīdī, kad to pieņēmu, visiem, ar kuriem biju atradusi kopīgu valodu, aizsūtīju īsziņu, ka es aizeju, domāju, ka iešu prom, nemaz neapstiprinājusi deputāta mandātu. Pārējie mani mēģināja atrunāt un vienojāmies. Klāvs īstenībā jutās ļoti vainīgs mūsu priekšā, jo viņš mūs bija uzrunājis iestāties ZRP, teica, ka tas būs forši, ka mēs būsim tie jaunie cilvēki, kas nesīs jaunās, modernās idejas un pārmaiņas valsts pārvaldē.

- Cik jūsuprāt valdība ir stabila un vai jūs esat tās stabilitātes atslēga, vai tā ir kaut kur citur?

Valdība ir stabila, bet, protams, ārpus koalīcijas esošie mēģina rast iemeslus kaut kur pieķerties. Man nav tāda pieredze ar aizkadra partijas biedru pārpirkšanu, kāda ir bijusi Latvijas politikas vēsturē, kad pēkšņi no vienas partijas cilvēki izstājas un iestājas otrā partijā, lai gāztu valdību un veidotu jaunu. Bet, domāju, ka šobrīd nav citas kombinācijas, tad tiešām jāsabrūk ZRP un jāpārkāpj sarkanajām līnijām, kas ir novilktas pret ZZS, tad ir jāsajūk Saskaņai. ZZS varētu sašķelties, par ko jau rāda pirmās iezīmes ar Zaļās partijas paziņojumu par individuālu startu pašvaldību vēlēšanās Rīgā. Ja notiek kaut kādas izmaiņas pašās partijās, tad varbūt varētu būt kādas kombinācijas, bet esošo frakciju ietvaros tās neredzu. Pēc jau izskanējušajiem ZZS paziņojumiem presē, cik mēs esam labi, viņi mēģināja mūs uzrunāt, mudināt, ka esam pelnījuši vairāk.

- Tieši jūs?

Tā kā garām skrienot, uz trepēm ķerot. Bet viņi redzēja, ka no mūsu puses īsti atsaucības nav, un mūsu lielīšana pēc trim dienām beidzās.

- Šajā laikā izskanējušas arī runas par „Olšteina sešinieka” vēlmi palielināt ietekmi valdībā. Neko neesat prasījuši?

Tādas prasības neesam papildus virzījuši. Mums nepārtraukti pārmet par to, ka Klāvs, ka mēs uzstājām uz Satiksmes ministrijas (SM) parlamentārā sekretāra vietu, kas, manuprāt, ir nepamatoti, jo koalīcijas sastāvā esošajām partijām visām pienākas kaut kāda atbildības joma.

- Bet aizejot no ZRP jūs paši sludinājāt, ka aizejot nesaskaņu un idejas dēļ, un ne uz kādiem amatiem nepretendēsiet!

Nebija tā, ka mēs paši teicām, ka mums vajadzīgi tie amati. Premjera Valda Dombrovska uzstādījums bija, ka šiem sešiem arī ir jādod par ko atbildēt, jo citādi viņiem nav atbildības sajūta par koalīcijas darbu. Tas zemteksts tur varbūt bija, lai ZRP kaut ko no savām atbildības sfērām nododiet sešiniekam! , varbūt tas bija mēģinājums pavājināt ZRP. Bet tas bija paša Dombrovska uzstādījums, un mēs tajā brīdī nejutāmies tik spēcīgi, lai vispār kaut ko spēlētu. Ja reiz kaut kādā mērā esam līdzatbildīgi par SM, tad kā varam par šo jomu būt līdzatbildīgi, ja tur nav ne mūsu ministra, ne cita cilvēka, kā varam saņemt kaut vai informāciju no nozares? Parlamentārais sekretārs bija minimālais, kas bija jāiegūst, lai būtu pieejama vismaz informācija! Parlamentārais sekretārs nav lemjošā persona. Kādas tur savtīgas intereses – Klāvs par parlamentārā sekretāra funkciju pildīšanu papildu deputāta algai nesaņem nevienu santīmu, bet slodze ir dubultā! Šie pārmetumi ir tik ļoti nekorekti!

- Nekādas svaigas prasības nav?

Nav! Mēs vienkārši ik pa laikam cenšamies pateikt savu viedokli par satiksmes jomā esošām lietām, kas mums šķiet nepareizas. Veids, kā mēs mēģinām iesaistīties šajā darbā, varbūt ir naivs – tiekamies reizi divās nedēļās ar ministru, izejam cauri dienaskārtībai, kas bieži ir post factum, bet dažkārt arī konstatējam, ka ir lietas, kas nav pareizas, izejot no mūsu kā brīvo demokrātu uzstādījuma par mazāku valsts pārvaldi, lielāku brīvību uzņēmējdarbībai, privātajam sektoram, mazākai valsts iejaukšanās. Ir ļoti daudz SM kapitālsabiedrības, kas veic funkcijas, kas būtu jāļauj privātajam.

- Piemēram?

“Latvijas Dzelzceļa” struktūrā ir sliedes, infrastruktūra, kam jābūt valsts īpašumā, tajā pat laikā ir dažādi meitas uzņēmumi, kas organizē pārvadāšanu, vagonu remontēšanu, kas principā ir privātā sektora joma.

- Piedāvājat privatizēt?

Nevaram uzreiz kaut ko privatizēt, jo tam ir nepieciešama analīze. Bet tas, ka bieži ir centieni paņemt pakalpojumus, kas ir jāatstāj privātajam sektoram, ir viennozīmīgi. Tā pati autoceļu uzturēšana – tās organizēšana ir jāveic Latvijas Valsts ceļiem, bet, vai pati autoceļu uzturēšana ir jāveic valsts kapitālsabiedrībai, par to es stipri šaubos.

- Kur jūs redzat robežu, ko privatizēt, ko ne? Ja valsts uzņēmums efektīvi strādā, kad tas jāprivatizē, kad ne?

Ir atsevišķas lietas, kur monopola esamība tirgū ir ļoti pamatota, un šādus monopolus vēlams tomēr kontrolēt valstij, nevis privātajam sektoram, kad valstij būtu jāmēģina šo monopolu kaut kā ierobežot. Valsts monopolus ir vieglāk kontrolēt. Bet ir ļoti daudzas jomas, kur monopolam nav pamata, piemēram, autoceļu uzturēšanā. Šo tirgu vajadzētu sadalīt un ļaut privātajam tajā darboties.

Arguments par to, ka valsts ir labāks pārvaldnieks par privātu, neiztur nekādu kritiku. Mēs ļoti bieži, tai skaitā SM pārraudzības uzņēmuma ietvaros, iepērkam pakalpojumus paši no savām valsts kapitālsabiedrībām, apejot publiskā iepirkuma konkursu un pat neuzzinām, kāda ir tirgus cena, vienkārši pieņemam, ka valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrības pakalpojums būs izdevīgāks. Bet, vai tā ir, varam uzzināt, tikai, īstenojot reālus konkursus, godīgas aptaujas tirgū, pareizi sadalot paketes, ko laist tirgū.

- Par to, ka varētu privatizēt “Latvijas autoceļu uzturētāju”, jau izskanējušas bažas kontekstā ar to, kas uzņemsies atbildību par ceļiem – valsts, kāds privātais kantoris?

Vārds “privatizācija” vienmēr raisījis negatīvu sabiedrības attieksmi, jo Latvijā tas vienmēr noticis vienās vai citās interesēs. Bet uz to, ka privātajam sektoram jāļauj vairāk darboties, vienmēr pastāvēšu, jo privātais noteikti ir labāks saimnieks kā valsts, jo īpaši nelielajā uzņēmējdarbībā.

- Reklāmā sludināt tipiskus liberālisma saukļus: “minimālu valsts lomu un iejaukšanos ikviena cilvēka personīgajā dzīvē”. Kur līdz šim valsts pārlieku iejaukusies cilvēka personiskajā dzīvē?

Mēs mēģinām pozicionēties kā mazo uzņēmēju aizstāvji. Pasaules mērogā mums ir mikrouzņēmumi, kuros normas ir pārmērīgas. Sākotnēji tie varbūt šķiet sīkumi, bet mazajam uzņēmējam tas rada ļoti daudz papildus pienākumus, izmaksas, resursu izšķērdēšanu. Tās pašas pārmērīgās darba drošības prasības.

- Tās nav Eiropas prasības? Vai esam kur pārcentušies?

Mēs šobrīd aktīvi mēģinām pētīt, kur esam pārķēruši, ir lietas, kur Latvija ir pārcentusies, turklāt vēl esam izstrādājuši modeli, kas mūsu uzņēmējam izmaksā dārgāk. Piemēram, prasība par darba drošības speciālistu, kam jābūt sertificētiem ar 160 stundu izglītību pat uzņēmumā, kurā ir viens vai divi darbinieki.

- Jebkurā uzņēmumā? Tā ir?

Tā ir! Darba drošības speciālists var būt pats uzņēmuma īpašnieks, bet viņam nepieciešams šis sertifikāts, kura saņemšana līdz šim maksāja 200 – 300 latu. Mēs lepojamies ar 28. vietu pasaulē uzņēmējdarbības uzsākšanas jomā, jo varam ar viena lata pamatkapitālu atvērt uzņēmumu, 10 dienu laikā visu nokārtots, bet, kad esi to atvēris, viss tikai sākas. Ir darba drošības prasības, šis sertifikāts, tev varbūt ir uzņēmumā viens grāmatvedis uz viens finanšu konsultants, bet tad jāsāk izstrādāt viņiem darba drošības noteikumi, darba vides risku izvērtēšanas plāns, dažādi grafiki. Vēl – statistika, kur pārslogojam uzņēmējus, liekot ik mēnesi sniegt tos pašus statistikas datus Valsts ieņēmumu dienstam (VID), varbūt vēl kādiem dienestiem, statistikas pārvalde kas to patraktē nedaudz savādāk, un atkal uzņēmējiem jāsniedz pārskati. Esam aptaujājuši vairākus uzņēmējus, kas darbojas visās trīs Baltijas valstīs, un viņi saka, ka laiks, ko uzņēmējs patērē, aizpildot statistikas datus Latvijā, ir divas, trīs reizes lielāks kā Igaunijā.

Mikrouzņēmuma stāsts. It kā likumdevējs radīja dāvanu mazajiem uzņēmējiem: ņemiet, taisiet mikrouzņēmumu! Visi priecājās, satilpa mazajos uzņēmumos, pārtaisīja savus SIA, bet pērn, gada beigās konsolidācijas ietvaros budžetā ieliekam 2,2 miljonus latu, ko iekasēs papildus no mikrouzņēmumiem, jo valdība uzskata, ka šie mikrouzņēmumos strādājošie cilvēki tomēr ir darba ņēmēja attiecībās ar cilvēkiem, ar kuriem viņi slēdz līgumus, un tagad viņus apliks ar pilniem nodokļiem. Mēs iedodam un pēc tam sodām!

- Bet jūs paši atbalstījāt šo budžetu ar šo pozīciju!

Es no pirmās dienas, kad par to sāka runāt, teicu, ka tā nedrīkst! Pietiek ar pazīmi, ka tu kā mikrouzņēmējs sniedz kādam citam uzņēmumam pakalpojumu, saņemot samaksu par stundām - tās jau tiks uzskatītas par darba ņēmēja attiecībām. Bet, piemēram, juristi vienmēr izraksta rēķinu par savu pakalpojumu par stundām? Atbilde: Nu, juristi varētu būt izņēmums! Kur ir tas izņēmums atrunāts? Nav! Aizejiet uz VID, tur nāk šie mazie uzņēmumi, kas knapi par sav vienu vai divām darbavietām cīnās, ir uz izdzīvošanas robežas, bet VID nāk virsū ar lieliem uzrēķiniem!

- Koalīcija jūsos neklausās?

Pirms 2012. gada budžeta pieņemšanas neklausījās, tagad šie jautājumi nav aktuāli, nākamā gada budžets vēl netiek apspriests. Mēs mēģināsim izstrādāt priekšlikumus. Sāksim ar tādiem populistiskākiem soļiem, mēģināsim iet caur medijiem ar vienu stāstu pēc otra par to, kur ir kādas pārmērīgas prasības un ko tur varētu darīt. Valsts pārvaldē ir jāsajūt spiediens no ārpuses.

- No ārpuses? Esat ārpusē?

Es sevi tomēr redzu kā koalīcijas opozicionāri, kas mēģina uzņēmēju viedokli pārstāvēt, jo redzu, ka parlamentā maz kas no tā kaut ko saprot. Latvijā ir lielie sociālie partneri, arodbiedrības, kas patiesībā nedara savu pamatfunkciju, kas ir rūpēties par kvalitatīvu darba ņēmēju.

- Kas caur valdību saņem saņem miljonus no ES fondiem.

Jā, par to es arī runāju plenārsēdē, kad balsojām par pensijām – publiski pateicu, ko domāju par arodbiedrībām. Neviens līdz šim to publiski neatļāvās, jo tas ir darba ņēmēju pārstāvis, partiju pamatelektorāts, nevar taču par viņiem ko sliktu teikt! Bet visa viņu darbība līdz šim ir bijusi vērsta pret uzņēmējiem, nevis par to, lai darba ņēmējs būtu pēc iespējas konkurētspējīgāks, lai viņiem nebūtu problēmas darba tirgū. Savukārt Latvijas darba devēju konfederācija ir tikai lielo uzņēmēju pārstāve nevis mazo, mikrouzņēmēju, kas ir ap 98% no visiem Latvijas uzņēmējiem.

- Bet jūs tagad stāstāt par valsts iejaukšanos ekonomikā, bet es jautāju par iejaukšanos personiskajā dzīvē, pret ko jūs cīnīšoties.

Mūsu uzskats, ir, ka, pirmkārt, tu esi atbildīgs gan par savu veselību, gan izglītību, gan vecumdienām. Skaidrs, ka valstij ir jānodrošina bezmaksas vidējā izglītība, bet piekrītu Robertam Ķīlim, ka augstākajā izglītībā visiem jāsaprot, cik tas maksā, ir jādod iespēja mācīties jebkur, valstij jānodrošina kredītu. Ja cilvēks sapratīs, ka tas būs jāatdod, viņš daudz atbildīgāk pieies mācību procesam. Valstij jānodrošina sistēma, bet ne iespēja iegūt augstāko izglītību bez maksas. Arī augstākajā izglītība kredītam jāseko cilvēkam – varbūt pat uz kādu no Eiropas top 10 augstskolām –cilvēks pats uzņemas atbildību ieguldīt pēc viņa izvēles labākajā izglītībā. Te valsts iejaucas par daudz.

Tas pats veselībā. Esmu ar abām rokām par obligāto veselības apdrošināšanu.

Arī par pensijām. Uzskatu, ka valstij caur sociālo nodokli jāvāc tikai tik daudz, lai cilvēkam pensijā nodrošinātu iztikas minimumu, pārējais ir cilvēka paša izvēle, kā viņš grib pavadīt vecumdienās un jāļauj viņam izlemt, kā investēt. Princips būtu, ka būtu - - 40 gadu darba stāžs, un pensija 40% no tava 40 gadu darba stāža vidējās izpeļņas. Tik daudz būtu jāiekasē caur sociālo nodokli.

40 gadu darba stāžs, kas nav viens un tas pats, kas jūsu atbalstītā pensionēšanās no 65 gadiem. Ja sāku strādāt 20 gados, tad būtu jābūt iespējai iet pensijā 60gados.

Statistika rāda, ka šobrīd pie 62 gadiem sanāk vidējais darba stāžs 38 gadi, tad 65 gados apmēram ir tie 40 gadi darba stāžs.

- Bet tā ir būtiska atšķirība, vai norma ir 65 gadi vai darba stāžs.

65 gadus esam atbalstījuši, bet spēkā paliek arī priekšlaicīgās pensionēšanās iespēja.

- Kā un kur nodarbinās tos vecos cilvēkus, kur radīs darbavietas jaunajiem, kas varbūt aizbrauks, jo vecie tās neatbrīvos? Kāds ir tas jūsu plāns B, ko piesaucat reklāmās?

Grūti uzreiz ko strauji mainīt, bet ir lieli naudas līdzekļi atvēlēti mūžizglītībai, lai pirmspensijas vecuma cilvēki, kam ir padomju skolas mantojums, pārorientēties uz modernā darba tirgus prasībām. Pagaidām tā nauda nestrādā uz vajadzīgo vecuma grupu, mūžizglītības programmās iesaistās tikai 5-9% cilvēku pirmspensijas vecuma, bet bezdarbs šajā grupā ir 15% un vairāk.

Otra lieta ir individuālās uzņēmējdarbības veicināšana. Ja mēs katrā cilvēkā, kas iznāk ārā no izglītības sistēmas, būsim pamodinājuši individuālās uzņēmējdarbības iniciatīvu, ja viņos būs ieaudzināta gatavība uzņemties risku, tad arī problēma risināsies, ja mēs cilvēkam radīsim pārliecību, ka viņš var radīt kaut vienu darba vietu, kaut vai tikai priekš sevis.

- Viens no jūsu biedrības izvēlētajiem karodziņiem ir maksātnespējas procesa izmaiņas, panākot atstāto atslēgu principa ieviešanu, kad kredītņēmēji par kredītu atbild tikai ar savu ķīlu, nevis ienākumiem, galvojumiem. To jau daudzkārt rosinājis, piemēram, Saskaņas centrs, kas drīzāk kreisa, nevis labēja ideja. Un kā tas palīdzēs esošajiem kredītatkarīgajiem? Nevar taču ar atpakaļejošu datumu izmainīt saistības!

Gribam pašu maksātnespējas procesu padarītu pieejamāku. Šobrīd tas ir dārgs pakalpojums, ir dažādi šķēršļi, lai tevi atzītu par maksātnespējīgu, ir nepārtraukts risks, ka tev var noņemt maksātnespējas statusu. Šie cilvēki mums reāli trūkst legālajā ekonomikā! Viņiem ir tikai divi varianti - aizbraukt uz ārzemēm vai strādāt pelēkajā sektorā, lai izvairītos no parāda nomaksas, vai arī piepelnīties pelēkajā sektorā, lai varētu kredītu nosegt, legālajā darbā, nomaksājot pilnu nodokļu apjomu, viņi nevar to samaksāt. Atvieglojot maksātnespējas procesu, palīdzēsim cilvēkiem atrisināt problēmas, viņi tiks vaļā no saistībām, ar kurām nevar tikt galā. Ja mēs viņus šādā statusā atstājam, viņi ar šīm saistībām netiks galā vēl 20-30 gadus, un šajā laikā viņi nebūs gatavi ienākt legālajā ekonomikā. Valstij tas nav izdevīgi, patiesībā, arī bankām. Banku rokas, cilvēkam darbojoties pelēkajā sektorā, rokas ir par īsām. Arī, ja viņš ies cauri maksātnespējas procesam, šajos četros gados tās kaut ko dabūs. Ja mēs piedāvātu viņiem daudz īsāku šo termiņu, varbūt uz pirmo brīdi banka iegūst mazāk, bet pēc tam šis cilvēks sāk darboties legālajā ekonomikā, sāk to griezt ekonomiku daudz aktīvāk, un iegūst gan valsts, gan bankas, kas to jau sāk saprast.

- Uz bankām attieksies arī jūsu iniciatīva liegt pārdot dzīvokļus, kamēr nav nomaksāts komunālo pakalpojumu parāds, lai nav mājas iemītniekiem jāmaksā par citu parādiem, pie kā jau strādā Saeimas Mājokļu apakškomisija.

Šis jautājums ir ļoti sasāpējis tieši banku attieksmes dēļ pret komunālajiem parādiem. Ir jāatrod risinājums, kā šo komunālo parādu piespiest nosegt arī bankām, kas pārņem savā īpašumā ieķīlāto hipotēku. Ja cilvēkam atņem mājokli, tas pāriet bankas īpašumā, un banka par komunālo parādu neatbild. Tā ir ļoti vieglprātīga attieksme, jo komunālie pakalpojumi ir to dzīvokli uzturējuši, bez tiem dzīvoklis varbūt būtu sapuvis un zaudējis vērtību.

- Kādu atsaucību jūtat – līdz šim valdība ar bankām apgājās kā ar samta cimdiem?

Protams! Grūti. Bet te ir grūti arī atrast pareizo juridisko risinājumu. Ir atsaucība no iedzīvotājiem, namu pārvaldniekiem.

Vai kopā ar atstāto atslēgu principu neveicinās ļaunprātīgu komunālo maksājumu nemaksāšanu?

Sistēmai jādarbojas ātrāk – tikko izlem, ka nemaksā komunālos pakalpojumus, sekām jāiestājas ātrāk.

- Kas bez jums, sešiem deputātiem ir biedrībā “Brīvie demokrāti”.

Esam mēs, seši, uzņemam tieši vēl apmēram tikpat, kas lielākoties ir deputātu palīgi, kas bijuši kopā ar mums un ir ļoti lojāli, ir bijušie cilvēki no ZRP, kas startējuši vēlēšanās un arī vīlušies partijā un ir izstājušies. Mēs necenšamies masveidīgi palielināt biedru skaitu, jo ļoti baidāmies pieļaut tās pašas vecās ZRP kļūdas, aicinot cilvēkus, kurus īsti nepazīstam.

- Ar laiku, droši vien, mērķis ir pārtapt par partiju. Kā vērtēja iespējas piesaistīt plašāku atbalstu, ja jūsu tēls pēc ZRP šķelšanas ir ļoti negatīvs?

Domāju, ka cilvēki līdz galam neizvērtē, kāpēc viņi negatīvi vērtē to šķelšanu. Viņi negatīvi vērtē pašu ZRP, bet, kad mēs esam runājuši skaidru valodu, uzdrošinājušies atklāti nosodīt demokrātijas trūkumu, mūs notiesā! Man tas šķiet divkosīgi. Cita lieta, ka uz Klāvu strādā ļoti daudzi politiskie spēki, mēģinot viņu nomelnot, piesūtot dažādas ziņas medijiem. Man ļoti sāp, ka Klāvam tā dara. Kad es saku, kāpēc jūs tā darāt, atbilde ir: Bet viņam ir slikts raksturs, viņš to ir pelnījis! Bet vai tad cilvēks sava sliktā rakstura dēļ ir pelnījis, ka viņu zākā?

- Līdz šim sešu deputātu grupa tika diezgan nievājoši dēvēta par “Olšteina sešinieku”, “Olšteina bandu”. Par biedrības priekšsēdētāju izvēlēts nevis Olšteins, bet jūs, lai mazinātu šīs negatīvās asociācijas, vai arī uzvarējāt viņu kādā intelekta testā?

Tā bija puišu vēlme. Klāvam ir arī dubulta slodze sakarā ar parlamentārā sekretāra amatu SM, un mēs maksimāli viņu mēģinām atbrīvot no ikdienas organizatoriskajiem darbiem. Nenoliedzami, arī tas, ka sabiedrība ļoti kultivē šo negatīvo Klāva tēlu, un mēs viņu gribam pasargāt. Esmu arī viena no vecākajām grupā, vecāks ir tikai Gunārs Rusiņš, kurš neizrādīja iniciatīvu, bija arī intuitīva nojauta, ka sievietei ir vieta politikā, līderībai kādam politiskam veidojumam.

- Esat uzsākusi aktīvu kampaņu ar reklāmām, mājaslapu. Daudz aprunāts un kritizēts jūsu reklāmas klipiņš, kas vienkāršai tautai šķiet kaut kas no kosmosa: dāmīte iekāpj luksus automašīnā un rullē pa ceļu. Reklāmās parasti strādā ne tikai vārdi, bet arī simboli, zīmes, fons, krāsas, detaļas. Ko gribējāt vēstīt ar šādu reklāmu?

Luksus automašīna ir pārspīlējums, mašīna ir gadus 7 veca, tā ir nomāta, un domāju, ka vairāk par 10 000 eiro nemaksā. Es arī negribu kautrēties par to, kā es dzīvoju. Man ir kaut kādi standarti un prasības pret dzīves kvalitāti, par to, kas ir nopelnīts ar savu darbu, nav jākaunas. Mums nav jākaunas par to, ka esam kļuvuši turīgāki, ir jākaunas par nabadzību. Par to pārmetumus esmu gatava uzklausīt, bet mani tie īsti neskar. Kad spēsim lepoties par to, cik mēs esam bagāti – gan finansiāli, gan kulturāli, gan emocionāli, gan intelektuāli, tikai tad mums būs nākotne.

Tas saturs video klipā varbūt bija parādīt to, ka viss ir kustībā, ka tā nav sēdēšana un spriedelēšana pie galda, ka mums ir apsvērumi un pamatojumi nāk iz dzīves.

- Tas teksts gan nebija vairāk iz dzīves, bet drīzāk iz politoloģijas grāmatas.

Mēs tomēr centāmies kādus piemērus ieskicēt. Bet nav mums tādi PR speciālisti pieaicināti, kas pareizos mesidžus varētu izstrādāt.

- Kam jūs tā gatavojaties ar šo kampaņu?

Nekam negatavojamies. Ja man pēc trīs gadiem būs jāatgriežas uzņēmējdarbībā, gribu, lai šajā laikā esmu kaut ko izdarījusi. Es nekam negatavojos, esam šeit un tagad, lai izdarītu minētās lietas.

- „Intervijā žurnālam “Kas jauns” bijāt izteikusies par savu dzīvesbiedru Andri Treiju: “Jūtos stipra tāpēc, ka viņš man ir, viņš ir gudrs, zinošs. Ievēlot mani, ir nošauti divi zaķi — iegūti divi zinoši cilvēki, kas spēj novērtēt procesus valstī”. Cik lielā mērā viņš ietekmē jūsu lēmumus Saeimā?

Lēmumus Saeimā viņš noteikti neietekmē. Šis ir vēl viens stāts, ko man pārmet, kādēļ tā teicu. Bet kādēļ man jākautrējas par to, ka dzīvoju kopā ar gudru cilvēku, ar kuru varu pārrunāt, piemēram, ekonomiskus jautājumus. Nav tā, ka viņš labprātīgi iesaistās sarunās par to, ar ko šobrīd nodarbojos, diendienā saņemu pārmetumus par to, kur es esmu ielīdusi. Nav tā, ka mana ģimene ir laimīga par manu ienākšanu politikā, es kaitēju gan ģimeniskām attiecībām, gan, iespējams, manam dzīvesbiedram – nedod Dievs, viņam bus kaut kādas saistības ar valsti, vilks uzreiz kaut kādas paralēles. Mēs esam divi skarbi viens otru kritizējoši cilvēki, bet no šīs kritikas es reāli mācos, analizēju lietas. Nekautrējos par to, ka mans dzīvesbiedrs ir ar ekonomisko izglītību, un es ar viņu strīdos par to, kā jānotiek procesiem valstī.

- Lēmumam par izstāšanos no ZRP nekāda ietekme nebija?

Noteikt nē!