Intervija ar Ventspils mēru - Ko Lembergs no Kampara grib
 
©f64

Intervijā Neatkarīgajai Ventspils mērs Aivars Lembergs detalizēti skaidro, ko viņš vēlas panākt, kritizējot ekonomikas ministru Arti Kamparu; stāsta, kā valdība varētu izvairīties no līdzekļu atņemšanas veselībai, labklājībai un transportam, kā arī skaidro, kādēļ Eiropas valstīs patiesībā nepavisam nesajūsminās par Latvijas apņemšanos ekonomēt uz savu iedzīvotāju rēķina.

- Iepriekšējā intervijā jums vaicājām: vai pienāks laiks, kad jūs teiksiet, ka Sarmīte Ēlerte ir viena no viskonstruktīvākajām ministrēm. Jau pusotru mēnesi vēlāk jūs spiedāt Ēlertei roku un dāvinājāt kalendāru. Cik konstruktīva ir jūsu sadarbība ar Ēlertes kundzi?

- Jautājumā minētais fakts ir jau izraisījis sekas. Vairāki mani īsteni atbalstītāji, kuri mani atbalstījuši arī sarežģītos brīžos, ir sašutuši un nepamierināti ar to, ka es sorosistei un globālistei un tā tālāk esot spiedis roku. Taču, tā kā es sevi pieskaitu pie profesionāliem pašvaldību vadītājiem, man gan kā pašvaldības vadītājam, gan kā politiķim, Latvijas tranzīta biznesa asociācijas prezidentam, vai kā Latvijas Olimpiskās komitejas izpildkomitejas loceklim nākas spiest roku cilvēkiem, kurus es neizvēlos. Tiekoties Kultūras ministrijas vadību, mēs apspriedām konkrētu jautājumu, kā risināt valsts Ventspils mūzikas vidusskolas problēmas. Proti, skolas vajadzībām varētu būvēt jaunu ēku, kurā skolas funkcijas tiktu apvienotas ar koncertzāles funkcijām. Tādējādi visām ēkas telpām būtu dubulta izmantošana. Atšķirībā no iepriekšējiem kultūras ministriem - Helēnas Demakovas un Inta Dāldera -, kuri šādu projektu atbalstīja gan Ventspilī, gan Liepājā, Ēlerte pēc projekta prezentācijas savu atbalstu nesniedza. Viņa pateica, ka viedokli paudīs līdz 2011. gada janvāra beigām. Tātad atlikušas dažas dienas. Viņas viedoklim būs zināmas konsekvences.

- Šī valdība sāka savu darbu ar milzīgās mokās pieņemtu valsts budžetu. Šobrīd valsts budžets jau ir sācis strādāt. Vai ir redzams, kurš no šī budžeta ir vislielākais politiskais ieguvējs?

- Es nesauktu budžeta pieņemšanu par grūtu. Atminēsimies, ka jau pērn vasarā bija runa, ka nepieciešams samazināt budžeta deficītu par apmēram 550 miljoniem latu. Rudenī pirms vēlēšanām bija runa par 350 miljoniem. Reāli budžetu vajadzēja konsolidēt par nepilniem 300 miljoniem latu. Tādēļ finansu ministram budžetu samērā viegli izdevās izstumt cauri Saeimai. Budžeta konsolidācija tikpat kā neskāra Vienotības pārziņā esošās ministrijas. Konsolidācija notika uz pašvaldību rēķina, uz ZZS pārstāvētām Veselības, Labklājības un Satiksmes ministriju pārziņā esošo sfēru rēķina. Budžets lielus politiskus ieguvumu nedeva nedz pozīcijai, nedz opozīcijai. Tas neradīja arī redzamus mīnusus Vienotībai, premjeram un pat ZZS. Ja būtu jāķeras klāt arī Vienotības ministrijām, loģiski, ministri pretotos un sāktu meklēt naudu pie kaimiņa. Savukārt kaimiņš pie nākamā kaimiņa un tad sāktos kašķis.

- Kāpēc nesākās kašķis, kad atņēma naudu ZZS ministrijām?

Tas jāvaicā ZZS vadītājiem Raimondam Vējonim un Augustam Brigmanim. Daudzos jautājumos man ir savādāks viedoklis nekā ZZS. Es personīgi rīkotos savādāk. Reizēm es to pasaku, reizēm to pat nepieminu. Piemēram, Latvijas vienošanās ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) un Eiropas Komisiju (EK) 2011.gadā pieļauj budžeta deficītu 6% no IKP. Pirms vēlēšanām es teicu, ka deficīts varētu būt arī lielāks par 6%. Neraugoties uz to Saeima apstiprināja budžetu ar deficītu 5, 4 % no IKP. Naudas ziņā starpība ir 79 miljoni latu. Ja premjers ar finanšu ministru neuzspiestu un ZZS nepiekristu 5,4 % deficītam, bet paliktu pie 6% deficīta, kā tas ierakstīts valdības deklarācijā, mums tagad papildus būt šie 79 miljoni. Tad par 11 miljoniem varētu nemazināt labklājības budžetu, līdz ar to nebūtu diskusijas par pabalstiem. Tad nevajadzētu noņemt arī veselības aizsardzībai un transportam. Tad būtu šie 50 miljoni, kuri tagad tiek izmisīgi meklēti.

- Kā var runāt par ģimeņu pabalstu noņemšanu valstī, kurā nedzimst bērni un pieaugušie masveidā brauc prom?

- Grūti komentēt. Tie, kuri saņem šos bērnu pabalstus, tos pamatā arī šeit pat iztērē. Nopērkot preces vai pakalpojumus, tiek samaksāts arī PVN un citi nodokļi. Tas nozīmē, ka nepilna puse no šīs pabalstu naudas atgriežas valsts budžetā. Kaut vai tādēļ vien atņemt pabalstus ir pilnīgi bezjēdzīgi. Premjeram vaicāju, kādēļ nepieciešams spiest budžeta deficītu līdz 5,4%, ja iepriekš vienojāmies par 6% deficītu? Sarunās ar SVF un EK neviens no ZZS nepiedalījās un neviens nezina, kādēļ sarunāti 5,4%.

- Vai jums kā politiķim ir intuitīva nojausma, kas slēpjas aiz šiem 5,4%?

- Es pieļauju, ka varētu būt sekojoši. Latvija ir saņēmusi vidēja termiņa aizdevumu uz pieciem gadiem. Nākošgad Latvijai no pamatsummas bez procentiem ir jāatdod 228 miljoni latu. Es piedāvāju vienoties ar aizdevējiem par vidējā termiņa aizdevuma pārveidošanu par ilgtermiņa aizdevumu uz 20 gadiem. Tad 2012. gadā no pamatsummas būtu jāatdod nevis 228 miljoni, bet tikai ap 60 miljoniem. Starpība ir ap 170 miljoniem - tā budžetā būtu papildus nauda. Ja šogad būtu deficīts 6% plus 170 miljoni, tad šogad mums papildus būtu 79 miljoni, bet nākošgad - 170 miljoni. Tādējādi nebūtu nauda jāatņem pabalstiem, veselībai un transportam. 170 miljoni veidotos kā rezerve, kuru varētu novirzīt, piemēram, uzņēmējdarbības veicināšanai vai sabalansētai reģionālai attīstībai. Pēdējā sarunā ar SVF tehnisko misiju pēdējā dienā tika pielaists arī ZZS pārstāvis, kurš vaicāja par iespēju aizdevuma termiņu pagarināt. No SVF netika saņemts kategorisks „nē”. Līdz ar to tā varētu būt sarunu tēma. To veiksmīgs rezultāts radikāli mainītu valsts budžeta stāvokli. Bet kāpēc par to nerunā? Tā arī neesmu sapratis, ko tas nozīmē - nesagatavotību sarunām, politisku gļēvumu vai nekompetenci.

- Finanšu ministrijā klīstot baumas, ka starptautiskais aizdevums nebūs jāatdod, jo to aizstās ar obligācijām, kuras kaut kādi labie onkuļi nopirks. Varbūt tas arī būs šis ilgtermiņa aizdevums?

- Kur tad ir tās obligācijas? Aizdevuma pamatsumma jāsāk atdot jau nākošgad! Pārfinansēšanu vajadzēja sākt jau 2010. gadā. Mūsu valsts ir daudz cietusi: Otrais pasaules karš, kolektivizācija, PSRS sabrukums, izstāšanās no Varšavas pakta, iestāšanās NATO, - tas viss mums nesis kolosālus zaudējumus. Ja par to nerunāsim, tad arī nekas nenotiks un neviens pie mums nenāks un nepiedāvās pagarināt kredītu.

- Citēsim Robertu Zīli: „Mēs tagad tiekam slavēti par Latvijas nodokļu maksātāju bezgalīgo pacietību, taču, runājot par Latvijas pieredzi, nedz portugāļu, nedz spāņu acīs es neredzēju nedz mirdzumu, nedz apbrīnu, nedz vēlmi mums sekot” Kādēļ spāņiem un portugāļiem dzirdot par mūsu „izcilo” pieredzi nemirdz acis?

- Ja jūs ievieto Aušvicas koncentrācijas nometnē pret jūsu gribu un jūs izdzīvojat, tad jūs ir jēga apbrīnot par izturību un varonību. Bet ja jūs paši aizejiet uz Aušvicu un piesakieties, ka jūs vēlaties tajā dzīvot, tad kā jūs var apbrīnot? Par jums var tikai brīnīties, cik jūs esat stulbs. Latvijas politiskie vadītāji aizveda Latviju uz Aušvicu un brīvprātīgi uzspieda tautai tur padzīvot.

- Vai nav par stipru teikts?

- Iekšējais devalvācijas ceļš, ko izvēlējās Latvijas politiķi, bija pilnīgs vājprāts. To darīja tikai viena iemesla dēļ - lai nosargātu lata stabilitāti. Nevienu neinteresēja tautas dzīvotspēja. Mēs katru mēnesi zaudējam apmēram 2000 cilvēku. Paldies Dievam, šie cilvēki neiet bojā gāzes kamerās, taču Latvijas tautsaimniecībai viņi ir zuduši. Pienāks brīdis, kad šie 2000 katru gadu pazudušie cilvēki būs vajadzīgi. Viņi būs jāaizvieto ar tiem, kuri uz šejieni būs ar mieru braukt. Tādēļ spāņiem un portugāļiem atliek vien nobrīnīties, kādēļ latvieši ir tik aprobežoti, ka brīvprātīgi lien nāves nometnē. Šai ziņā no latviešiem neviens neko netaisās mācīties. Vienīgais, ko spāņi un portugāļi varētu apbrīnot, ir šīs valsts vadītāju sadisms.

- Brigmanis paziņoja, ka Vienotība savus limitus uz amatiem ir izsmēlusi. Vai ZZS pietiks resursu, lai vakantos amatus aizpildītu ar krietnām personālijām?

- Vēlos pievērst uzmanību būtiskai tēmai - valsts amatpersonas partejiskai piederībai. Protams, ir valsts amati, kuros nedrīkst atrasties politisko partiju biedri – piemēram, tiesneši, prokuori un tamlīdzīgi. Visiem pārējiem amatiem nav noteikti ierobežojumi, ka tos nedrīkstētu ieņemt partiju pārstāvji. Nevienā likumā nav teikts, ka amatus drīkst ieņemt Vienotības pārstāvji, bet ZZS - nedrīkst. Latvijā taču nav atļata diskriminācija pēc partejiskās piederības. Tādējādi, runājot par kandidēšanu uz valsts amatiem, nevienam vispār nav tiesību prasīt, vai cilvēks ir vai nav partijā un kādā partijā. Līdzīgi kā nevienam nav tiesību prasīt par tautību, reliģisko pārliecību, seksuālo orientāciju un pat dzimumu. Jebkurš, kurš amata kandidātiem prasa par piederību partijai, šo kandidātu diskriminē. Tas ir Satversmes pārkāpums. Ja mūsu valstī būtu kārtīgs tiesībsargs, tad viņam pirmajam vajadzētu protestēt, ja kādam aizliegtu ieņemt kaut kādu valsts amatu tikai tāpēc, ka viņš ir Latvijā reģistrētas partijas biedrs. Šobrīd, ja kāds ministrs ieceļ amatā kādas partijas biedru, tad tas tiek uzskatīts par noziegumu. Jūsu kolēģi žurnālisti arī propagandē, ka partijas biedrs nedrīkst būt valsts amatpersona. Tā ir diskriminācija un absolūta tumsonība. Šobrīd tiek izvērsta propaganda, ka ZZS nedrīkst virzīt ne tikai partijas biedrus, bet vispār viņi nedrīkst virzīt nevienu kandidatūru ne uz vienu valsts amatu, jo tas ir slikti. Bet nākamā propaganda ir tāda, ka ZZS pat nedrīkst vērtēt citu izvirzītos kandidātus. ZZS esot klusējot jāpiekrīt tam, ko virza Vienotība, Sorosa politiskā apvienība, lietussargu grupa vai ASV vēstniecība. Pakļaujoties šādam spiedienam, ZZS vadība parāda diezgan lielu gļēvumu.

- Varbūt ir konkrēts piemērs?

- Oktobrī tika izsludināts konkurss uz Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas priekšsēdētāja vietu. Šajā konkursā daudzu citu starpā pieteicās arī Zemnieku savienības (ZS) biedrs Mārtiņš Roze. Kandidātu vērtēšanas komisija atzina, ka labākā no visām ir Rozes kandidatūra. Taču ministrs Artis Kampars paziņoja, ka viņš šo kandidatūru neapstiprinās, jo kandidāts ir ZS biedrs. Ja Roze nebūtu ZS, bet gan Jaunā laika biedrs, tad viņu amatā apstiprinātu. Romāns Apsītis nostrādāja četrus gadus par tiesībsargu, saņēma algu, taču no šīs institūcijas nebija jēgas. Viņš šajos četros gados ir uzrakstījis gana daudz slēdzienus, ka pārkāptas cilvēktiesības. Tālāk nekas nenotiek. Valsts pārvalde uz viņa slēdzienu kā kranči paceļ kāju, nokārto savas dabiskās vajadzības un aiziet.

- Enerģētiskās krīzes laikā jūs aicinājāt vērtēt Kampara atbilstību ieņemamam amatam. Turpretī Kampars paziņoja, ka ZZS acīmredzot no viņa kaut ko gribot. Ko ZZS grib no Kampara?

- Es tik tiešām no Kampara kaut ko gribu. Ja Ziemassvētkos valstī ap 200 000 iedzīvotāju paliek bez elektrības, tad es gribu, lai atbildīgais ministrs Kampars novelk mājas čības, iekāpj zābakos un organizē krīzes pārvarēšanu. Tā vietā, lai krīze tiktu izsludināta 25 decembrī, tā tika izsludināta 6. janvārī. Gandrīz divas nedēļas ap 200 000 cilvēku pavadīja bez elektrības Es gribu, lai Kampars pilda savus amata pienākumus. Es domāju, ka to pašu gribēja arī tie, kuri bija bez elektrības

Vēl es gribu, lai Kampars nedāvā ar viņa amatu saistītus labumus sev pietuvinātiem cilvēkiem Tranzīta biznesa asociācijā ir vērsušies uzņēmēji ar lūgumu palīdzēt atrisināt konfliktu starp uzņēmējiem un Kamparu par to, ka 2009. gada vasarā netaisnīgi pret visiem uzņēmējiem, bet ļoti „taisnīgi” pret Kamparam pietuvinātiem uzņēmējiem sadalītas vēja enerģijas obligātā iepirkuma kvotas. Konkrēti ieguvēji ir – kāda sagadīšanās -uzņēmēji Skoks, Ševcovs un Berķis. Viņiem pastarpināti piederošam uzņēmumam tika iedalīta obligātā iepirkuma kvota 2500 megavatstundas gadā uz vienu uzstādīto megavatu. Turpretī nepietuvinātie dabūja kvotu 12 megavatstundas gadā.

- Kāda ir starpība starp obligāto iepirkumu un neobligāto?

- Starpība ir iepirkuma cenā. Ja nav obligātā iepirkuma kvota, tad par šādu elektroenerģiju maksā apmēram 55 latus par megavatstundu, turpretī, ja ir obligātā iepirkuma kvota, tad cena ir 105 lati par megavatstundu. Tādējādi ar vienu parakstu ir uzdāvināti miljoni! Turklāt obligātā iepirkuma kvotas piešķirtas uzņēmējsabiedrībai, kurai vispār nekas nav uzbūvēts. Lai vispirms viņi kaut ko uzbūvē.

Tādējādi es un ZZS gribam, lai starp ekonomikas ministru un uzņēmējiem neveidotos koruptīvas attiecības.

- Kāpēc uzņēmēji vēršas pie jums Tranzītbiznesa asociācijā, nevis kaut kur citur?

- Ekonomikas ministrijā vērsties nav jēgas, jo tur Kampars pats ir šefs. Varētu vērsties pie premjera, bet Kampars ir Jaunā laika domes priekšsēdētājs.

- Varētu teikt – arī tur „kampars” priekšā.

- Var teikt arī tā. Griezties policijā arī ir bezjēdzīgi, jo Iekšlietu ministriju vada Jaunā laika pārstāve. Varētu vērsties KNAB, bet tur priekšnieks Normunds Vilnītis paralizēts, savukārt Strīķe ir „kampars”. Iespējams vēl vērsties pēc palīdzības pie Ingūnas Sudrabas kundzes – tā nav „kampars”. Bet uzņēmēji nolēma vērsties pēc palīdzības mūsu asociācijā. Mūsu eksperti jau ir veikuši situācijas analīzi.

- Diezgan nopietnas ir jūsu iebildes pret Kamparu.

- Tās vēl nav visas. Kampars bija delegācijas sastāvā, kas pavadīja Valsts prezidentu oficiālā vizītē Krievijā. Tie, kuri vēl bija šīs delegācijas sastāvā, šausminās par to, ka Kampars divos jautājumos darīja visu, lai izgāztu pozitīvus sarunu rezultātus, un lai sarunu rezultātā Latvijai tiktu pieņemti neizdevīgi nosacījumi. Kampars aicināja Krievijas premjeru Vladimiru Putinu pārdot Latvijai gāzi pēc tādas formulas, kura Latvijai ir neizdevīga. Putins, atšķirībā no Kampara, šo tematiku lieliski pārvaldīja. Viņš pieklājīgi iebilda, ka Krievija jau var tā darīt, kā Kampars piedāvā, un uz papīra pierādīja, ka tādējādi Latvija dabūs vairāk maksāt. „Ja jūs tā uzstājat, mēs to varam darīt,” teicis Putins. Tikai tad Kampars no sava priekšlikuma atkāpās un sāka kaut ko stostīties. Tos, kuri bijuši šajās sarunās klāt, pārņēmis neiedomājams kauns.

Pēc tam sekmīgi noritējušas sarunas par Latvijas zivju pārstrādātāju produkcijas, tai skaitā šprotu realizāciju Krievijā. Putins atbalstījis priekšlikumu samazināt Latvijas zivju izstrādājumiem ievedmuitu no 15% uz 5%, kas būtiski uzlabotu Latvijas produkcijas konkurētspēju. Sarunas virzījušās sekmīgi, bet te pēkšņi jautājumā, kurš nav Kampara kompetencē, kurā viņam vajadzēja sēdēt pie ratiem un paklusēt, Kampars pēkšņi iejaucies sarunā. Viņš kopā ar Meļņiku sācis stāstīt Putinam par kaut kādām kreisajām Igaunijas shēmām un tādā garā.

- Skarbi...

- Vēl viena pretenzija pret Kamparu. Tiek gatavots 2011. gada budžets un pēkšņi parādās valsts galvots kredīts vienai privātai kompānijai biodegvielas rūpnīcas būvei Rīgā. Pats par sevi projekts nav slikts, bet mēs vaicājām, kāpēc tieši šai vienai kompānijai? Lai viņiem tiek valsts galvojums, bet kādēļ to nedod arī citiem? Kampars paziņoja, ka viņiem dot nevar, jo esot nokavēts. Esot bijis izsludināts konkurss, kurā pieteikusies tikai šī kompānija. Paziņojums par konkursu esot aizsūtīts uz Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Darba devēju konfederāciju, kā arī tas esot bijis ielikts kaut kur internetā. Protams, pārbaudīt - bija vai nebija sludinājums internetā, vairs nav iespējams. Mēs vērsāmies Tirdzniecības un rūpniecības kamerā un Darba devēju konfederācijā. Viņi apgalvoja, ka nekas tāds nav bijis, bet, ja būtu bijis, tad tas tiktu paziņots visiem šo organizāciju biedriem un būtu pietiecies neviens vien simts uzņēmēju. Ja tagad ZZS neatbalstītu Kampara galvojumu, tad tiktu sagrauts budžets un kristu valdība, tādēļ uz to neviens neiet.

- Te jau būtu darbs KNAB...

Vēl viena pretenzija pret Kamparu. Ir amati, kurus apstiprina valdība. Kampars uz valdību bīda tikai savus cilvēkus Es vaicāju, kas tie par kandidātu izvēles kritērijiem? Atbilde skanēja - ja jūs tā turpināsiet vaicāt, valdība kritīs.

Visbeidzot - ir premjera vadītā darba grupa Eiropas Savienības fondu apguvei. Šī darba grupa tika izveidota pēc ZZS priekšlikuma, tā strādā radoši un lietderīgi. Visos gadījumos, kad kaut kas šajā sakarā ir bijis jādara Kamparam, visos gadījumos premjera dotais uzdevums nav ticis laikā izpildīts. To, ko var izdarīt nedēļas laikā, viņš dara mēnesi, bet ko mēneša laikā - Kampars darba trīs piecus vai pat sešus mēnešus un tikmēr lietas stāv uz vietas. Ātri Kampars lietas dara tikai tad, ja viņam ir personiskā ieinteresētība konkrētās kandidatūrās vai projektos.

- Kāpēc par to līdz šim neviens nerunāja publiski?

- Tāpēc, ka tas tika runāts koalīcijas partneru starpā, cerībā, ka viņi spēs savaldīt Kampara apetīti. Taču līdz šim nekas nenotiek. Kampara uzstādījums ir tāds - ja aiztiksiet mani, kritīs valdība. Es neesmu nedz ZZS, nedz Vienotības līderis, es vienkārši vēršu uzmanību uz problēmām. Ja koalīcijas partneri uzskata, ka viss ir normāli un Kampars no valdības nav padzenams, tad - ko lai tur dara? Tagad valstij grūtā brīdī nometot Dombrovska valdību tiktu izrādīts pārāk liels gods Kamparam. Ekonomikas ministrijā ierēdņi par Kamparu gan rēc, gan arī sten.

- Vienotība kā vienota partija – ko tas dotu koalīcijai?

- Vienotībai kā partijai būtu izdevīgi, ka demisionē šī Dombrovska valdība ar noteikumu, ka tiek veidota jauna Dombrovska valdība, saglabājot šo pašu koalīciju. Tādējādi tiktu pārvarēts pašreizējais kroplīgais ministriju sadales princips, kas balstījās uz kvotām Vienotības iekšienē. No kvotu principa visvairāk ieguva Štokenberga - Pabrika partija. Šobrīd viņi ir ieguvēji un viņiem ir arī veto tiesības. Šobrīd tiek stāstīts, ka koalīcijā liela ietekme ir ZZS. Nekā tamlīdzīga! ZZS ir 22 balsis. Savukārt Štokenberga partija Saeimā ieguva 6 balsis, taču tai ir veto tiesības. Tas nozīmē, ka viņu ietekme ir lielāka nekā ZZS. Tā ir galvenā šīs koalīcijas problēma, kura brīžiem „izlien” ārā, brīžiem „neizlien”.

- Daži angažēti Latvijas sabiedrisko attiecību speciālisti nosodījuši Wikileaks publikācijas. Varbūt Wikileaks materiāli par Latviju, kuri vēl nav publicēti, var kļūt par spridzekli pašreizējai politiskai sistēmai?

- Wikileaks projektam un tā vadītājam ir jāpiešķir Nobela prēmija par demokrātijas veicināšanu pasaulē. Žēl, ,ka mēs vēl neredzam visus šos 700 dokumentus par Latviju. Pieļauju, ka tajos atklātos Latvijas politikas neredzamā virtuve. Tautai tā ir jāzina. Visu laiku tiek bazūnēts, ka visu ietekmē Lembergs. Jau tagad ir skaidrs, ka patiesībā visu nosaka pilnīgi citi – tie, kuri nav Latvijas iedzīvotāji, par viņiem savas balsis nav atdevis neviens Latvijas pilsonis. Prasīt atbildību no medija par to, ka tas ir publiskojis kādas valsts slepenu informāciju, ir pilnīgs absurds. Vainīga ir pati valsts, kura neprot glabāt savus noslēpumus. ASV un citas parāda sevi kā absolūti nedemokrātiskas valstis, jo tās vajā cilvēkus, kuri dod iespēju mums visiem iepazīties ar informāciju. Arī tie notikumi, kuri saistās ar mani, 2006., 2007. un 2008. gadā - es domāju, ka tur parādīsies tajā redzes leņķī, kā es visu laiku esmu komentējis. Ka parādi Latvijā diriģēja mājsaimniece no ASV, kura tai laikā bija vēstniece Latvijā, un kuras komandas sulainīgi pildīja Vaira Vīķe Freiberga, Jānis Maizītis un citi darboņi. Atliek vien cerēt, ka šie dokumenti tiks publiskoti.

- Prokuratūra premjeram nosūtījusi brīdinājumu par likumpārkāpumu nepieļaujamību sakarā ar to, ka KNAB vadītājs nav disciplināri pakļauts premjeram. Jau kuro reizi prokuratūra premjeriem norāda, ka premjeri nevar komandēt KNAB. Vai KNAB konkflikts jau nav palicis smieklīgs?

- 2003. gadā Einārs Repše kopā ar Jutu Strīķi un viņiem pietuvinātiem cilvēkiem KNAB faktiski privatizēja. Likums neparedz KNAB privatizāciju. Pie kam šāda veida privatizācija neatbilst demokrātiskas valsts principiem - tad vajadzēja izstrādāt privatizācijas noteikumus un šajā procesā bija jānodrošina iespējas piedalīties visiem. Bet tādas iespējas nebija. Vieni KNAB palapojumus var pasūtīt un saņemt tos par velti, bet citi tos nevar saņemt pat par naudu. Tas ir pilnīgi nedemokrātiski. Šobrīd Strīķe kopā ar savu KNAB kliķi, saņemot lielu morālu un arī juridisku aizsardzību no Vienotības, cenšas KNAB noturēt savu privāto interešu lokā. Turpretī Vilnītim, kurš vienpersoniski ir saņēmis Saeimas pilnvaru vadīt KNAB, tiek traucēts to darīt. Diemžēl man jākonstatē, ka premjers Dombrovskis ar ne visai lielu degsmi, pakļaujoties savu partijas biedru spiedienam, cenšas aizsargāt šo privatizēto KNAB no vilnīša centieniem anulēt šos privatizācijas rezultātu.

Zaudējot privatizēto KNAB, tiktu zaudēts viens no svarīgākiem politiskās cīņas instrumentiem, un ir tikai loģiski, ka viņi cīnās uz dzīvību un nāvi. Būtībā runa ir ne tik daudz par Vienotību, kā par sorosītiem. Bet Vienotība ir atkarīga no sorosītiem un Sorosa. Kā mēs atceramies, mūsu valsts prezidents būdams ASV, saprazdams Sorosa izšķirošo lomu Latvijas valsts politikā, bija spiests apmeklēt Sorosu viņa dzīvoklī. Parasti jau citu valstu prezidenti, viesojoties svešās valstīs, uz svešiem dzīvokļiem nebrauc.