Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Neatkarīgajai vērtē tā dēvētās reformu un tiesiskuma koalīcijas darbus, iezīmē iespējamo reformu virzienus un aicina nogaidīt ar pievienošanos eiro zonai.
– Koalīcija, kura sevi nosaukusi par reformu un tiesiskuma koalīciju, tikko kā piedzīvojusi simts dienu jubileju. Visi vērtē tās darbu. Kādas, jūsuprāt, ir galvenās šīs koalīcijas iezīmes?
– Pilsoniskā sabiedrībā ir svarīgi, kā sabiedrība vērtē parlamenta, valdības, atsevišķu ministru darbu. Kopš referenduma, kurā 95% nobalsoja par to, ka Saeima ir jāatlaiž, pagājis pusgads. Notikušas jaunas vēlēšanas. Izveidots jauns parlaments un valdība. Šobrīd sabiedrības vērtējums tiem ir ļoti neglaimojošs. Pilsoniskās sabiedrības atbalsts šim parlamentam ir pilnīgi tāds pats kā tam, ko tauta referendumā atlaida. Ja raugāmies no sabiedrības uzticības kritērija, tad arī šis parlaments ir atlaižams. Valdības darbu vairāk pozitīvi vērtē tikai 19%. Pilnīgi pozitīvi vērtē tikai 1%. Negatīvi vai ļoti negatīvi vērtē 56% iedzīvotāju. Varam aprēķināt, ka valdības darbības vērtējums ir mīnus 36. Politiķim, kura vērtējums ir zemāks par mīnus 30 vai pat mīnus divdesmit, ir jāatkāpjas. No šī viedokļa Valda Dombrovska valdībai būtu jāatkāpjas. Tikai trim ministriem ir pozitīvs sabiedrības vērtējums. Salīdzinoši iepriekšējās valdības ministru darbu sabiedrība vērtēja pozitīvāk.
– Jūs runājat par sabiedrības vērtējumu, bet kāds ir jūsu, pieredzējuša politiķa vērtējums?
– Salīdzinot pēdējo desmit gadu valdību un koalīciju darbības, pašlaik ļoti krasi iezīmējas liela disonanse starp valdību un valdošo koalīciju.
– Kā to izskaidrot? Viņus kāds no malas rausta?
– Disonansi valdībā ienes Valdis Zatlers, jo viņu aiz striķīšiem rausta sponsori, prasot pildīt dotos solījumus.
– Jūs runājat tieši par Valdi Zatleru vai par viņa partiju?
– Šobrīd partijas jau vairs nav. Ir tikai Zatlers, kurš sevi pozicionē par fīreru, augstāko vadoni, ģeniālo virsaiti, kā visu tautu tēvu. Viņa galvenais uzdevums panākt, lai tiktu izpildīti sponsoriem dotie solījumi. Piemēram, no Vienotības puses darbības sponsoru interesēs praktiski nav redzamas, vai arī to ir salīdzinoši maz. Tas pats sakāms par Visu Latvijai!TB/LNNK. Savukārt zatleristiem šādas darbības ir ārkārtīgi izteiktas. Tāpēc koalīcijā veidojas spriedze. Zatleru aiz striķīšiem rausta sponsori. Nauda ir saņemta. Daļa no tās iztērēta priekšvēlēšanu kampaņā, daļa naudas sabāzta zeķē. Sponsori prasa pildīt solījumus. Ja nepildīs, viņi pārgriezīs naudas nabas saiti. Lai pildītu solījumus, caur parlamentu tiek izdarīts spiediens uz valdību. Tās vēlmes ir šauri egoistiskas, pretrunā ar sabiedrības interesēm, neloģiskas, neizsvērtas un acīm redzami savtīgas. Ja tās nebūtu tādas, tad valdība tās realizētu bez liekām kolīzijām. Tādēļ Vienotība, kura ar nepārdomātiem soļiem jau iepriekš ir apdedzinājusies, nevēlas likt zem vēl lielāka sitiena Valda Dombrovska valdību. Jebkuri neloģiski pret sabiedrības interesēm vērsti soļi negatīvi atspoguļosies uz Dombrovska valdību un līdz ar to uz Dombrovska tēlu, kas Vienotībai ir ļoti neizdevīgi. Tāpēc šī spriedze pieaug, un tā arī turpinās pieaugt. Tā varētu mazināties, ja Zatlers prastos, par ko es gan ļoti šaubos. Jāsaprot, ka jūnijā 95% nobalsoja par Saeimas atlaišanu. Šobrīd par Zatlera partiju gatavi balsot mazāk par 3% vēlētāju. Tas ir tikpat daudz, cik daudz būtu bijuši gatavi balsot par LPP/LC un Tautas partiju, pirms viņi paziņoja par pašlikvidēšanos. Tādējādi sabiedrība Zatleru faktiski ir norakstījusi mēslainē. Rodas jautājums, vai Zatlera Reformu partija spēs pieņemt lēmumu un vispirms sevi pārdēvēt, lai spertu pirmo soli un pārgrieztu nabas saiti, kas to vieno ar Zatleru? Vai spēs atbrīvoties no Zatlera kā no augoņa, kurš draud pārvērsties gangrēnā un aizraut postā visu partiju? Mēs tuvākajā laikā redzēsim, vai Zatlera partijas biedri spēs mobilizēties un distancēties no šī politiskā līķa.
– Bet Zatleram kā bijušam Valsts prezidentam būtu vismazāk jābaidās par savu nākotni. Viņam viss ir nodrošināts – dzīvoklis, automašīna, sekretāre un pensija vai alga.
– Nav runa par to, ka viņam jābaidās par savu nākotni. Zatlers vēl aizvien uzvedas tā, it kā viņš būtu visu mīlēts, cienīts, visu laiku labākais Valsts prezidents. Ar šo slimību – būt mūžīgam prezidentam – slimo visi bijušie prezidenti, bet Zatleram šī slimība ir ar ļoti lielām komplikācijām. Jautājums – vai pašam Zatleram varētu pietikt drosmes atbrīvot partiju no sevis? Ļoti šaubos, jo viņš nespēja ar godu aiziet kā nepārvēlēts, sabiedrībā zemu vērtēts prezidents. Viņš ar godu nespēja noņemt savu kandidatūru, kad notika otrais balsojums, vēlot Saeimas priekšsēdētāju, kur viņa kandidatūra jau pirmajā balsojumā ar ļoti lielu balsu deficītu – desmit balsīm – izgāzās. Otrajā balsojumā balsu deficīts izrādījās vēl lielāks.
To jūt arī valdības vadītājs, ministri, tai skaitā arī Zatlera partijas ministri. Ja viņus neraustītu savtīgās interesēs, viņi savā darbā varētu demonstrēt pietiekamu progresu.
– Vai varat nosaukt piemērus par zatleriešu sponsoriem?
– Piemēram, Rīgas brīvosta ir nopirkusi trīs kuģus, velkoņus, kuri sniedz pakalpojumus ostā ar tādiem pašiem noteikumiem kā privātie. Tas ļoti nepatīk tādai kompānijai kā PKL, kura caur Saeimas Tautsaimniecības komisiju, ko vada Zatlera partijas pārstāvis Vjačeslavs Dombrovskis, tagad virza grozījumus likumā Par ostām, kas aizliegtu ar velkoņu pakalpojumiem nodarboties pašām brīvostām. Tas ir ļoti konkrēts piemērs, kurā gan pati PKL nav redzama. Tās vārdā uzstājas Amerikas Tirdzniecības palāta. Atliek tikai pieminēt ASV, un visi uzreiz apklust, jo ASV tiek uztverta kā šķīstības un godīguma templis kvadrātā.
– Tā kā šī koalīcija sevi sauc par reformu un tiesiskuma koalīciju, tad var pavērtēt, kādas reformas ir veiktas un kāds tiesiskums ir iestājies. Kā koalīcijas nosaukums atbilst realitātei, un vai tā patiesībā nav ņirgāšanās par šiem jēdzieniem?
– Izskatās, ka vairumā gadījumu tiek runāts par reformām tikai tādēļ, lai vazātu vārdu «reformas». Zatlers iedomājas – ja simt reizes dienā viņš pateiks vārdu «reformas» un desmit reizes dienā pateiks «cīņa ar oligarhiem», ar to pilsoniskā sabiedrībā tiks gūts atbalsts un uzticība. Sabiedrība nav tik dumja. Tā skaidri saredz, ka no Zatlera nāk tikai tukši saukļi. Sabiedrību var apmuļķot uz dažiem mēnešiem, bet to nevar apmuļķot pat uz pusgadu.
Visas valdības kādā no nozarēm ir strādājušas pie reformām. Piemēram, šobrīd Izglītības un zinātnes ministrijā ministrs Roberts Ķīlis ir izveidojis četras darba grupas. Katrā no tām ir deleģēti arī Lielo pilsētu asociācijas pārstāvji. Šīs darba grupas strādā pie iespējamām reformām. Lai arī Ķīlis ir it kā visvairāk kritizētais ministrs, taču tas, ko es esmu dzirdējis personīgi no viņa, kad viņš tikās ar Lielo pilsētu asociāciju, viņa pieeja problēmām nav iracionāla. Tā ir racionāla.
Zinu, pie kādiem priekšlikumiem strādā Vides un reģionālās attīstības ministrija Edmunda Sprūdža vadībā. Par viņa idejām notiks pirmās diskusijas. Ja tās nebūs formālas, kā tas bija ar valdības rīcības plānu, kad pilsoniskai sabiedrībai, tai skaitā pašvaldībām, deva iespējas iepazīties ar valdības rīcības plānu un izteikt savus priekšlikumus vienas dienas laikā. Tas tikai liecināja, ka Ministru kabinetu sabiedrības viedoklis neinteresē. Vēl jo vairāk – tas šo viedokli nicina. Ja Sprūdžs organizēs reālu diskusiju un tā nenotiks ar aizvērtām acīm, aizbāztām ausīm un muti, tad varētu būt arī rezultāti. Neapšaubāmi, tas pašvaldību modelis, kādu realizēja Tautas partija kopā ar Jauno laiku ministra Zalāna vadībā, izveidojot šo disharmonisko, ārkārtīgi neloģisko pašvaldību tīklu ar 118 pašvaldībām, – neapšaubāmi, tas tā palikt nevar. Jautājums – uz kurieni iet.
– Reiz intervijā Neatkarīgajai jūs minējāt, ka visloģiskākais un sabiedrības interesēm atbilstošākais pašvaldību tīkla modelis ir bijušais padomju laika modelis ar pilsētām un to rajoniem. Vai varētu būt, ka Sprūdža kunga diskusijās tiks apspriests arī šis modelis?
– Šo modeli neizstrādāja padomju laikā. Tas radās krietni senāk un darbojās 160 gadus. Tā sākumi meklējami vēl cara laikos. Tas veiksmīgi darbojās pirmās neatkarīgās Latvijas valsts laikos, vācu laikos un pēc tam padomju laikos. Pagaidām nezinu, ko piedāvās apspriest Sprūdža kungs.
– Mēs tūlīt dosimies uz referendumu un izteiksim viedokli par Latvijas konstitucionālajiem pamatiem. Vienlaikus Valsts prezidents Andris Bērziņš paziņo, ka mums jāmaina politiskā sistēma, neprecizējot gan, kā. Savukārt premjers Valdis Dombrovskis aizbrauc uz Briseli un tur ar vieglu sirdi, bez saskaņošanas ar tautu, piekrīt būtiski samazināt Latvijas suverenitāti, tādā veidā graujot šos konstitucionālos pamatus. Tas viss notiek vienlaikus. Kā šajās pretrunās orientēties Latvijas iedzīvotājam?
– Grūti orientēties. Bet vienošanās par fiskālo disciplīnu, kuru akceptēja premjers, attiecas uz eirozonas valstīm. Es šo dokumentu esmu izlasījis. Atsevišķas vietas tajā ir neskaidras, un tās prasās pēc detalizētāka izklāsta. Es, atklāti sakot, tur neko tādu briesmīgu nesaskatu. Bet problēma ir tā, ka eirozonas valstis pirms desmit gadiem noformulēja, kādiem ir jābūt attiecīgo valstu ekonomiskās darbības rezultātiem, tai skaitā budžeta rezultātiem, kuri ir obligāti ievērojami. Piemēram, tika noteikts, ka eirozonas valsts parāds pret kopproduktu nedrīkst būt lielāks par 60%. Pagājuši 10 gadi. Situācija eirozonas valstīs ir pasliktinājusies. Tas nav noticis vienā dienā. Šo normatīvu nepilda ne tikai Grieķija, Itālija, Portugāle vai Spānija. Šo normatīvu neizpilda arī Vācija un Francija. Latvijai šis rādītājs ir nesalīdzināmi labāks. Pirms četriem gadiem tas vienkārši bija izcils. Lielās Eiropas valstis izsludina pareizus lozungus, saukļus, pieņem pareizus lēmumus un saistības, bet vienlaikus pašas to visu nepilda.
Nu labi, būs budžeta deficīts 3%, būs 0,5% vai vispār bezdeficīta budžets. Ja krīzes laikā valsts budžeta naudu tērē, lai remontētu Rīgas pili, lai būvētu Valsts ieņēmumu dienesta administratīvo ēku, lai būvētu policijas reģionālo nodaļu ēkas Vidzemē un Latgalē, – tā ir absolūti nepareiza naudas tērēšana.
– Kāpēc?
– Naudu var tērēt būvniecībai, taču ne kantoru būvniecībai. Būvējiet ceļus, jo tas ir ieguldījums tautsaimniecībā! Šajā laikā guldīt naudu administratīvās ēkās nav prāta darbs. Pie tām administratīvajām ēkām, kuras nevajadzīgas valstij jau tā ir fantastiskā apjomā, vēl piebūvēt kaut ko klāt ir muļķība. Respektīvi, budžeta deficīta normatīvu ievērošana vēl negarantē racionālu līdzekļu izmantošanu. Problēma nav budžeta deficītā. Svarīgi, kur tu tērē to naudu, kuru tu aizņemies. Ja tērē tur, kur tā atnāks atpakaļ – nomaksāsi procentus, kredītu un vēl gūsi papildu ienākumus – tāds tēriņš ir labs. Bet, ja tu aizņemies un būvē kantora ēkas ierēdņiem, tad atpakaļ to naudu vairs nedabūsi. Tas ir lieks slogs tautsaimniecībai. Ja airBaltic gatavi ieguldīt privātie investori, tad kādēļ šajā kompānijā valstij jāiegulda 110 miljonus? Tajā pašā laikā profesionālo skolu reformai pietrūkst aptuveni 40 miljonu. Līgums par budžeta disciplīnu pats par sevi jau neko nedod. Ja jūs kamīnā tā vietā, lai dedzinātu malku, metat piecsimtlatniekus, tad padomājiet, cik daudz malkas jūs varētu nopirkt par šo sadedzināto naudu. Jūs sakāt, ka mums, lūk, budžets ir sabalansēts un tādēļ mēs esam ģēniji. Nē, mēs esam idioti. Par vienu lietu es runāju jau kopš 2009. gada. Līdz 2012. gadam mana balss bija tikai saucēja balss tuksnesī. Tagad dzirdu, ka līdzīgi sāk runāt Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēviča kungs, arī premjers sāk mainīt pozīciju.
Kādēļ Latvijai šobrīd pievienoties eirozonai? Ja Latvija pievienojas eirozonai un tiek veidots eiro stabilizācijas fonds, kura apjoms mainās – vienu brīdi runāja par minimums pusi triljona, tad par triljonu, tagad atkal par pusi triljona eiro. Latvijai šajā fondā būs jāiemaksā aptuveni viens miljards eiro un par aptuveni vienu miljardu eiro jāuzņemas garantiju saistības. Par to gan gala lēmums nav pieņemts. Šī nauda tiks tērēta, lai glābtu Grieķiju, Itāliju, Spāniju, Portugāli. Jautājums – vai Latvijas tautai ir pienākums kļūt vēl nabadzīgākai, salīdzinot ar itāļiem, spāņiem, portugāļiem vai grieķiem, lai segtu viņu nesamērīgos aizņēmumus, kurus viņi ir iztērējuši bezjēdzīgās izpriecās? Kāpēc tas būtu jāuzņemas – to man neviens nevar paskaidrot. Man saka, ka Latvija, stājoties ES, uzņēmās saistības pievienoties eiro zonai. Bet 2004. gadā eiro zona bija cita. Tad nebija krīzes. Viņi savas saistības nepildīja, naudu tērēja uz nebēdu un arī aizņēmās uz nebēdu. Kopš tā brīža aizvadīti astoņi gadi. Situācija mainījusies. Kamēr eirozonas valstis nav sakārtojušas savus ārējos parādus, nav normalizējušas savus budžetus, Latvijai nav mērķtiecīgi pievienoties eirozonai. Pievienoties – tas mazajai Latvijai nozīmē apņemšanos glābt no bankrota Grieķiju, Spāniju, Portugāli, Itāliju un iespējams arī Franciju.
– Ja valdība stūrgalvīgi turpinās kursu uz pievienošanos eirozonai, varbūt jārīko referendums?
– Tautai par šo pievienošanos eirozonai stāsta – jūs brauksiet uz ārzemēm un tad vairs lati nebūs jāmaina uz eiro. Skaisti! Bet, ja tautai pateiktu, ka katram Latvijas iedzīvotājam, tai skaitā katram pensionāram, zīdainim, žurnālistam, par to būs jāsamaksā tūkstotis vai pat divi tūkstoši latu, tad tauta varbūt sāktu domāt – paga, paga, kādēļ man jāmaksā par grieķiem, spāņiem, portugāļiem, itāļiem, frančiem? Tad, protams, nepieciešams referendums. Es redzu pirmās saprāta balsis. Šobrīd ir tāda situācija: mēs sēžam siltā mājā uz sauszemes. Pēkšņi no Titānika, kurš uzskrējis uz aisberga un grimst, mums sauc: «Zēni un meitenes, nāciet pie mums uz Titānika, jo tas ir modernākais un ātrākais okeāna laineris! Mēs draudzīgi kopā smelsim no tā ārā ūdeni!» Es saku, nekāpsim šobrīd uz Titānika, pagaidīsim. Ja viņi nenogrims, izsūknēs ūdeni, aizlāpīs caurumus, tad kāpsim un brauksim, bet tagad pagaidīsim. Kādēļ kāpt uz grimstoša kuģa? Tā es domāju.