Bendiks: Kad šī valdība sāks savu darbu, būs vēl trakāk
Politologs un fotomākslinieks Mārcis Bendiks intervijā Neatkarīgajai analizē politiskās elites degradācijas cēloņus.
– Vēlēšanu rezultāti saskaitīti – vai varam teikt, ka tiesiskums valstī nu ir uzvarējis un oligarhi piebeigti?
– Oligarhi laikam skaitās sakauti, jo par tiem vairs neviens nerunā. Šī tēma, kuras dēļ tika atlaista Saeima, tagad ir izsmelta. Oligarhu vietā nāk reformas un tiesiskums. Tagad pat telefona stabi uzplauks zaļās lapās un uzziedēs rozā tiesiskuma ziedos. Kā savulaik teica vadonis Mao Dzeduns – lai uzzied miljons tiesiskuma ziedu.
– Vai tad jau gana nezied?
– Zied. Mēs jau tagad varam nojaust, kāds būs šis tiesiskums: tas, ko vienā dienā vara pasaka, otrā dienā vairs neskaitīsies spēkā. Gluži kā pie Alises Aizspogulijā. Vai tas likums svarīgāks, kurš vecāks? Nē, viss būs atkarīgs no tā, kā tiesiskuma proponētāji konkrētajā brīdī lems. Primitīva melošana sen vairs neskaitās nekas īpašs. Kolorīta melošana – tai vēl nedaudz pievērš uzmanību. Pie mums jau sen nekas vairs nenotiek bez melošanas, blēdībām, skandāliem un šai parādībai jau ir epidēmisks raksturs. Katram nākamajam politiķim jāpasaka vēl lielāka bezjēdzība un stulbums, lai vispār tiktu avīzēs. Bet avīzēs tikt taču ir politiķu maizīte. Mēs atrodamies kā studentu ballītē, kurā viss tā ir iegriezies, ka piečurāt klavieres tāds nieks vien ir un, lai pievērstu sabiedrības uzmanību, jau jādara kaut kas vēl nopietnāks. Šī situācija ir izdevīga komentētājiem, jo viņiem ir par ko ķiķināt. Politisko procesu rezultātu saņēmējiem – vēlētājiem, iedzīvotājiem – tas ir biedējoši.
– Daži politiskie līderi to vien dara, kā nodarbojas ar muldonību, runājot bezjēdzīgās frāzēs par «tiesiskumu», «oligarhiem» un tamlīdzīgām abstrakcijām. Pēc tūkstoškārtīgas atkārtošanas, šķiet, cilvēki sāk tam pat ticēt. No kurienes nāk šī muldonība, kura latvieša mentalitātei vēl nesen nebija pieņemama?
– Politikā laukums ir notīrīts. Ar skaidru ideoloģisko uzstādījumu palikusi tikai viena partija – Nacionālā apvienība. Politikas laukumā aktīvi darbojas vēl sīkpartiju apvienību apvienība, kura izliekas par kreisajiem, proti, Saskaņas centrs. Šī apvienību apvienība patiesībā sevī ir akumulējusi etnisko balsojumu. Apgalvojums, ka tai ir ideoloģija, ir blēdība. Nav iespējams, ka krieviski runājošam trūkumcietējam, krieviski runājošam uzņēmējam un krieviski runājošam miljonāram būtu vienādas intereses ekonomikā, nodokļu politikā, tautsaimniecības un sociālajā jomās. Šie sabiedrības slāņi ir nobalsojuši par vienu šo sarakstu, bet ne par vienu politisko spēku. Pārējie no politikas laukuma ir izravēti ārā. Vienotības politiskā platforma ir ļoti neskaidra – labēja, centriska vai kreisa. Tajā darbojas izteikti monetārisma un taupīguma piekritēji kā Valdis Dombrovskis un viņa piekritēju grupa, un tur darbojas arī ekonomists Jānis Ošlejs, kurš ir izteikti pretēju uzskatu pārstāvis. Par Zatlera Reformu partiju (ZRP) vispār nerunāsim.
– Parunāsim gan, jo šī partija politiskajā spektrā nav ienesusi pilnīgi nekādu skaidrību.
– Tā ir ienesusi putru. ZRP programma ir pretrunīgāka nekā Latvijas politiķi kopumā. Vjačeslavs Dombrovskis – intelektuālis, mācībspēks, zinātnieks – pārstāv galējā labējā liberālisma viedokli ekonomikā, kura atbalstītājs Latvijā ir viņš viens pats un varbūt vēl Ojārs Kehris pie nosacījuma, ja saņemas drosmi. Tas arī ir viss. Saraksts beidzies. Tā kā neviens īsti nav sapratis, ko viņš tajā partijā īsti domā pārstāvēt, process iet uz priekšu. Mēs varam tikai minēt, ko domā Zatlera partijas un frakcijas biedri, spriežot pēc tām nenormālajām svārstībām par simts astoņdesmit un nez cik tur tiem grādiem, kas notiek Zatlera partijā koalīcijas veidošanas sarunu gaitā. Ņemšanās ap falšiem lozungiem izriet no ideoloģisko uzstādījumu trūkuma.
– Jautājums nebija par ideoloģiju lomu politikā. Jautājums bija par to, kurš politiķus samācīja šajā muldonībā izmantot tādus vārdus kā «tiesiskums» un «oligarhi» un kādēļ, jūsuprāt, viņi šos vārdus tik cītīgi lietoja?
– Gribat dzirdēt to, no kurienes panākumi šādai politikai?
– Jā!
– Arī politikā ir ražotāji un patērētāji. Panākumi balstās šādas politikas patērētājos. No kurienes ir panākumi krējumam bez krējuma vai cīsiņiem bez gaļas?
– Cenā!
– Tajā skaitā cenā, tajā skaitā vienkāršā saprašanā, ka cīsiņš ir kaut kas tāds, kas ar gaļu asociējas, un, re, kur viņš ir. Politikā viss notiek ļoti līdzīgi. Vēlēšanās reklāmas līmenis pieaug, bet vēlēšanās iedziļināties politiķu solījumos pazeminās. Te varam parunāt arī par Twitter revolūcijām un tamlīdzīgām lietām. Lielākas cilvēku grupas var straujāk komunicēt. Tas ir labi. Taču tam visam ir arī negatīvas sekas, proti, vienkāršota visu lietu atrisināšana 140 zīmēs. Nav iespējams 140 zīmēs aprakstīt labējās vai kreisās politikas trūkumu 21. gadsimta sākumā. 20. gadsimta sākumā bija pilnīgi skaidrs, ka vieni politikā iestājas par lielkapitālu un aristokrātiju, otri par strādnieku tiesībām, lielākām algām un sociālo drošību. Tajā laikā bija skaidri ideoloģiskie uzstādījumi ekonomikā, politikā, valsts attīstībā.
Tagad tas viss ir pazudis. Kā to aprakstīt 140 zīmēs? Bet sadedzināt oligarhus un pēc tam tos iemest Daugavā – to gan 140 zīmēs var uzrakstīt. Un tas politikā šobrīd arī notiek.
– Dakteri stāsta, ka tie, kuri lieto cīsiņus bez gaļas un krējumu bez krējuma, ātri nomirstot. Vai, lietojot šādus produktus politikā, analoģiski nenomirs arī mūsu nācija?
– Jā! Bet var arī sanākt tāpat kā ar vēža prognozi. Uzzinot par vēzi, tu nolem atlikušo laiku labi padzīvot un paņem ātro kredītu. Tad izrādās, ka vēzim iestājusies remisija, un kredītu pašam vien nākas atmaksāt. Ir spoži pierādījusies mūsu politiskās elites absolūta nespēja realizēt nācijas vadību. Mums šobrīd vajadzētu interesēties tikai par labklājību un iedzīvotāju skaitu. Jāpieaug iedzīvotāju skaitam un labklājībai, un tad uz šīs bāzes var būvēt konkurētspējīgu izglītību, kultūru, mākslu un visu pārējo. Katrs, kam nav slinkums, publiskā telpā izplata gaudas, ka mums te ir nabadzība, trūkums. Bet no globālā viedokļa tās ir blēņas. Latvija joprojām ir relatīvi turīga valsts. Tā atrodas attīstītāko un turīgāko valstu augšējā ceturtdaļā, un mūsu trūkums ir redzams tikai iepretim ļoti bagātām sabiedrībām. Mēs esam tādi kā ieprecējušies bagātā ģimenē un pirms tam dzīvojuši laukos. Mums visu laiku bija tikai viens zābaku pāris, bet nu mēs esam nonākuši ģimenē, kurā katram ir septiņi pāri zābaku. Mēs aizmirstam, ka mums taču ir zābaki un mēs neesam basām kājām. Labklājības līmenī mēs neesam katastrofālā situācijā. Mums ir nepatikšanas, ko mēs saucam par krīzi, lai gan krīze nevar būt tik ilga. Mēs patiesībā runājam par ieiešanu depresijā. Kas attiecas uz nācijas dzīvo spēku, mēs katru gadu bez bumbošanas un tankiem zaudējam pa pilsētai. Iedomājieties situāciju: Džumbahorijā kalna aizā iegāžas autobuss ar 44 cilvēkiem. Latvijas Valsts prezidents sūta līdzjūtības vēstuli Džumbahorijas valdniekam un bojāgājušo radiniekiem. Tajā pašā laikā nemākulīgas politiskās pārvaldes dēļ Latvija gadā zaudē desmit tūkstošus cilvēku un neviens līdzjūtības telegrammas mums nesūta.
– Varbūt cilvēkus zaudējam nevis nemākulīgas valdīšanas dēļ, bet gan apzināta politiskā kursa rezultātā? Vēl nesen finanšu ministrs aicināja nekrāmēties ar aizbraucējiem, tādējādi skubinot tautu braukt projām vēl aktīvāk.
– Mūsu situācijā demokrātiskai valsts pārvaldei ir tikai divi uzdevumi nācijas saglabāšanai – ļaut tautai augt vairumā un nezaudēt labklājību. Par pārējo gādās intelektuāļi, mākslinieki. Kopumā nācijas mūžs ir aptuveni 400 gadu, līdz tā pārveidojas par kaut ko citu. Varam teikt, ka Latvija un latvieši kā politiskā nācija nomirs pusmūžā. Tas ir skumīgi un traģiski, taču šim procesam šobrīd es neredzu nekādu pretsvaru. Tas viss, ko mēs apkārt redzam, ir politiskās un intelektuālās deģenerācijas klaja ilustrācija.
– Advokāts Andris Grūtups izeju no šā neprāta saredz prezidentālā republikā.
– Tam es radikāli nepiekrītu. Prezidentāla republika ir sistēma, kurā ir mazāka pārstāvnieciskā demokrātija, bet stingrākas aristokrātiskās, intelektuālās tradīcijas. Mums šo tradīciju nav pat tuvumā. Mums vienīgais piemērs, kad slikta demokrātija tika aizstāta ar autokrātiju, ir 1939. gads, kad tika parakstīti līgumi par PSRS tanku ielaišanu Latvijā. Augustu Kirhenšteinu amatā aicināja neviens cits kā doktors Kārlis Ulmanis.
– Taču mēs joprojām esam parlamentāra republika. Atkal ievēlēta jauna Saeima, kurai jāpārvalda un jāvairo nācijas labumi. Ko mēs patiesībā redzam?
– Viņi visu ir sačakarējuši, vēl nesākot darbu. Ir normāli, ja jau vēlēšanu naktī trīs partijas sametas kopā un paziņo, ka tām ir vairākums, un aicina Valsts prezidentu nosaukt viņu virzītā premjera kandidatūru. Tagad ir sačakarētas visas iespējamās līnijas un politiķi nonākuši atpakaļ pie tā paša primitīvā rezultāta, tikai ar attiecīgo menopauzi. Tas viss tikai parāda šo valdības veidošanas procesā iesaistīto dalībnieku graujošo nekompetenci, kas robežojas pat ar sadzīvisku stulbumu.
– Gribat teikt, ka vē-lēšanu rezultāti ir trakāki, nekā kāds spēja to iedomāties?
– Šitā vēl nav bijis, bet, ja jūs iedomājaties, ka nevar būt vēl trakāk, tad es teikšu – jūs kļūdāties. Kad šī valdība sāks savu darbu, būs vēl trakāk.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"