Aivars Berķis (1936. gada 24. septembris – 2020. gada 1. februāris).
Par A. Berķi var teikt, ka savā garajā mūža viņš pamanījies nodzīvot vismaz piecas publiski zināmas dzīves.
Pirmā bijusī dzīve mežā, par kuru liecina sausi biogrāfiskie dati: 1959. gadā pabeidzis toreizējo Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju un 11 gadus strādājis par mežu mērnieku.
Otrajā dzīvē A. Berķis kļuvis par žurnālistu. Iznācis no meža 1969. gadā un, atkal pēc toreizējās terminoloģijas, Latvijas Valsts universitātē diplomēts 1974. gadā. Par viņa mūžā otro darba vietu kļuva Latvijas Radio.
Trešajā dzīvē A. Berķis nonāca līdzīgi kā liela daļa Latvijā vēl dzīvojošo cilvēku. Tad pat nekur nebija jāiet, jo Atmoda pati atnāca, un viss uzreiz kļuva pavisam citādāk. Tomēr ne gluži tā. Kaut drusku pavirzīties tai pretī vajadzēja arī pašiem, ko cilvēku masa arī darīja, sekojot tādiem kā Aivars Berķis. Raugoties no šodienas uz tiem laikiem, acīs iekrita tik tiešām nodzeltējusi 1987. gada 5. februāra avīzes Jūrmala lapa ar pārskatu par iepriekšējā gadā Latvijas PSR uzņemtajām dokumentālajām filmām, kuru «priekšgalā neapšaubāmi izvirzās Ar zemīti sadzīvot (scenārija autors A. Berķis, režisore S. Rikarde). Filmas veidotāji cenšas pievērst sabiedrības uzmanību mūsu lauku zemes stāvoklim. Stāvoklis patiešām ir satraucošs, un tik kaismīgu televīzijas filmu sen nebija gadījies redzēt...» Tikpat augstu vērtēti tolaik tika A. Berķa publicistiskie raksti, par kuru drukāšanas tiesībām avīzes sacentās.
Par ceturto A. Berķa dzīvi kļuva politika. Tātad - vienmandāta vēlēšanu apgabalā ievēlēts Latvijas PSR Augstākajā padomē kā gandrīz visas Atmodas zvigznes. Pēc tam sekojošās 5. Saeimas vēlēšanas notika jau pēc partiju sarakstiem, kur A. Berķis sekmīgi startēja no Latvijas Zemnieku savienības. Laikā no 1992. līdz 1993. gadam A. Berķis bija LZS priekšsēdētājs un saistībā ar šo partiju palika līdz sava mūža beigām. Pēdējo reizi tas apliecināts 2015. gadā, virzot A. Berķi LZS Goda tiesas priekšsēdētāja amatam.
Savu piekto publisko dzīvi A. Berķis ieguva, izstājoties no kandidātiem uz 6. Saeimu, bet 1995. gadā kļūstot par Nacionālās Radio un TV padomes locekli un 2005. gadā izkalpojoties par tās priekšsēdētāju. Tas, tātad, vairāk ierēdņa nekā politiķa darbs, mēģinot dienu no dienas kaut kā salāgot elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to auditorija vajadzības ar šīs pašas auditorijas sarūkošo apjomu un maksātspēju, tai skaitā ar visas valsts maksātspēju vai nespēju. Tomēr arī pieticīgi resursi ir resursi, par kuriem jācīnās. Pāris gadus vēlāk tika izveidotas jaunas politiskās un birokrātiskās kombinācijas, kurās A. Berķis vairs neiederējās.
