Ja ārlietu ministrs Māris Riekstiņš 14. marta rītā nebūtu devies plānotā atvaļinājumā ārpus valsts, varbūt Tautas partijas līderi būtu ieklausījušies viņa atšķirīgajā viedoklī un centušies turpināt sarunāties ar Jauno laiku.
Ja arī tas nebūtu novērsis TP aiziešanu, varbūt šāda taktika būtu palīdzējusi partijai pārliecinošāk sabiedrībai pamatot, kādēļ tā valdību atstāj nestabilā mazākumā.
Nebūt par kājslauķi
Kopš 11. marta, kad TP izvirzīja premjeram Valdim Dombrovskim (JL) ultimātu, prasot parakstīt divpusēju vienošanos, tieši M. Riekstiņš bija uzņēmies misiju panākt, lai abas partijas turpinātu runāt. Tostarp ārlietu ministrs TP līdera Andra Šķēles vārdā vairākkārt uzrunāja Rīgas pili, likdams prezidenta cilvēkiem noticēt, ka TP patiešām ir gatava kompromisam, viss notiekošais nav iepriekš sagatavots plāns, kā pamest valdību, to negāžot, un tādēļ Valdim Zatleram jāiesaistās, aicinot JL un TP uz sarunām. To Neatkarīgajai apstiprinājuši vairāki informēti avoti. Tas gan nenozīmē, ka M. Riekstiņam ir atšķirīgs viedoklis par TP aiziešanu opozīcijā, to uzsver arī pats ministrs, sakot, ka partija nav varējusi "atrasties nemitīgā kājslauķīša pozīcijā".
Pašreizējo situāciju, kad ārlietu ministrs iesniedzis demisijas rakstu, bet turpina pildīt pienākumus, līdz tiks atrasts pēctecis, partija uztver mierīgi, kopš kliedētas baumas par M. Riekstiņa varbūtējo palikšanu amatā un aiziešanu no TP. Iespējams, ārlietu ministra ieturētā pauze un premjera partijas aktīvi uzturētās baumas par viņa varbūtējo palikšanu amatā, radīja nepieciešamību TP līderiem sev vēlreiz nodefinēt, cik augstu viņi vērtē M. Riekstiņu un kādas politiskās karjeras iespējas spētu viņam piedāvāt. Šajās dienās partija M. Riekstiņam bija atgādinājusi, ka viņš vēl aizvien ir TP kandidāts Valsts prezidenta amatam un priekšvēlēšanu laikā šis jautājums var tikt skarts, ja to aktualizēs citi, noskaidroja Neatkarīgā.
Redz visaugstākajos amatos
M. Riekstiņš visus šos četrus gadus, kopš ir TP biedrs, ticis uzskatīts par A. Šķēles cilvēku, par personību, kuru partija redz visaugstākajos amatos. Ļoti mazs cilvēku loks zina, ka šajā saitē kaut kas bija pārtrūcis. Pirmā ārējā pazīme tam bija tas, ka pērnā gada nogalē TP kongresā A. Šķēle neuzaicināja M. Riekstiņu darbam partijas valdē. Tam ir liela nozīme tādā partijā, kurā īpaši pēc A. Šķēles atgriešanās ir izteikta hierarhija un kurā vairākums biedru uz partijas priekšsēdētāju, kāda tautpartijieša vārdiem runājot, "raugās kā trusīši uz čūsku".
Kā stāstījuši TP līderim tuvu stāvoši cilvēki, A. Šķēle vīlies un sācis apšaubīt M. Riekstiņa politisko potenciālu, kad ārlietu ministrs 2009. gada februārī, krītot Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdībai, nepiekrita kandidēt premjera amatam. Tobrīd viņam bija atbalsts no TP tā laika ciešākajiem partneriem ZZS, un arī Jaunais laiks neformālās sarunās to nebija licis kā šķērsli, lai iesaistītos jaunajā valdībā. "Ja Riekstiņš toreiz būtu piekritis, premjers tagad būtu viņš, nevis Dombrovskis," periodiski mēdz atkārtot, ne tikai redzami TP politiķi, bet arī premjeram tuvu stāvoši cilvēki JL.
Pieredze saistās ar ārpolitiku
Vienīgais, kurš tam kategoriski nepiekrita, bija pats M. Riekstiņš. Viņš Neatkarīgajai gan toreiz, gan tagad savu lēmumu pamatoja ar argumentu, ka finanšu krīzes situācija nav īstais brīdis, kad valstij var palīdzēt viņa tipa politiķis, kura pieredze galvenokārt saistās ar ārpolitiku. Citiem TP tas radīja paliekošu jautājumu, vai M. Riekstiņam netrūkst drosmes, bez kuras politikā neiztikt. Jo acīmredzamāks kļuva TP strupceļš pašu izveidotajā valdībā ar JL premjeru, jo biežāk tika piesaukts M. Riekstiņa, daudzuprāt, kļūdainais lēmums. Rādās, ka šobrīd partijas vadība šai epizodei ir gatava pārkāpt pāri. Turklāt, arī nebūdams valdē, M. Riekstiņš tagad ir atgriezies šaurajā TP lēmēju lokā.
Jautāts, kādēļ tieši par viņu, nevis, piemēram, Mareku Segliņu vai Edgaru Zalānu politikas kuluāros izplatījās spekulācijas par iespējamu palikšanu amatā un aiziešanu no TP, M. Riekstiņš ietur ilgu pauzi un vaļsirdīgā sarunā par šo tēmu neielaižas. To, ka būtu bijis pārdomu procesā, kā rīkoties, M. Riekstiņš noliedz, lai gan aizvadītajā piektdienā Rīgā daudziem bija radies šāds iespaids līdz brīdim, kamēr ministru sazvanīt izdevās A. Šķēlem.
Vai politika ir kompromisu māksla?
Latvijas politikas viena no sliktākajām iezīmēm, pēc M. Riekstiņa domām, ir pārkāpt jebkādus principus ar atrunu, ka politika ir kompromisu māksla. TP rindās uzskata, ka kultūras ministra Inta Dāldera lēmums aiziet no partijas, lai saglabātu amatu, ir bijusi goda principu pārkāpšana. M. Riekstiņam tas neesot pieņemami. "Man riebtos tad no rītiem, dzenot bārdu, uz sevi skatīties," viņš saka.
Pārfrāzējot Henrija Kisindžera slaveno teicienu "Ja es gribu piezvanīt uz Eiropu, kam man zvanīt?", M. Riekstiņš piekritis pagaidām palikt ārlietu ministra amatā, lai viņa ārvalstu kolēģi zinātu, "kam piezvanīt Latvijā". Pa tām dažām neziņas dienām pēc TP iziešanas no valdības, kamēr ārlietu ministrs atradās atvaļinājumā, viņam bijis jāatbild uz daudzu citvalstu kolēģu jautājumiem, kas notiek ar politisko stabilitāti Latvijā. Valdības sēdēs, demisijas rakstu iesniegušais, ministrs piedalīšoties, bet nebalsošot un neizteikšoties par jautājumiem, kuri neskar ārlietas. M. Riekstiņš saka, ka šajā situācijā jūtoties kā "kliba pīle" – tā Rietumu demokrātijās mēdz apzīmēt aizejošus, bet vēl amatā esošus politiķus.