Juridiskos strīdos par 4. maija vietu Latvijas neatkarības atgūšanai svarīgo datumu virknē nedrīkstētu pazaudēt šīs dienas emocionālo nozīmi, jo cilvēki šos svētkus svinēs neatkarīgi no nosaukuma.
Šāds viedoklis trešdien izskanēja Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, kur tika diskutēts par Valsts prezidenta Valda Zatlera ierosinājumu 4. maiju, Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu, turpmāk dēvēt par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu. Iebildumu būtība pret prezidenta piedāvāto nosaukumu ir tāda, ka 1990. gada 4. maijā gan tika sperts milzu solis pretī neatkarībai, vēsturiskā emocionālā balsojumā pieņemot attiecīgu deklarāciju Augstākajā padomē, tomēr šajā datumā netika atjaunota neatkarība de facto. Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš arī atgādināja, ka šajā deklarācijā ietverts pārejas periods līdz Saeimas sasaukšanai. Komisija trešdien bija tālu no tā, lai atbalstītu prezidenta priekšlikumu. Juridiskos un vēsturiskos argumentos balstītu kritiku par to pauda arī daži uzaicinātie bijušie Augstākās padomes deputāti, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par neatkarības deklarāciju, kā arī daži no tiem, kas šo deklarāciju izstrādāja. Bijušais AP deputāts Jānis Škapars pauda viedokli, ka 4. maiju vajadzētu saukt par Neatkarības atgūšanas dienu, jo šī diena bija pagrieziena punkts uz Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atgūšanu. Iebildumi bija arī juristiem Jānim Endziņam un Romānam Apsītim, kuri ir starp 4. maija neatkarības deklarācijas tēviem. Tika pieņemts deputāta Augusta Brigmaņa (ZZS) priekšlikums gala lēmumu par 4. maija nosaukumu uzticēt bijušajiem Augstākās padomes deputātiem, kuri pirms gandrīz 20 gadiem nobalsoja par Neatkarības deklarāciju. Šis lēmums tad būtu saistošs komisijai. Arī Saskaņas centra deputāts Boriss Cilevičs pauda viedokli, ka šie svētki ir nepieciešami sabiedrības saliedēšanai un, "ja mēs ņemsim vērā visas juridiskās fineses, mēs nevarēsim izveidot sabiedrību saliedējošus svētkus".