Intervijā Neatkarīgajai Ventspils mērs Aivars Lembergs par Latvijas iekšpolitiku, gaidāmajām prezidenta vēlēšanām, valdības darba prioritātēm un Āfrikas imigrantiem.
– Pašlaik plašsaziņas līdzekļu galvenā tēma ir Valsts prezidenta vēlēšanas. Bet nav šaubu, ka tā nav valdības galvenā aktualitāte. Kādas šobrīd ir valdības aktualitātes?
– Pirmkārt, tas ir Latvijas attīstības plāns 2014.–2020. gadam – tas ir nākamais Eiropas Savienības plānošanas periods. Attīstības plānu vajadzēja izstrādāt jau pērn, kā tas iepriekš valdībā tika nolemts. Valdībai jānodefinē Latvijas stratēģiskie projekti, kuri būtu jāaizstāv, un, vēlams, jāpanāk to finansēšana no ES budžeta. Valdībai jādefinē redzējums, kā būtu jātērē ES struktūrfondu līdzekļi 2014.–2020. gadā. Diemžēl plānošanas darbs nav pat īsti sācies. Turpretī mums Ventspilī jau pabeigta sabiedriskā apspriešana, un tuvāko nedēļu laikā mēs apstiprināsim savu redzējumu līdz pat 2020. gadam. Būtu tikai pareizi, ja tas būtu uz šo brīdi nodefinēts arī valstij kopumā. Bet ar Latvijas tautsaimniecības attīstības plānošanu šobrīd nodarbojas četras ministrijas: Finanšu, Ekonomikas, Reģionālās attīstības un Ārlietu. Ja bērnam ir četras aukles, tad tās tikai to vien dara kā cita uz citu skatās, bet bērns paliek ne ēdis, ne dzēris un bikšeles viņam ir ne tikai slapjas.
Piemērs tam, ka Latvija ne visai efektīvi prot strādāt ar lieliem projektiem, ir kaut vai šķidrās gāzes termināļa projekts. Atkal jāmet akmens Ekonomikas ministrijas, konkrēti – Arta Kampara, dārziņā. Ministrs cenšas uzspiest, lai valdība lemtu būvēt termināli Rīgā. Kad ministrijas pārstāvjiem tiek vaicāts, kurā konkrēti vietā, viņi atbild, ka esot trīs vietas, un vienlaikus viņi teic, ka terminālis izmaksāšot tik un tik. Bet kā var pateikt, cik tas izmaksās, ja nav zināma precīza tā atrašanās vieta?
– Kādi vēl būtu valdības uzdevumi?
– Ļoti svarīga ir Latvijas pilnvērtīga integrācija NATO militāri rūpnieciskajā struktūrā. Kopš es kā pirmais sāku cilāt jautājumu, ka Latvijas dalība NATO ir formāla, šajā jomā kaut kas nedaudz mainījās. Parādījās neliela konteineru plūsma caur Rīgu. Amerikāņi šeit organizēja seminārus par iespējamiem iepirkumiem no Latvijas ražotājiem. Taču tā nav integrēšanās militāri rūpnieciskā kompleksā. Valdības uzdevums būtu panākt, lai NATO militāri rūpnieciskā kompleksa īpatsvars Latvijas IKP būtu tāds pats, kāds bija Varšavas pakta militāri rūpnieciskais komplekss Latvijas PSR. Tie bija ap 7% no IKP. Bet šobrīd tas praktiski ir nulle.
Tāpat valdībai jāpanāk, lai ASV ir ne tikai mūsu politiskais partneris, bet arī nozīmīgs ekonomiskais partneris. Šobrīd ASV ārējo ekonomisko sakaru ziņā Latvijā ir 14. vietā. Mūsu eksports uz ASV ir ap 70 miljonu latu gadā. Tas ir ārkārtīgi maz. Mēs zinām, ka dažām arābu valstīm ASV dāvina miljardus dolāru. Ar ko mēs esam sliktāki?
– Jūs runājat par stratēģiskām lietām, bet jautājums ir – vai valdība maz spēs vienoties, piemēram, tajā pašā ārējā parāda jautājumā? Jūs savulaik teicāt, ka vajag pagarināt aizņēmuma termiņu, citi saka, ka to vajag pārfinansēt.
– Es valdībai piedāvāju vienlaikus iet divos virzienos. Pirmkārt, censties panākt starptautiskā aizdevuma konsolidāciju, to pārvēršot par ilgtermiņa kredītu uz vismaz desmit gadiem un cenšoties saglabāt sākotnējās kredīta likmes – mazliet vairāk par trim procentiem gadā. Tas ļautu nesaspringt, kā šos kredītus pārfinansēt. Tagad Latvijai 2014.–2015. gadā būs jāatdod 2,3 miljardi latu. Par šo priekšlikumu man uzbruka sorosīti – Raudsepi, žurnāls IR – un citi. Arī no Finanšu ministrijas izskanēja, ka Latvijai vispār neko nevajag darīt un ka tā var atdot kredītu, to pat nepārfinansējot. Esmu gatavs publiski pat derēt, ka tas nav izdarāms. Līdz ar to otrs darba virziens būtu ilgtermiņa Latvijas vērtspapīru pārdošana starptautiskajos finanšu tirgos. Pieļauju, ka šā aizdevuma procents varētu būt ne mazāks kā 6–7%, jo mums inflācija šobrīd ir vairāk nekā 4%. Finanšu ministrija solīja, ka pirmo vērtspapīru tirdzniecību veiks šā gada vasarā. Domāju, ka tas nav neiespējami. Ja jau Latvija varēja aizņemties deviņdesmito gadu beigās, tad kādēļ tā tagad nevar aizņemties? Mūsu ārējais parāds pret IKP salīdzinājumā ar pārējām Eiropas valstīm ir mazs.
– Aizvien skaļāk izskan runas, ka Latvijai vajadzētu uzņemt bēgļus no Ziemeļāfrikas. Tiek runāts – mums labi samaksās par imigrantu izmitināšanu. Vai tas nav viens no pierādījumiem, ka metodes, ar kādām mēs centāmies pārvarēt ekonomisko krīzi, bija pieskaņotas citam mērķim – Latvijā atbrīvot dzīves telpu Āfrikas imigrantiem?
– Ar šausmām dzirdu: nopietni cilvēki sākuši runāt, ka Latvija jāpārvērš par melnā kontinenta provinci, ka afrikāņi integrēsies Latvijas kultūrā un sabiedrībā ievērojami ātrāk nekā cilvēki no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas. Es uz šādiem runātājiem raugos kā uz slimiem. Tas ir pilnīgs vājprāts, un tā Latvijai būtu pilnīga pašnāvība. Dīvaini, ka par to sākuši runāt tie, kuri līdz šim runāja par latvisku Latviju un latviešu kultūras vērtību saglabāšanu. Ieceļotāji pamatā būs musulmaņi – tā ir cita ticība, cita kultūra, citas tradīcijas. Nav šaubu, ka viņi dzīvos kompaktās kopienās, un tad Latvija pietiekami īsā laikā savai eksistencei varēs pārvilkt svītru. Vienīgais mierinājums, ka mūs pagaidām sargā nabadzība. Mūsu valsts iebraucējiem nevar dāvināt dzīvokļus un pabalstus. Otrkārt, politiskais spēks, kurš to centīsies īstenot, tiks noslaucīts no politiskās zemes virsas. Arī es piedalīšos aktīvā cīņā pret šādiem politiķiem. Treškārt, mūs var glābt arī klimatiskie apstākļi.
– Varam iebilst – klimats imigrantu pūļiem nav traucējis apsēst Zviedriju.
– Zviedri pēdējos 200 gadus dzīvo bez kara un nav pārcietuši arī postošu pāreju no sociālisma uz kapitālismu. Latvijā tika iznīcināta pēc Otrā pasaules kara radītā tautsaimniecība, tika iznīcināti ražotājspēki gan pilsētās, gan laukos. Ražošana tika aizstāta ar patērētājsabiedrību. Mūsu patērētājsabiedrība ir mazspējīga kaut ko saražot. Mēs tuvākās paaudzes laikā Zviedrijas līmeni nesasniegsim. Ja imigranti varēs izvēlēties, kur dzīvot, viņi pirmām kārtām izvēlēsies Beniluksa valstis, Dāniju, Zviedriju, Somiju.
– Varbūt arī Igauniju?
– Varbūt. Tad es aģitēšu, ka mums jāizstājas no Šengenas līguma un jāatjauno robežas.
– Dažādi demarši Vienotības iekšienē mudina atcerēties jūsu pirms gada teikto saistībā ar Vienotības dibināšanu. Jūs prognozējāt trešās Dombrovska valdības veidošanu, kas premjeram ļautu atbrīvoties no neveiksmīgiem ministriem. Varbūt demarši liecina, ka jūsu prognoze tūlīt piepildīsies?
– Jau toreiz teicu, ka šādu scenāriju no ārienes nevar īstenot. To var paveikt tikai no Vienotības iekšienes. To var izdarīt tikai pats Dombrovskis, paziņojot, ka Vienotība nespēj būt kopā, piemēram, ar Pilsonisko savienību, jo tā traucē strādāt. Tad koalīcijā paliktu Jaunais laiks, Sabiedrība citai politikai un ZZS. Robs būtu jāaizpilda ar tiem politiskajiem spēkiem, kuri šobrīd nav koalīcijā. Ar kuriem konkrēti – tas būtu Dombrovska kunga rokās. Šāds scenārijs ir iespējams, un tas ir visai vienkārši īstenojams: Dombrovskis paziņo, ka pieprasa konkrētu ministru demisiju, un atbrīvojušās ministru vietas piedāvā kādam citam politiskajam spēkam. Tā nebūtu trešā Dombrovska valdība, bet gan uzlabota viņa otrā valdība. Ja es būtu Dombrovskis, šādu scenāriju vismaz prātā apsvērtu un pārrunātu ar saviem tuvākajiem domubiedriem. No malas ļoti grūti izvērtēt, cik lielas ir pretrunas starp Pilsonisko savienību, Jauno laiku un Sabiedrību citai politikai. No malas mēs redzam tikai uzplaiksnījumus, tikai īlenu no maisa. Visspilgtāk tas parādījās Vienotības biroja atvēršanas brīdī. Ceremonijā nepiedalījās neviens Pilsoniskās savienības pārstāvis. Saprotu, ka kāds var būt aizņemts, bet, ja uz pasākumu neierodas neviens, tas par kaut ko liecina.
– Vai partijas valdes vēlēšanu rezultāti neliecina, ka pašā Pilsoniskās savienības iekšienē notikusi šķelšanās?
– Negribētu mest pār vienu kārti visus Pilsoniskās savienības biedrus. Viņi ir ļoti dažādi. Vēlot valdi, Pilsoniskā savienība saviem biedriem devusi vērtējumu. Ja Sarmīte Ēlerte netiek ievēlēta partijas valdē, tad tas nozīmē, ka viņa gada laikā ir zaudējusi savas partijas biedru uzticību. Cilvēks, kurš pirms tam gandrīz 20 gadus ar Gebelsa cienīgu propagandu Latvijas sabiedrībai skaloja smadzenes, kā dzīvot, tagad ir zaudējis savas partijas biedru uzticību. Tas apliecina, ka Pilsoniskajā savienībā ir biedri, kuri uz politiku un dzīvi raugās ievērojami savādāk. Un tas arī ir saprotams.
– Partijas biedri valdē ievēlēja Lolitu Čigāni, nevis Ēlerti.
– Lolita Čigāne ir aiz rokas pieķerta kontrabandā, viņa par to ir saņēmusi sodu un to pat nav pārsūdzējusi.
Iznāk, ka partijas biedri izsprieduši – kontrabandiste tomēr ir labāk nekā propagandiste. Man šī vērtību skala ir diezgan nesaprotama. Apšaubu, vai viņi paši saprot, kurš partijā ir labais, kurš kreisais, kurš vesels un kurš slims.
– Kā tur īsti beidzās – Ēlerte atbalsta Ventspils koncertzāles projektu?
– Mēs decembrī Kultūras ministrijā prezentējām Ventspils mūzikas vidusskolas ar koncertzāli projektu. Pēc prezentācijas kultūras ministre Ēlerte nepateica ne jā, ne nē un solīja paust atbildi janvārī. Tagad ir maijs. Viedokļa nav. Tomēr ir sagatavots ziņojums valdībai, un tuvākajās dienās tas tiks skatīts. Cik mēs zinām, no Kultūras ministrijas ir saņemts pozitīvs vērtējums gan Liepājas, gan Ventspils projektiem.
– Kurus ministrus jūs lūgtu demisionēt, ieskaitot ZZS ministrus, un kāpēc?
– Neapšaubāmi vājākais ministrs ir Kampars. Vienotības politiskajiem konkurentiem ir interesanti, ka tik nekompetents un neprofesionāls cilvēks turpina strādāt un graut Vienotības prestižu. No vienas puses – lai ko Kampars darītu, viņš visu izgāž. No otras puses – viņš taisa savas rebes ar tik primitīviem līdzekļiem, ka atliek vien pabrīnīties. Piemēram, vēja enerģijas obligātā iepirkuma kvotas viņš piešķīra sev pietuvinātajiem. Neviens tāpat neticēs, ka tas viss tika izdarīts par skaistām acīm. Tad jau nav brīnums, ka Kampara amatpersonas deklarācijā gali neiet kopā. Ja kvotas saliek kopā ar deklarāciju, tad gan viss iet kopā. Tāpat atminēsimies enerģētiskās krīzes pārvarēšanu decembra beigās, janvāra sākumā, vai gāzes termināļa projektu – it visur vērojama nekompetence. Pārējiem politiskajiem spēkiem ir ļoti izdevīgi, ka šāds personāžs kā Kampars turpina uzjautrināt Latvijas saprātīgo sabiedrību. No šāda viedokļa būtu žēl, ja viņš sadūšotos un iesniegtu demisiju.
Bet kopumā sabiedrība pati redz, kurš ministrs labāk, kurš sliktāk tiek galā ar saviem pienākumiem. Ir vājāki posmi arī ZZS ministriem, taču tie cilvēki ļoti cenšas un parāda arī izaugsmes progresu.
– Kādreiz bija divi naidīgi ekonomiskie grupējumi – Ventspils un Valmieras grupas. Pie apvāršņa parādījies jauns Valsts prezidenta amata kandidāts, savulaik viens no Valmieras grupas līderiem Andris Bērziņš. Kā jūs vērtējat savu kādreizējo pretinieku?
– Nepiekritīšu tam, ko jūs minējāt par Valmieras grupu vai kā savādāk. Bija laiks, kad starp ventspilniekiem un, nosacīti sakot, Valmieras grupu domstarpību nebija. Šajā Valmieras grupā gan vairāk bija rīdzinieku nekā valmieriešu. Tad vienu brīdi patiešām notika cīkstēšanās par vietu zem saules, taču pēc tam tas beidzās. Andris Bērziņš tajā laikā, protams, bija zināmā apritē. Bet šajos cīniņos es ne reizes neredzēju, ka būtu piedalījies Andris Bērziņš. Viņš bija bankas prezidents, un viņa galvenais uzdevums bija rūpēties par bankas stabilitāti un izaugsmi. Tie cīniņi tomēr ir vecs stāsts.
– Vai viņš ir reāls Valsts prezidenta amata kandidāts?
– Es redzu, ka baņķieris Andris Bērziņš ir izvērtējis tagadējā Valsts prezidenta Valda Zatlera darbību un viņa redzējumu par Latvijas attīstību, to salīdzinājis ar savu redzējumu, pieredzi un zināšanām. Acīmredzot viņš uzskata, ka Valsts prezidenta pienākumus varētu pildīt labāk. Esmu priecīgs par to, ka būs divi kandidāti. Tas Latvijas prezidentu izvēles vēsturē ir ļoti labs piemērs. Līdz šim mēs pieturējāmies pie Vidusāzijas modeļa, ka prezidenti ir neaizvietojami. Piemēram, bija neaizvietojama Vīķe–Freiberga. Mani brīžiem pārņēma izjūta, ka atrodos nevis Latvijā, bet Uzbekistānā vai Kirgizstānā, Lībijā vai Ēģiptē. Šajās valstīs pie varas ir neaizvietojamie. Šajā ziņā Zatlera kungs ir spēris lielu soli demokrātijas attīstībā. Viņš ir pirmais no prezidentiem, kurš pusotru mēnesi pirms termiņa beigām nāca klajā ar savu programmatisko runu. Ja pirmajā prezidenta vēlēšanu kārtā startēs vismaz divi kandidāti, tad tas jau atgādinās par demokrātiskas valsts asniem. Demokrātijas ziedi parādītos tad, ja prezidenta amatam būtu vairākas kandidatūras, kuras varētu vērtēt vairākus mēnešus pirms vēlēšanām. Kandidātiem tas būtu smags laiks, taču to pašu tagad nākas iziet gan Saeimas deputātu, gan premjera kandidātiem.
– Nesen jūs minējāt, ka Latvijai vajadzētu pārdot bufernaftu cauruļvadā, kas ļautu iegūt 70 miljonus latu. Vai ir vēl ir kādi projekti, kurus īstenojot Latvija iegūtu līdzekļus ekonomikas attīstībai vai parādu atdošanai?
– Mēs Ventspilī naudu, ko ieguvām no privatizācijas, ieskaitījām privatizācijas fondā. Šī nauda tika virzīta uzņēmējdarbības atbalstam, pilsētas ražošanas un sociālās infrastruktūras attīstībai. No šīs naudas neviens lats neaizgāja patēriņam. Līdzīgi vajadzētu rīkoties Latvijas valdībai. Tāpat valdībai pēc iespējās ātrāk vajadzētu tikt skaidrībā, kuri aktīvi valstij ir vajadzīgi un kuri nav vajadzīgi. Tie, kuri nav vajadzīgi valsts funkciju veikšanai, ir atsavināmi, tikai jautājums – kurā brīdī un kādā kārtībā. Piemēram, valstij ir milzīgi nekustamā īpašuma resursi, kuri tai absolūti nav vajadzīgi. Ir arī tādi īpašumi, kuri nav izīrēti, bet kuri ir jāapsaimnieko un tam jātērē līdzekļi. Tas ir augstākā mērā nesaimnieciski. Pirms vairāk nekā 15 gadiem aģitēju tā laika finanšu un valsts īpašumu ministrus, lai viņi ātrāk tiek skaidrībā par valstij vajadzīgo un nevajadzīgo īpašumu. Tāpat, piemēram, valstij pieder Lattelekom un LMT kapitāla da
ļas. Tās jāpārdod, jo šajā nozarē valda pietiekami liela konkurence.
– Kas īsti notiek Anglijas tiesā, kur jums jāsniedz zvēresti par īpašumiem?
– Lai to saprastu, ir jāzina priekšvēsture. 2004. gada beigās atklājās, ka Latvijas kuģniecība ir iznomājusi kuģus par pazeminātām likmēm, kas ir krietni zemākas par tirgus likmēm. Starpība starp reālajām likmēm un pazeminātajām likmēm nonāca piecās ārzonas kompānijās, kuras, visticamāk, kontrolēja daži tālaika Latvijas kuģniecības padomes un valdes locekļi. Faktiski tā bija uzņēmuma līdzekļu zādzība, turklāt ļoti lielos apmēros. To visu atklāja audita komisija, kurā bija pieci cilvēki, un viens no viņiem bija Anrijs Lembergs. Ventspils nafta, kurai pieder puse no Latvijas kuģniecības akcijām, sasauca sapulci un atcēla Latvijas kuģniecības padomi un valdi. Tika uzsākts kriminālprocess un paralēli civilprocess Anglijas tiesā.
Man ar šīm blēdībām tā laika Latvijas kuģniecībā nav nekāda sakara. Katram domājošam cilvēkam būtu jāsaprot – ja jau Aivaram Lembergam būtu ar šīm blēdībām kāds sakars, bet Anrijs Lembergs bija viens no tiem, kurš šīs blēdības atklāja, tad jau iznāk, ka dēls ir gājis pret tēvu, dēls apsūdz tēvu! Es nezinu, kurš var noticēt šādai iespējai! Tomēr advokāts Kvēps Anglijas vēstniecībā četru cilvēku – Stepanova, Skoka, Berķa un Ševcova – vārdā zvērestā teica, ka veikt šo blēdību nolēma tie, kas kontrolē Ventspils naftu. Citiem vārdiem – tā nolēma visi četri Kvēpa klienti, taču viņus esot vadījis Lembergs, jo viņš Ventspils naftā visu noteicis. Bet man ar tām piecām kompānijām, kurās nogūlās izkrāptie līdzekļi, nav nekāda sakara. Naudu no tām es neesmu dabūjis nevienu santīmu. Savukārt jaunā Latvijas kuģniecības vadība paziņoja – re, kur Lembergs arī pieminēts – liekam arī viņu par atbildētāju. Ja tiek vērsta prasība, tiek prasīts arī nodrošinājums. Tiesa lemj par šo nodrošinājumu, un tajā brīdī netiek vērtēts, cik prasība ir pamatota vai nepamatota. Tā ir procedūra. Šobrīd Anglijas tiesā ir runa par prasības nodrošinājumu – tas nav arests, bet prasības nodrošinājums. Viņi prasa, lai izsūtu izziņu, kur esmu akcionārs. To arī nosūtīju – ka esmu akcionārs Latvijas kuģniecībā, Ventspils naftā, Ventbunkerā, Krājbankā utt. – respektīvi, visu to, kas minēts manā deklarācijā. Tuvākajā laikā mēs paudīsim viedokli arī par lietas būtību. Vēl ir jautājums – kāds vispār man ir sakars ar Angliju un Velsu? Es tur varu būt par atbildētāju tikai tad, ja esmu tur veicis kādas darbības.
– Kāpēc tad tur atbildētājs ir Oļegs Stepanovs?
– Tāpēc, ka kuģu frakta līgumi tika slēgti atbilstīgi angļu likumdošanai. Stepanovs kā Latvijas kuģniecības amatpersona ietekmēja frakta līgumu slēgšanu. Bet man nav nekāda sakara ne ar vienu frakta līgumu, līdz ar to man nav nekāda sakara ar angļu tiesu.
