Prokuroru veiktās pratināšanas viesnīcās un advokātu birojā juristu aprindās raisa diskusijas par prokuroru nestandarta uzvedības pieļaujamību.
Aptaujātie vienprātīgi uzskata, ka prokuroram jāuzvedas tā, lai pār viņu nekristu ne mazākā aizdomu ēna par īpašām attiecībām ar kādu no kriminālprocesā iesaistītajām personām.
Jāatgādina, ka t.s. Lemberga prāvā atklājās, ka prokurori veikuši pratināšanas vairākās viesnīcās un advokāta Guntara Antoma birojā. Tā kā šāds prokuroru darbības stils raisa aizdomas par viņu īpašajām attiecībām ar krimināllietas iznākumā ieinteresētiem lieciniekiem, Neatkarīgā turpina aptaujāt pieredzes bagātos bijušos izmeklētājus.
Jābūt saprotamam pamatojumam
Bijusī prokuratūras Sevišķi smago noziegumu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece, vēlāk Valsts prezidenta apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka norādīja, ka likumā nav noteikts aizliegums pratināt ārpus prokurora darba telpām, taču, ja tas tiek darīts, tad šādai rīcībai jābūt saprotamam pamatojumam. Runājot par prokurora Anda Mežsarga veikto procesuālo darbību Rīdzenes restorānā kopā ar krimināllietā ieinteresētajiem uzņēmējiem Oļegu Stepanovu un Olafu Berķi, kas R. Aksenokai īpaši iespiedusies atmiņā, pieredzējusī izmeklētāja teica: "Arī manā praksē notika pratināšana citās vietās, bet šo gadījumu es neuzskatītu par nepieciešamību pratināt ārpus prokurora kabineta. Man nācās izmeklēt slepkavību Saulkrastos. Tur bērni staigāja pa mežu un viens tika noslepkavots. Mēs kopā ar bērniem staigājām pa notikuma vietu un uzreiz rakstījām protokolu. Bērniem notikuma vietā bija vieglāk atminēties notikušo. Tāpat esmu braukusi pie smagi slimiem cilvēkiem uz mājām. Ja pratināmie ir veseli un stāv uz savām kājām, neredzu iemeslu viņus nepratināt darba kabinetā. Tas ir daudz drošāk. Ja bija kāds īpašs iemesls, tad jau personas varēja nopratināt viņu dzīves vai darba vietās. Savukārt pratināt liecinieku advokātu birojā pavisam neklātos, jo advokatūra taču ir pretējā puse. Šīs situācijas es nespēju izskaidrot. Varbūt ko vajadzētu grozīt likumā."
Jauna mode?
Vaicāta, cik ticamas ir šādā veidā iegūtās liecības, R. Aksenoka teica: "Tas ir jautājums izmeklēšanas uzraudzībai, kura prokuroru izmeklēšanas gadījumā reāli nenotiek. Uzraugošajam prokuroram šīs lietas vajadzētu pārbaudīt. Viesnīcā, restorānā, kafejnīcā pratināšanas brīdī var būt klāt liekas ausis. Tur visapkārt ir cilvēki. Ja, piemēram, uz galda atrodas glāze un kāds to redz, viņš to var tulkot, kā vien vēlas. Tas viss var nākt par sliktu izmeklēšanai. Pirms tam neko tādu nebiju dzirdējusi, ka pratināšanas notiek advokātu birojā vai kafejnīcā. Es pati to neesmu darījusi un arī saviem izmeklētājiem to neesmu ļāvusi. Varbūt es šai ziņā esmu vecmodīga."
Taisa sensācijas
Ilggadējais Kriminālpolicijas priekšnieks ģenerālis Aloizs Blonskis, lūgts atminēties, vai arī viņam ir gadījies pratināt viesnīcās vai advokātu birojos, skaidroja: "Parasti tas notika nozieguma izdarīšanas vietā. Uz notikuma vietu izbrauca izmeklētāju brigāde, un, ja tur bija atrodami liecinieki, tie turpat tika nopratināti, lai nepazustu informācija. Esam pratinājuši gan pļavā, gan mašīnā, bet tikai tajos gadījumos, ja pratināšana saistīta ar notikuma vietu. Kad nozieguma izmeklēšana turpinās, nekāda vajadzība pratināt ārpus izmeklētāja darba kabineta nav. Sliktākajā gadījumā var pratināt personas dzīvesvietā, bet īrēt kaut kur telpas – nu nē! Tagad saradušies visādi gudrinieki – gan prokurori, gan operatīvie darbinieki. Viņi domā, ka ir briesmīgi gudri, un tad mēģina izdarīt kaut ko ārkārtēju, piemēram, aizturēt aizdomās turamos brīdī, kad viņi restorānā sēž pie galda un ēd. Kaut gan ir skaidri zināms, ka viņi tāpat nekur nepazudīs un agri vai vēlu paēdīs un izies uz ielas. Viņiem gribas izrādīties un uztaisīt kaut kādu sensāciju. Tagad lielajās lietās izmeklē pēc principa – jo skaļāk, jo labāk. Beigu beigās ar šo lietu izmeklēšanu čiks vien sanāk."
Vispārēja bezatbildība
A. Blonskis atzina, ka pratināšana viesnīcās būtu attaisnojama, ja prokurors būtu devies uz svešu pilsētu, noīrējis viesnīcas numuru un tur nopratinājis liecinieku. "Ja runājam par šiem gadījumiem Rīgā, tad tas ir smieklīgi puiciski. Tā ir izrādīšanās. Prokurori taču apzinājās, ka tas agri vai vēlu kļūs zināms publiski. Varbūt vēlējās kādu sakompromitēt, piemēram, advokātus, jo pēc tam šim advokātu birojam neviens neuzticēsies. Cilvēki domās – ja jau prokurori tur pratina, tad jau visus tur noklausās."
A. Blonskis arī atminējās, ka padomju laikos tik brīvi apsūdzības sacerēt nevarēja. "Tagad izmeklētājs var darīt visu viens pats un nevienam neko neziņot. Un viņam par to nekas nedraud, pat ja beigās noziegums nepierādās. Neviens ne par ko neatbild. Agrāk visi jautājumi tika saskaņoti ar attiecīgo priekšniecību. Nedrīkst būt tā, kā šobrīd strādā prokuratūra, sakot, ka prokurors pats pieņem lēmumu. Prokurors jau var pieņemt lēmumu, bet viņam par to ir jāziņo augstākstāvošajam prokuroram. Augstākstāvošajam ir jāzina, kas zem viņa notiek. Agrāk prokuroriem un izmeklētājiem bija pamatīgas nepatikšanas, ja cilvēks tika turēts cietumā un pēc tam tiesā attaisnots. Tagad tikai Eiropas tiesā par šiem jautājumiem var panākt taisnību."
Aizdomīga čupošanās
Bijušais prokurors, tagad zvērināts advokāts Armands Šūmanis prokuroru nestandarta pratināšanas manieres raksturo kā neētisku čupošanos: "Procesuāli tas it kā nav pārkāpums, taču aktuāls ir ētikas jautājums. Kā tas izskatās, ja prokurors iet pie cietušā uz viņa advokāta biroju? Kriminālprocesa likums nosaka, ka cietušais izmanto savas procesuālās tiesības morālās un materiālās kompensācijas gūšanai un jau tādēļ vien čupošanās ar prokuroru izskatās neglīta. Ētikas kodeksā teikts, ka prokurors ar savu uzvedību nedrīkst radīt iespaidu, kas var raisīt šaubas par prokurora objektivitāti. Valsts amatpersonai valsts maksā algu, nodrošina ar telpām, datoriem un citu aprīkojumu, kā arī ar pilnvarām izsaukt cietušo uz savu darba kabinetu. Prokurora čupošanās ar cietušo vedina domāt par procesa neobjektivitāti un rada pamatu aizdomām, ka čupošanās notiek ar mērķi kopā apspriest, kā panākt smagāku apsūdzētā notiesāšanu. Prokuroram vienmēr jādomā par savu rīcību un kā tā izskatās no malas vērotājam."
Vaicāts, vai pats, būdams prokurors, ne reizes nav čupojies ar cietušajiem vai lieciniekiem, A. Šūmanis teica: "Man tāda doma pat prātā nebija ienākusi. Man kā prokuroram bija pilnvaras personas izsaukt pie sevis uz darba kabinetu. Ja tās izvairījās nākt, man bija tiesības piemērot piespiedu līdzekļus.